Ko audzēt tematiskajā Alpu dobē? Dārza ekspertu padomi un foto, kā izskatās šie augi

Alpu zeltlietus

Alpu zeltlietus (Laburnum alpinum) ir 5–9 metrus augsts koks, kas var plesties 2–4 metru platumā. Dobē to neiemānīsi, taču fonā tāds skaistulis gan varētu augt. Zeltlietus ziedi ir dzelteni, smaržīgi, aug ciešos 20–30 cm garos nokarenos ķekaros.

■ Labi jutīsies saulainā vietā, bet būs pateicīgs par pēcpusdienas ēnu karstās vasarās. Labāk izvēlēties vietu, kas aizsargāta no valdošajiem vējiem, jo bargākās ziemās zeltlietus var apsalt. Pirms stādīt šo augu, vajadzētu izvērtēt vietējos klimatiskos apstākļus, jo vietās, kur ziemas ir īpaši saltas, zeltlietus var neziedēt.

■ Nepieciešama labi drenēta, viegli smilšaina vai smilšmāla augsne. Novērots, ka tas pacieš arī mālainas, nabadzīgas augsnes, kā arī spēj labi iejusties augsnēs ar dažādiem pH līmeņiem (no skābas līdz pat bāziskai augsnei).

■ Augs piemērots telpisku apstādījumu ierīkošanai un labi izskatās gan viens pats koptā zālienā, gan arī iestādīts kopā ar citiem kokaugiem, piemēram, dekoratīvo plūškoku ar dzeltenām lapām, parasto dižskābardi ar tumši purpursarkanām lapām vai vesellapu kārklu – gaišu, uz jaunajiem dzinumiem, šķiet, pat baltu lapu īpašnieku.

■ Ziemā un rudenī zeltlietus neprasa īpašu uzmanību. Pavasarī ieteicams dot papildmēslojumu, bet vasarā sausā laikā koku vēlams labi salaistīt 15–20 cm dziļumā.

■ Ja vēlies, lai zeltlietus uzzied divas reizes, uzreiz pēc pirmās ziedēšanas to var apgriezt – tad augustā vai septembrī var gaidīt otru ziedēšanas kārtu.

Alpu vijolītes (ciklamenas)

Trauslo ziedu īpašnieces ar ieapaļajām lapiņām ir iecienīts istabas podaugs, kura zvaigžņu stunda sākas vēlu rudenī un turpinās līdz pavasarim. Taču dažas šķirnes aug un zied arī dārzā ne tikai Alpos vai kādā siltākā zemē, bet arī pie mums Latvijā. Turklāt ir divas sugas, kurām ir pieņemami mūsu bargo ziemu apstākļi. Salaspils Botāniskajā dārzā jau ilgāk nekā desmit gadus ciklamenas aug zem lielajām eglēm pa labi no galvenās ieejas un gar dzīvžogu malām.

Kopš augusta beigām un līdz ziemas iesākumam zied efejlapu ciklamena Cyclamen hederifolium ar rozā vai gandrīz baltiem ziediem. Pirmie no zemes pastiepjas ziedi, bet lapiņas parādās vēlāk un saglabājas visu ziemu. Agri pavasarī tās ir skaista dobes rota. Ap Jāņiem lapiņas pazūd. Dārzkopim šķiet, ka augs zaudēts, taču šajā laikā ciklamena atpūšas un gatavojas jaunam ziedēšanas ciklam.

Pavasarī uzzied cita ciklamenu sugas skaistule Cyclamen Coum jeb Kosas ciklamena: nedaudz zemāka par rudenī ziedošo un ar koši purpurrozā ziediņiem. Ilma Nereta stāsta, ka gadu gaitā izdevies atlasīt arī gaišākus, gandrīz baltus puķu paraugus.

Puķes mostas rudenī, izdzen lapiņas, kas iztur salu, un mīlīgās ziemās jau februārī sāk dārzā ziedēt. Bet arī bargās ziemās šīs ciklamenas jau priecē ar ziediem, pirms uzzied sniegpulkstenītes. Ja uznāk sals un ziedi apsalst, plaukst un zied nākamie, jo no viena saknes bumbuļa parasti izaug daudz mazo skaisto ziediņu. Līdz jūnijam augs saglabā lapas un tad pazūd no zemes virsas kādu mēnesi atpūsties.

Kas patiks ciklamenām?

■ Ciklamenas stāda pusēnā, labā trūdzemē. Lapu trūds ir tām ļoti piemērota vide, tāpēc nav jācenšas nogrābt virsū sakritušās koku lapas. Mulčas kārta (kūdra vai lapas) ir nepieciešama, lai puķes labi justos un ziemā neizsaltu.

