Šakāļi Latvijā ieradušies uz palikšanu
Rojas novada Kaltenē aprīlī uz ceļa ar auto notriekts dzīvnieks, kurš visticamāk ir zeltainais šakālis. Šī nav pirmā reize, kad šāds ienācējs redzēts Latvijā, kas zoologiem liek domāt, ka mūsu valstī turpina veidoties to populācija. Zinātnieki gan vēl strīdas – uzskatīt to par invazīvu sugu vai nē.
Pirmo reizi zeltainā šakāļa klātbūtne Latvijā konstatēta 2013. gada decembrī, kad vilku medībās Jelgavas pusē nošauti divi jauni dzīvnieki. Sākotnēji neviens pat nesaprata, ka tie nav vilki. Tikai nogādājot tos pie taksidermista izbāžņu izgatavošanai, viņš secināja, ka tie ir zeltainie šakāļi, to apstiprināja arī DNS analīze.
Pūces vietā ierodas šakāļi
Pēc šā gadījuma šakāļi vairākkārt manīti arī citās Latvijas vietās, pēdējo reizi arī pērn ziemā netālu no Rīgas, Kalngales mežos. Dabas fotogrāfs Viktors Ivanovs cerībā nofotografēt pūci bija uzstādījis automātisko fotokameru un tās redzeslokā izbēris sēklas, lai pievilinātu grauzējus – ēsmu gaidītajai “modelei”.
To vietā ieradās šakāļi, kas kāru muti ēduši cienastu. Šie dzīvnieki reizē ar Latviju parādījušies arī Lietuvā un Igaunijā, tāpēc maz ticams, ka tos kāds būtu tīši ievedis. Igaunijā populācija ir pat lielāka nekā Latvijā un jau vairākas reizes šakāļi uzbrukuši aitām.
Šo plēsēju tuvākās pastāvīgās mītnes zemes ir Balkānu valstis, Rumānija, Slovākija, visai liela populācija sastopama Ukrainā. Ņemot vērā, ka viņi manīti arī Dānijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs, zoologi uzskata, ka šakāļu areāla palielināšanās notiek dabiskā ceļā līdz ar klimata pārmaiņām. Tas nozīmē, ka viņus nevar uzskatīt par invazīvu sugu, un pirms pieciem gadiem Baltijas valstu zoologu konferencē tā arī nolemts. Tomēr kā vienmēr ne visi nozares pārstāvji šim traktējumam piekrīt.
Tipiski visēdāji
Zeltainais šakālis ir plēsīgs dzīvnieks, taču barība ir visai daudzveidīga, kā visēdājam. Eiropā viņi ir labi iedzīvojušies arī lielo pilsētu apkaimēs, un droši vien ir tikai laika jautājums, kad tas notiks arī pie mums.
Šakāļi dzīvo nelielos bariņos – parasti tie ir vecāki ar pieaugušajām atvasēm, un par viņu medījumu var kļūt viss, kas kustas un nav lielāks par stirnu. Šakāļi arī izposta uz zemes ligzdojošo putnu ligzdas, ēd kukaiņus un abiniekus, bet ziemā meklē kritušus dzīvniekus.
Šoseju tuvumā tie meklē notriekto dzīvnieku paliekas – ar to var skaidrot arī notikušo Kaltenē. Interesanti, ka citviet šakāļi ir gluži vai veģetārieši un ēd kukurūzu, vīnogas, melones, citus augļus, tāpēc nav izslēgta viņu viesošanās Latvijas augļudārzos.
Pati daba saliks visu pa vietām
Zoologs Vilnis Skuja uzskata, ka zeltainais šakālis nav vērtējams kā īpašs drauds Latvijas faunai, taču savas izmaiņas šī suga var ieviest.
“Latvijā, par laimi, ir visai noturīga vilku populācija, un tie ir šakāļu dabiskie ienaidnieki, kas viņus arī medī, taču šakāļi var izspiest no kādām teritorijām mazākus plēsējus – jenotsuņus, āpšus un lapsas. Uz zemes ligzdojošo putnu ligzdas jau tāpat izēd visi, kam nav slinkums, un viņi tam ir pielāgojušies. Mums arī nav ļoti daudz tādu vietu, kas šakāļiem būtu izcili piemērotas dzīvošanai – viņiem patīk klajas, nedaudz mitras vietas. Kā suga, kas ienākusi šeit dabiskā veidā, šakāļu populācija pati nostabilizēsies Latvijas apstākļiem atbilstošā skaitā, bet nedomāju, ka tas būs īpaši liels,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Skuja.
Precīzs zeltaino šakāļu populācijas lielums Latvijā šobrīd nav zināms, taču, ņemot vērā, ka šis dzīvnieks ir ļoti uzmanīgs, zoologi lēš, ka varētu būt jau aptuveni simt īpatņu. Vairākās Eiropas valstīs šakālis ir iekļauts aizsargājamo dzīvnieku sarakstā, bet Latvijā tos ir atļauts medīt vilku medību sezonas laikā.
Raksts tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
