Senais augs portulaks - to var audzēt visu gadu un noplūkt ikreiz, kad ziemā gribas kādu zaļumu

Viduslaikos to ēda visādos veidos, lai nodrošinātos pret zobu izkrišanu. Izcilā dzejnieka fon Gētes laikmetā baudīja kā dvēseli ielīksmojošu zaļumu pavasarī un vasaras sākumā. Taču pat labas lietas mēdz pazust no aprites, kā tas Viduseiropā un pie mums uz pārsimt gadiem noticis ar portulaku.

Vasaras un ziemas portulaka audzēšana

● Portulaks ir viengadīgs, ar biezām lapām un kātiem – kā viens, tā otrs ir ēdami. Atkarībā no šķirnes lapas mēdz būt zaļas vai zeltaini dzeltenas; kāti ilgstošā saules gaismā reizēm iekrāsojas sarkanīgi. Augs zied ar neciliem dzelteniem ziediņiem, kuros pēc noziedēšanas veidojas mazas melnas sēkliņas (arī ēdamas).

● Siltumu mīlošo portulaku (Portulaca oleracea) mēdz dēvēt par vasaras portulaku, bet ziemas portulaku (Claytonia perfoliata) pazīst arī ar nosaukumu Kubas spināts, un tas ir visnotaļ izturīgs pret aukstumu. Šie divi augi nav radinieki, tomēr tos izmanto līdzīgi.

● Vasaras portulakam patīk saulaina vieta; aukstumā lapas sakļaujas ciešāk, saulītē augs izplešas. Var audzēt arī podos un toveros. Svarīgi, gluži tāpat kā bazilikam, nogriezt galotnes, lai pēc tam vairāk sakuplo sānu dzinumi. Kad augs sāk ziedēt, var uzskatīt, ka ražas laiks ir beidzies, jo pēc ziedēšanas lapas kļūst rūgtenas.

● Ziemas portulaku var audzēt praktiski visu gadu – lecektīs ēku dienvidpusē, siltumnīcās, kur augsne nesasalst, un dobēs, kuras, ja ir nepieciešams, apsedz. Tad portulaks būs pa rokai un noplūcams ikreiz, kad ziemā gribas kādu zaļumu.

● Lai audzētu dobē, ziemas portulaks ir jāsēj augusta beigās, septembrī. Pirmo ražu var vākt pēc diviem mēnešiem. Vispiemērotākā sēklu dīgšanai ir temperatūra, zemāka par 12 grādiem. Ja augs iesēts laikus un ziema ir maiga, no novembra līdz aprīlim var novākt pat sešas ražas.