Latvijas noslēpumi: kas ir pūcesbērns un vērša piens?
“Kaņepes ir ļoti veselīgas. Ir tik daudz vitamīnu kā nekur. Tās labas priekš māgas, ēstgribu dod. Kaņepju putra ātri nobaro, ja vārgs un vājš. Kaņepes vajadzētu katrā ziņā sēt,” Latvijas Vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuves kolekcijā saglabājusies 1957. gadā Limbažu rajona Plauču ciema Imantās pierakstītā 63 gadus vecās Emīlijas Apsītes atziņa par kaņepju audzēšanu.
Sējas kaņepes (Cannabis sativa L.) Eiropā plaši audzēja no 16. līdz 18. gadsimtam, kad tās pamazām izkonkurēja citi kultūraugi, taču Latvijā vēl pirms simts gadiem kaņepju produkcija daudzām saimniecībām bija būtisks atspaids. No kaņepju sēklām gatavoja dažādas uzturvielām bagātīgas un sātīgas piedevas pieticīgajām ikdienas maltītēm, spieda eļļu, bet šķiedras, kas ir viens no izturīgākajiem dabīgajiem materiāliem, izmantoja virvju, auklu un diegu gatavošanai. Pagājušā gadsimta vidū senseno pārtikas augu aizliedza audzēt, pēcāk gan lēmumu mīkstināja, kaņepju audzēšanu atvēlot tikai ar īpašām atļaujām.
Mūsdienās vairākas saimniecības ir atsākušas kaņepju audzēšanu, lai iegūtu sēklas un šķiedras, tāpēc arvien biežāk kaltētas vai grauzdētas kaņepju sēklas, staku, sviestu, eļļu var iegādāties ikdienas un svētku maltīšu dažādošanai. Kaņepes ir universāla, sātīga piedeva – pievieno dārzeņu zupai, un tā kļūs tik sātīga, it kā tajā būtu gaļa! Sēkliņas var viegli apgrauzdēt un pievienot putrām, bet, ja samalsi, derēs arī omletēs, zupās, kartupeļos, salātos, maizītēs, kūciņās.
Mūsu senči kaņepes centās izmantot pēc iespējas pilnīgāk. Ja piestā sagrūstas kaņepes iemaisīja biezpienā vai krējumā, tas izskatījās pelēki raibs kā pūcēns. Šāds paēdiens labi garšoja ar sausiem kartupeļiem. Savukārt vērša pienu vai vienkārši – kaņepju pienu – gatavoja piestā, sagrūstām kaņepēm pievienojot karstu ūdeni, kas palika balts kā piens. Tad visu labi samaisīja, izkāsa un pievienoja virai vai piedzēra pie sausa ēdiena.