■ Kad augs ir vasaras guļā, raugi to nejauši neaizķert ar kapli vai neizravēt pavisam! Iebojāts sakņu bumbulis sapūs.

■ Ciklamenas vairojas ar pašizsēju. Sēkla izkrīt un spirālveidā ierullējas zemē. Labi, ja tā ir mīksta mulčas kārta, kas sagaida puķu bērnu. Pirmajā gadā ciklamenas sakne ir kniepadatas galviņas lieluma bumbulītis un lapiņas ir vien puscenta monētas lielumā. Aplam netracini mazās puķītes ar apravēšanu un čubināšanu: lai saņemas, un pēc kāda laika mazie sējenīši jau būs labāk pamanāmi. Stādiņus var paaudzēt kastītē, bet vēlāk izstādīt dārzā. Taču, ja arī to nedara, ciklamenu apgūtais laukumiņš dārzā gadu no gada vienalga plešas plašumā.

■ Uz ziemu ciklamenas bagātīgi mulčē un piesedz ar skujām. Tās nepanes kailsalu. Ja februāris ir silts un augus atsedz, bet martā atkal salst, puķes no jauna jāpiesedz, lai kailsals netraumē lapas.

■ Ciklamenām neder skāba augsne un pa ziemu vai arī vasarā pēc lietiem uz zemes virskārtas stāvošs ūdens, tās neaugs arī smiltājā.

Alpu ēdelveiss

Mazie sudrabainie ziedi un it kā apsarmojušās lapas raksturo sīko Alpu puķi, kas labi aug arī pie mums. Ēdelveisa (Leontopodium alpinum) ziedi tādi kā mūsu dārzos ir iegūti selekcijas ceļā. Kalnu nogāzēs augošie ēdelveisi ir diezgan nepievilcīgi dzelteni un niecīgi. Augiem ir izcili spēcīga sakņu sistēma, kas ļauj tiem noturēties akmeņainajās nogāzēs. Biezās, pūkainās lapas palīdz novērst mitruma zudumu un aizsargā pret vēju un lietu.

Dobē izaug apmēram 20 cm augsti un uzzied jūlijā un augustā. Ēdelveisus var griezt vāzei un izmantot arī sauso ziedu kompozīcijās.

Kas patiks ēdelveisiem?

■ Augiem nepieciešama saulaina vieta, labi drenēta, nedaudz sārmaina līdz vidēja skābuma augsne.

■ Izstādot augus no konteinera, sagatavo kūdras, smilšu un komposta maisījumu.  

■ Augi jāmulčē, lai tiem pa vasaru nepietrūkst mitruma. Sausā laikā jālaista, jo dabā šīm puķēm jāprot pastāvēt vēja un lietus apstākļos vasarā un salā – pa ziemu.

■ Var audzēt arī toveros un puķu kastēs.

Alpu zilpodzes

Mīlīgs Alpu izcelsmes daudzgadīgs dārza dadzis ir zilpodze (Eryngium alpinum). Savus asos zilos ziedus cilindriskās galviņās tā raisa jūlijā un zied līdz oktobrim. Augi ir apmēram 60 cm augsti. Tos izmanto jauktās ziemciešu grupās, akmeņdārzos, arī sauso augu kompozīcijās – ziedus griež, kad tie ir pilnībā atvērušies.

Eleganti izskatās gan dobē, gan arī dobes malā, iezīmējot robežu ar zālienu. Puķu dzimtene ir Šveices kalnu ganības, tāpēc augi ir ļoti izturīgi. Turklāt tie pievilina bites un citus nektāra vācējus kukaiņus.

Kas patiks zilpodzei?

■ Labi augs saulainā vietā, vieglā, bet labi salaistītā augsnē. Saule paspilgtina puķu košo zilo toni.

■ Jāņem vērā, ka puķēm ir mietsakne, tāpēc tās necieš pārstādīšanu. Labi ieaugs puķes, kas ir pašu sētas un lolotas no sēklām. Ja tomēr pērc stādiņus, tad centies piemeklēt tos pēc iespējas mazākus.

■ Var mulčēt ar vidējas frakcijas mizu mulču vai koku lapām.

■ Sēklas sēj tagad (aprīlī ir pēdējais laiks). Kasti tur vēsā vietā un, kad augi sadīgst, pēc salnām izstāda paredzētajā vietā apmēram 45 cm attālu citu no cita.

Konsultēja LU Botāniskā dārza kokaugu eksperte Madara Lazdāne, Salaspils Botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas zinātniskā asistente Ilma Nereta un dārzkopis, selekcionārs, saimniecības Mazā Dārzniecība īpašnieks Mārtiņš Maltenieks.