Kādreiz laukos vecu vai nepaklausīgu suņu nošaušana bija ierasta prakse: kā ir tagad?

Pēdējos gados suņu nošaušanas gadījumi kļuvuši par retu parādību, iespējas to nogalināšanā ar likumu ir samazinātas līdz minimumam. Tagad noteikumi ir mainījušies.

Kad uzskatāmi par klaiņojošiem

Lauku apvidos suņus drīkst izvest pastaigā bez pavadas, dzīvnieks var atrasties jebkādā attālumā no mājām, un galvenais nosacījums – suņa saimniekam ir jāspēj kontrolēt dzīvnieka uzvedību.

Piemēram, ja saimnieks apzinās, ka viņš suni nespēs sasaukt un nodrošināt paklausību, tad šādu dzīvnieku vaļā labāk nelaist. Arī situācijās, kad suns, piemēram, skrien pa ceļa malu, bet saimnieka tuvumā nav, tas netiek uzskatīts par klaiņojošu. Saimniekam gan jāatceras, ka brīvsolī palaistam sunim obligāti uzliekama kaklasiksna vai iemaukts, bet potenciāli bīstamam sunim jābūt arī sarkanai atšķirības lentei.

Protams, gadījumos, ja suns izcēlies ar agresiju un jau kādu sakodis, tad ļaut skraidīt tam savā vaļā noteikti nedrīkst, jo par šāda dzīvnieka nodarījumiem saimniekam būs jāatbild. Saimniekam arī jāapzinās, ja agresīvs suns reāli uzbruks cilvēkam vai mājdzīvniekam, pašaizsardzības nolūkos viņu var mēģināt apturēt ar jebkuriem pieejamiem līdzekļiem.

Mednieku tiesības ir ierobežotas

Kādreiz par klejojošu dzīvnieku tika uzskatīts jebkurš suns vai kaķis, kurš atradās mežā tālāk par 200 metriem no tuvākās mājas, mednieki bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem medību laikā šādu dzīvnieku drīkstēja nošaut, un tas bija pamatots ar meža dzīvnieku aizsardzību. Tagad tas vairs nav atļauts

Latvijas Mednieku asociācijas vadītājs Haralds Barviks “Likumam un Taisnībai” teic, ka šobrīd viss atkarīgs no konkrētas pašvaldības teritorijā spēkā esošiem lēmumiem: “Ja konkrētā vietā konstatēti suņi, kuri uzskatāmi par klejojošiem dzīvniekiem, tad ir pašvaldības, kurās medniekiem ir tiesības iesaistīties to likvidēšanā. Pārsvarā gan tā ir pašvaldības policijas vai dzīvnieku ķērāju kompetence, tādēļ par šādiem dzīvniekiem ir jāinformē pašvaldība. Viņi arī nolems, kā rīkoties tālāk, un iespējams, ka pietiek arī nopietni aprunāties ar dzīvnieku saimnieku, ja tāds ir.”

Nav arī tā, ka mednieka apliecība dotu tiesības ar ieroci pārvietoties jebkurā vietā un laikā. “Mednieks drīkst sagatavot lietošanai ieroci un ar to darboties tikai oficiālu medību laikā konkrētās platībās, ar kuru īpašnieku vai pārvaldītāju ir noslēgts līgums par medību tiesību izmatošanu. Jāatceras, ka arī apdzīvotās vietās ieroča lietošana ir ļoti stingri reglamentēta. Domāju, ka šī pēdējā notikuma izraisītāju Krāslavas novadā (ja tur nav situācija ar reālu pašaizsardzību) gaida visai pamatīgas nepatikšanas,” norāda Barviks.

Viņš arī atzīst, ka pēdējos gados ziņas par mežā klaiņojušiem suņiem dzirdamas arvien retāk, jo to īpašnieki kļuvuši apzinīgāki. Par potenciāli bīstamām gan varētu uzskatīt situācijas, ja šādi klejotāji apvienojas baros.

Uz nošaušanu vairs neved

Savulaik laukos vecu vai nepaklausīgu suņu vešana uz neatgriešanos pie pazīstama mednieka vai policista gan bija visai ierasta lieta, taču tagad šāda rīcība likumā kvalificēta kā nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem un ir krimināli sodāma.

Pērn novembrī kāds Dzērbenes iedzīvotājs, kurš ar medību karabīni savā pagalmā nošāva tur ieklīdušu kaimiņam piederošu bezšķirnes suni, sodīts ar 200 stundām sabiedriskā darba. Viņam bija jāsamaksā arī 500 eiro kompensācija par morālo kaitējumu.

Savākti paraksti brīvlaišanai

Te arī jāatgādina, ka sabiedrisko iniciatīvu portālā Manabalss.lv jau aizvadītā gada sākumā noslēdzās iniciatīva “Ieviest humānākus suņu turēšanas noteikumus”. Tās ietvaros deviņu gadu laikā savākti 11 900 parakstu par pakāpenisku aizliegumu ieviešanu suņu turēšanai pie ķēdes.

Pašreiz spēkā esošie noteikumi paredz, ka ķēdē turētie suņi katru dienu no tās atbrīvojami uz pusstundu, taču to ievērošana faktiski netiek kontrolēta. Ja šāds aizliegums tiks pieņemts, suņu turēšana, sevišķi laukos, kļūs par visai lielu izaicinājumu un īpašniekiem būs ļoti būtiski jāmaina līdzšinējā attieksme pret cilvēka labāko draugu.