Ar lāzera tālmēru pa mežu: ieskats dabas auditora ikdienā
Kāpjot pāri vai lienot zem nokritušiem kokiem, balansējot uz slidenām nogāzēm – tāds ir dabas auditora darbs, kā varētu dēvēt alu un iežu atsegumu pētnieku Daini Ozolu. Šī ir ceturtā sezona Latvijas dabas skaitīšanā, un tagad pienācis laiks veikt pēdējās pārbaudes.
Vērienīgā projekta mērķis ir iegūt detalizētu informāciju par Latvijas dabas daudzveidību, dažādu sugu izplatību, daudzumu un veidiem. Šajā laikā atklātas daudzas jaunas augu, sēņu un ķērpju sugas, kopumā ap sešdesmit.
Būs gandrīz 2000 atsegumu
Kaut arī skaitīšana dabā lielā mērā jau beigusies, joprojām palicis milzīgs apjoms datu, kuri jāpārbauda. "Kas Jauns Avīze" kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldes ģeologu Daini Ozolu devās uz Krogus kakta klintīm Inciema apkaimē.
“Šajā braucienā mans uzdevums ir pārbaudīt, ko darījuši un kartējuši tie pētnieki, kuri darbojas Gaujas Nacionālajā parkā. Šāds projekts ir vajadzīgs, lai uzskaitītu un noteiktu tos biotopus, tās dabas daļas, kas Eiropas kontekstā ir nozīmīgas,” skaidro Ozols.
Lielākā daļa iežu atsegumu Latvijā līdz šim nav pētīti. Uzskaite vēl turpinās, jau kartēts vairāk nekā 1300 atsegumu, liela daļa Gaujas Nacionālajā parkā. Ozols spriež, ka vasaras beigās, kad būs pabeigta visa parka kartēšana, atsegumu skaits, visticamāk, pārsniegs divus tūkstošus.
Tie nav tikai pāris pētnieku, kas veic kartēšanu, īpaši Gaujas Nacionālajā parkā, kur iežu atsegumu skaits mērāms daudzos simtos. “Sākumā no reljefa kartes tika atzīmētas visas vietas, kur šie atsegumi varētu būt. Visu šo gravu un nogāžu kopējais garums parkā iznāca apmēram 2000 kilometru,” teic Ozols.
Tad talkā nāca pārgājienu entuziasti, kuri, ejot gar visām potenciālajām atsegumu vietām, atzīmēja, kur tādi tiešām atrodas, piefiksēja koordinātas un konkrēto vietu nofotografēja. Pēc tam atzīmētās vietas izķemmēja ģeologi.
Jāatrod un jāizmēra
Ozols šoreiz neveic izpēti no jauna, bet pārbauda citu darīto, lai pārliecinātos, vai iepriekšējie pētnieki savā darbā bijuši precīzi. “Vispirms jau viņi šos atsegumus meklē. Kad tas izdarīts, aizpilda anketu, kurā ir daudzas un dažādas sadaļas, lai aizpildītu, vajag vismaz 20 minūtes, dažreiz pat vairāk. Tad atsegumu izmēra – cik tas ir garš un cik plats, tam izmanto lāzera tālmēru. Tad nosaka, kāda ir atseguma ekspozīcija – kā tas guļ attiecībā pret debespusēm,” darāmo īsumā ieskicē ģeologs.
Jāizzina arī iežu atseguma veids un kas uz tā mājo. Minētajā anketā ir vairākas lakstaugu, ķērpju un sūnu sugas, kuras jāatzīmē, vai tādas tiešām sastopamas uz konkrētā atseguma, tāpat jānosaka to skaits.
Un, protams, līdz pašiem atsegumiem vēl jātiek – jāsaprot, kā piebraukt, jāsarunā ar vietējiem, vai šeit drīkst uz kādu laiku atstāt auto, tad vietējo suņu pavadībā jādodas pāri pļavai, lai nonāktu mežā, kur jāpārvar kritušo koku barikādes un vēl ne līdz galam atkusušas, slidenas nogāzes, ko Ozols dara ar iespaidīgu veiklību, lai beigās nonāktu pie pārbaudāmā smilšakmens atseguma.
Uzmanība detaļās
“Papildus sugām, protams, jāapraksta pats atsegums. Kāds tas ir iezis – šis ir smilšakmens, Latvijā izplatīti vēl ir dolomīta atsegumi. Jānosaka, kādā krāsā, cik irdens, kāds ir slāņojums. Tiek novērots arī, cik atsegums ir unikāls vides kopējā kontekstā,” par pārbaudes detaļām stāsta Dainis.
