Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Veģetārisms nebūt nav mūsdienu trends. (Foto: Shutterstock)

Latvijas noslēpumi: veģetārisma vēsture Latvijā 1

Māja un dārzs
2020. gada 1. augustā 06:52 2020. gada 1. augustā 06:52
  Signe Šēnfelde | "100 Labi Padomi"
Ja kādam šķiet, ka veģetāriešu restorāni un Dzīvnieku brīvība ir aktuāla modes tendence, tad vietā atgādināt, ka vārdu veģetārisms latviešu valodā tiek lietots jau vairāk nekā simt gadu. 1927. gadā dibināta Latvijas veģetāriešu biedrība, un vieni no aktīvākajiem gaļas ēšanas paraduma apkarotājiem bija mazdaznāna mācības piekritēji.

Slavenākie starpkaru Latvijas veģetārieši, protams, apgrozījās mākslinieka Romana Sutas mātes Natālijas veģetārajā kafejnīcā Sukubs, kas atradās namā iepretim Vērmanes dārzam, tagadējās Merķeļa (toreiz – Pauluči) un Inženieru ielas stūrī. Spriežot pēc plašajām laikabiedru atmiņām, ēdiens tur bijis ļoti labs, turklāt dabūjams uz pēcmaksu. Arī tad, kad ēdināšanas iestāde zaudēja spožumu, jo mākslinieku kompānijas pajuka, daudziem kādreizējiem bohēmistiem nodibinot savas ģimenes un pārceļoties uz savām mājas virtuvēm. Natālija Suta bija mācījusies kulinārijas kursos Berlīnē, 1910. gadā viņa Tērbatas ielā atvēra savu pirmo ēdienu veikalu, bet Pirmā pasaules kara gados strādāja bēgļu ēdināšanas punktā Pēterburgā. 1920. gadā viņa kopā ar māsu Augusti Apsīti-Kuļšu Sukuba telpās atvēra saimniecības skolu, kurā pasniedza veģetārā ēdiena gatavošanas tehniku un prasmes. Skola pastāvēja divpadsmit gadus, Natālija Suta sarakstīja arī lielisku pavārgrāmatu Praktiskā virtuve, kura iznāca 1930. gadā, rīkoja priekšlasījumus, uzstājās Latvijas Radiofonā.

Vēstures liecības par veģetārismu Latvijā. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Taču Natālija Suta, kas veģetārismam, visticamāk, bija pievērsusies kara laikā, šaurā rocībā gatavodama ēdienu bēgļiem, nebūt nebija vienīgā idejas popularizētāja. Arī Latvijas Veģetāriešu biedrība regulāri rīkoja priekšlasījumus, pavārmākslas kursus, ekskursijas un izstādes par veselīgu dzīvesveidu.

Vēstures liecības par veģetārismu Latvijā. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Savukārt mazdaznānu reliģiskās kustības biedri gāja tālāk – viņu izdotajā miesas, dvēseles un gara attīstības žurnālā Psihe (pirmais numurs iznāca 1930. gada septembrī J. Ābelītes izdevniecībā Liepājā), kurā tika apskatīti mūžīgās dzīvības, pareizas elpošanas, nākotnes sievietes, dzīves ritma, dzimumu dzīves un dvēseles darbības jautājumi, regulāri tikai publicēti idejas pamatlicēja Dr. O. Z. Haniša jeb Oto Haniša sacerējumi. Piemēram, Tīrā barība, kurā plaši un nesaudzīgi tikai iztirzāts, kas visupirms notiek cilvēka gaļēdāja organismā un kā tas pēcāk izpaužas it visā, kas saistās ar personību. “Tātad, gaļu ēdot, mēs padarām savu māgu par dzīvnieku līķu kapsētu, bet paši uztraucamies par mežoņiem, kas ēd cilvēku līķus. Kāda te starpība – mežonis dara to pašu, ko izglītotais ar dzīvnieku. Ja ejam gar gaļas skārņiem, kur tiek uzglabāti dzīvnieku līķi, tad varam saost trūdu smaku, ja vien mūsu oža nav pilnīgi samaitāta. Ir daudz gardēžu, kas satrūdējušo gaļu visai ciena un maksā par to augstu cenu. Lai gaļai piedotu sevišķu trūdu piegaršu, to ierok uz vairāk dienām zemē, tad izņem un lai iznīcinātu nevēlamo smaku sagatavo ar stiprām garšvielām. Pēdīgi tā atrodama uz izsmalcinātu cilvēku galda, kuru samaitātā un izvirtusē garša to atrod ļoti gardu. Mūsu priekšteči smirdošu gaļu iemeta mēslu bedrē. Pat suņi, kas citādi apmierināmi ar kuru katru gaļu, to neēd. Izsmalcināts cilvēks padara pats sevi par izsmalcinātu mēslu bedri, mezdams sevi satrūdējušo gaļu. Šādus cilvēkus meistars Jēzus savā spēcīgā valodā salīdzināja ar kapličām, kas no ārienes ir skaistas, bet iekšienē pildītas ar miroņu kauliem. Un tad vēl modernais, izsmalcinātais cilvēks brīnās, ka viņš paliek slims un tam ir nepatīkami izgarojumi. Ak tu, aklais! Iztīri pirms savu iekšieni, tad arī āriene būs tīra.” Taisnības labad jāsaka, ka Hanišs nebūt nav vienīgais, ko atzīst mazdaznāni. Viņi publicē arī, piemēram, Mahatmas Gandija apcerējumus par gara un dzimumu dzīvi, kālab arī cienījamā rakstniece Anna Brigadere respektē mazdaznānu atziņas par veselīgu dzīvi, un nereti tās citē, piemēram, ievietojot literatūras un mākslas žurnāla Daugava gadagrāmatā.

