Žurku inde uzkrājas zivju aknās

Lielākoties Vācijā izmanto vienu metodi cīņai pret žurkām – divreiz gadā katrā otrajā kanalizācijas akā iekarina indes ēsmas, ārēji līdzīgas ziepēm.

Tomēr pēc stiprām lietavām ūdens līmenis kanalizācijas sistēmā paceļas tik augstu, ka sasniedz un izšķīdina žurku indi. Attīrīšanas stacijas to neaiztur, un indi ieskalo upēs, raksta "Deutsche Welle".

Federālās apkārtējās vides aizsardzības iestādes un Federālā hidroloģijas institūta pētījumā žurku inde atklāta dažādu zivju sugu aknās – asariem, forelēm, zandartiem, sapaliem, turklāt visās Vācijas upēs no Reinas līdz Donavai, kur ņemti paraugi. Inde atrasta arī aknās karpām, kuras tur pētniecības nolūkos dīķos, kas izveidoti notekūdeņu bioloģiskai attīrīšanai.

Konkrētās indīgās vielas ir antikoagulanti, kas neļauj sarecēt asinīm. Apēdot šādu ēsmu, žurkas pēc pāris dienām nomirst no iekšējiem asinsizplūdumiem. Mūsdienās izmanto otrās paaudzes antikoagulantus (brodifakums, difenakums, bromadiolons), kas, kā brīdina zinātnieki, ir vēl bīstamāki dabai. 20. gadsimta 70.–80. gados radītās ķimikālijas nesadalās un tātad neizvadās no organisma. Lielākā daļa indes koncentrējas aknās.

Vācieši jau meklē risinājumus, piemēram, Bavārijā, Noiulmā, izmēģina jūras bojām līdzīgu ietaisi, kas, ceļoties ūdens līmenim, paceļ augstāk arī žurku ēsmu. Tomēr viena boja maksā 350 eiro, turklāt ir gadījies, ka žurkas pārgrauž stiprinājuma auklu.

Tagad zinātnieki grasās noskaidrot, cik daudz indes nokļūst citu dzīvnieku organismā, piemēram, ūdros un jūras kraukļos, kas pārtiek no zivīm. Tāpat, iespējams, cieš arī lapsas un caunas, kas medī žurkas, un varbūt pat eži, kurus var pievilināt lamatas ar ēsmu, ja tās uzstādītas virs zemes. Pagaidām nav plānots pētījums, cik bīstami ir lietot uzturā zivis, kuru aknās ir inde.
 

Raksts tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.