Jānosaka pat tas, cik konkrētais atsegums ir ainavisks, vai pie tā ir viegli piekļūt. Kādi ģeoloģiskie procesi notiek – vai tek upītes, avoti. Darbs, kaut arī varētu izklausīties vienkāršs, noteikti tāds nav, lai to veiktu pareizi un precīzi, liela uzmanība jāvelta detaļām, arī bez nepieciešamajām bioloģijas zināšanām neiztikt.
“Ainaviskumu īsti neizmēra, to pētnieks nosaka pēc savas pieredzes un estētiskajām izjūtām, novērtē no viens līdz pieci. Viens būtu, ja tur būtu kaut kas pavisam neizskatīgs, nošņurcis, tāds, kam var paiet garām, nemaz nepamanot. Šim ir ielikts četri. Nu, es varbūt liktu trīs,” pasmaida Dainis.
Jo lielāks, jo ilgāk
Pirmais pārbaudītais atsegums nav pārāk liels un neprasa vairāk par 15 minūtēm – nepilni desmit metri augstumā un platumā. Ozols rūpīgi apskata un salīdzina redzēto ar citu aizpildītajām anketām, pārbauda arī mazās ejas un aliņas atseguma virsmā. “Nu, man rāda, ka šeit ir septiņi metri, nevis pieci, bet būtībā viss ir pareizi,” priecīgi nosaka Dainis, pirms dodas uz nākamo vietu.
Nākamais objekts ir jau iespaidīgāks – atsegumu grupa. Lai pie tās nokļūtu, jāiet apkārt krietns gabals, bet var arī pa taisno – pāri dubļainām un vēl sniegotām nogāzēm un cauri brikšņiem, kā arī izvēlas darīt pētnieks.
Šeit atsegumi ir vairāki, un tie pārsniedz vairākus desmitus metru. Arī vizuāli tie ir interesantāki – vienā ir aptuveni sešus metrus augsta ala, tek avotiņš, gar sāniem izgūlušies nokrituši bērzi, apauguši ar piepēm. Darāmā ir daudz, un Ozols, cītīgi ložņājot apkārt, pārbauda katru sīkumu. Šajā vietā viņš jau pavada aptuveni stundu.
Kas tas tāds, brīnās jenotsuns
Strādājot dabā, protams, gadās sastapt arī meža iemītniekus, kaut gan Dainis atzīst, ka darbošanās troksnis ir labi dzirdams un dzīvnieki parasti no viņa turas pa gabalu.
“Ir bijušas reizes, kad, pārbaudot kādu alu, var dzirdēt jenotsuņa burkšķēšanu tajā. Tad es viņiem netraucēju un turos pa gabalu. Bet parasti jau viņi dzird un nenāk tuvumā. Vienreiz gan sēdēju pie alas, pildīju anketas, bija jau pievakare, un izrādījās, ka tajā alā dzīvoja jenotsuns, kurš tobrīd bija izgājis. Nākot mājās, pamanīja mani un izbrīnīti skatījās, kas tas tāds, kas sēž pie viņa durvīm,” atceras Ozols.
Tā arī Daiņa diena paiet – staigājot pa mežiem un gravām, svaigā gaisā, pētot, pārbaudot un kartējot Latvijas ģeoloģiskos veidojumus. Kopumā Dabas skaitīšanas projektā atklāts ap 60 jaunu sugu (skaits var augt, jo pētnieki vēl analizē savāktos paraugus un foto), divi jauni pilskalni, alas, arī iežu atsegumi, kuri kārtīgi tiek kartēti pirmo reizi.
Jāsaprot, ko sargāt
Starp atklātajām sugām divas ir līdz šim Latvijā neredzētas un daudzas ir retas ne tikai Baltijā, bet arī Eiropā. Lielākā daļa jauno sugu atklātas pēdējā, ceturtajā skaitīšanas sezonā un puse tieši Gaujas Nacionālajā parkā.
Dabas skaitīšanas projekta vadītāja Irisa Mukāne par unikālākajiem atradumiem saka: “Piemēram, alu spulgsūna (Schistostega pennata). Kurzemē atklātas divas jaunas lielās kosas (Equisetum telmateia) atradnes. Šis augs piemērotos laikapstākļos var pāraugt pat augumā visdiženāko basketbolistu, sasniedzot 260 centimetru garumu.”
Šādi darbi vajadzīgi, lai apzinātu, kas tad īsti Latvijā mīt. Ar iegūto informāciju pēc tam var veidot dabas aizsardzības plānu. Ozols atgādina: “Lai kaut aizsargātu, ir jāsaprot, ko tu sargā.” Darbus projektā plānots veikt līdz 2023. gadam.
Raksts tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