Vēstures liecības par veģetārismu Latvijā. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Savukārt manā īpašumā ir rūpīgi rakstīta mazdaznānu ticības māsas Paulīnes Jēkabsones recepšu grāmata. Viņa dzimusi Tetelē vai, kā toreiz teica, – Tetelmindē, Jelgavā izmācījusies par šuvēju, bet dzīve iegrozījās tā, ka viņai arī bija sava veģetārā virtuve – no sākuma Pārdaugavā, pēcāk centrā, Inženieru un Merķeļa ielas stūrī, jā, teju turpat, kur Sukubs, kur pasniedza galvenokārt tikai pusdienas. Paulīne bija viena no pirmajām Latvijā, kura devās uz Bulgāriju, lai personīgi sastaptu garīgo tēvu Pēteri Donavu. Sešdesmito gadu sākumā viņa devās mūžībā, savu tuvāko atmiņā paliekot arī ar lielisku dārzeņu buljona recepti.

Vēstures liecības par veģetārismu Latvijā. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Divas epizodes ar veģetārisku ievirzi

Pirmā. Emiļa Melngaiļa meitas Lindas Suibris atmiņu stāstījums

Emiļa Melngaiļa lauku mājās Lieleicēnos tuvumā bijusi upīte vai ezers. Kad atbraukuši ciemiņi, tēvs gājis vēžot, lai varētu rīkot lielo vēžu balli. Viņa draugs mākslinieks Jūlijs Madernieks, būdams veģetārietis, šo nav varējis izturēt – tik masveidīgi atņemt dzīvību esot par traku… Melngailis saķēris divus lielus kartupeļu grozus ar vēžiem. Iekšā jau vārās lielais katls, vēži pagaidām atstāti ārpusē sētā. Iznāk Madernieks, pa sētu grozās, grozās, skatās uz tiem groziem. Pārējie viesi iekšā, tikai Linda kā saimniece skraida šurpu turpu. Madernieks iet, ar kāju vienu grožu pagāž, tad otru, un vēži jau nav muļķi, vēl jau nav izvārīti! Lindai smiekli nāk, redzot, ka Madernieks šito izdarījis, bet viņš apskatās apkārt, piemiedz ar aci… Pēc maza brītiņa viss notiek – iznāk Emilis sētā, prasa, Linda, kur dilles? Dilles ir, bet vēžu nav! Viņš jau sapratis, no kuras puses tas vējš pūš, bet neko pierādīt nevar, jo, ko darīsi, ka grozi apgāzušies?… Tā lielā vēžu balle toreiz izbeigusies.

Vēstures liecības par veģetārismu Latvijā. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Otrā. Liel-Eicēnu veģetārās pankūkas, Emiļa Melngaiļa mātes Līzes firmas recepte

Saistītās ziņas

Ko iesākt ar griķiem? Šefpavāra atbilde – veģetārais sautējums!
5 ļoti garšīgi veģetāri ēdieni, kuros var lietot rapšu eļļu 1
Aptauja: par veģetāriešiem sevi uzskata 5% Latvijas iedzīvotāju 24

“Mīklu jaucot, jāpiesit aizperētas olas, jo tādām, kuras apaugļotas, ir tumšāki dzeltenumi. Pārējais – kā parasti. Cepot jācep cūku taukos tā, lai maliņas ir skraukšķīgas. Gatavas uz šķīvja jāapsmērē ar svaiga sviesta (no krējuma) gabalu, lai vēl karstas savelk sviesta smaku. Tad veģetāriešiem vareni garšo.”

Citi šobrīd lasa

FOTO: demontē Gogoļa ielas pārvadu 4
FOTO: tā Andrejostas kvartālā Aminata priecēja savus fanus ar solokoncertu 1
Imunologs par Covid BA.5 variantu: tas izraisa vēl vienu jaunu simptomu, ko sirdzēji novēro tieši naktīs 3
Pievienot komentāru