Kristīne Virsnīte atklāj tīras mājas noslēpumu

Kristīne, kura ar savām aktivitātēm ir daudzu sieviešu iedvesmas avots, stāsta par dzīvi pēc pēkšņās saļimšanas neizturamās sāpēs un mugurkaula operācijas. Smagās veselības problēmas Kristīni nav salauzušas – viņa daudz smaida, jo priecājas, ka atlabšana noris veiksmīgi un grūtajā brīdī ģimene ir kļuvusi saliedētāka nekā jelkad agrāk.

Mugura kā ar cirvi pārcirsta

Kristīne atklāj, ka pirmo signālu par nopietnām problēmām ar mugurkaulu saņēmusi jau ap gadumiju, kad ar ģimeni baudīja trīs nedēļu ilgu atpūtu Marokā. „Ceļojuma laikā man negaidīti kaut kas mugurā ieplīsa, jutu specifiskas sāpes. Vēl nedēļu, neraugoties uz nepārejošajām sāpēm, noceļojām. Lai arī, visticamāk, man bija jābrauc mājās un jāguļ, es staigāju. Domāju: kā tad tā – esmu Marakešā, es taču „nenoraušu” mūsu ceļojumu! Atgriežoties Latvijā, uzreiz devos pie fizioterapeita. Vienai kājai jutu ko līdzīgu nejutībai, tomēr ar speciālisti bijām pārliecināti, ka ar problēmu tiksim galā, ka viss būs labi. Bet tā nenotika, un jau drīz nonācu pie neiroķirurgiem,” stāsta Virsnīte un turpina: „Aprīļa beigās man negaidīti notika plīsums jeb tā sauktā diska trūce, pēc kā nokritu un saļimu sāpēs. Tajā svētdienā atrados Lielvārdes mājā pie vīra mammas, kur bijām atbraukuši pavadīt nedēļas nogali. Taisījāmies iet ārā, aizsēju sporta apavus, un, kolīdz biju istabas apavus nolikusi vietā, tas notika. Bija sajūta, it kā mugura būtu ar cirvi pārcirsta. Ar „ātrajiem” mani aizrāva uz slimnīcu, un tad jau viss operatīvi sāka risināties. Nācās veikt mugurkaula operāciju.”

Kristīne atzīst, ka nu jau pamazām atgūstas no pārdzīvojumiem, bailēm un nedrošības par nākotni. „Sevi no sirds apsveicu, jo rezultāts varēja būt ļoti bēdīgs. Es taču varēju zaudēt spēju staigāt. Lai gan situācija ir dramatiska un it nemaz nav smieklīga, cenšos dzīvot, nezaudējot humora izjūtu,” tā Kristīne.

Automašīnā – tikai pusguļus

Virsnīte tagad regulāri apmeklē fizioterapeitu. „Pirmais mēnesis man bija grūts gan fiziski, gan emocionāli, jo nedrīkstēju sēdēt ne uz krēsla, ne dīvānā, ne uz gultas. Pie stūres braukt nedrīkstu, un, kad mani ved, piemēram, uz fizioterapiju, automašīnā atrodos guļus stāvoklī, atlaižot priekšējo krēslu. Zinot Rīgas ielas, vēl kādu laiku mašīnā tā pārvietošos, jo mugurkauls nedrīkst saņemt nekādu triecienu. Ir diezgan grūti, kad saproti, ka nedrīksti liekties, kā ierasts. To drīkst darīt tikai ārsta norādītā, pareizā veidā; nedrīkstu neko celt, nekādus smagumus nest un nedrīkstu paņemt rokās savu bērnu, kuram ir tikai trīs gadi un kurš to joprojām vēlas. Ir jāmācās dzīvot citādi,” secina Kristīne, kurai tagad gan praktiski, gan emocionāli lielākais atbalsts ir vīrs Kaspars, kurš gan rūpējas par sievu un bērniem, gan maltīšu gatavošanu, gan pārējām sadzīves lietām, no kā Kristīnei rehabilitācijas periodā rekomendēts izvairīties.

Liktenis atgriež mājās vīru

Jau vairākus gadus Virsnīšu pāris faktiski dzīvoja katrs savā valstī: Kristīne ar bērniem Amēliju un Kasparu – Latvijā, savukārt Kaspars – Maskavā, kurp viņu aizveda privātais bizness. Lielākoties Virsnīši kopā bija tikai nedēļu mēnesī, pa retam divas, kad vīrs spēja izbrīvēt laiku kopābūšanai ar sievu un bērniem. TV seja faktiski viena gan uzņēmās bērnu audzināšanu, gan tika galā ar pašas darbiem, mājas soli un pārtikas maisu stiepšanu. Taču nu Virsnīšu ģimene ir kopā – vīrs Kaspars radis veidu, kā sava velo biznesa attīstīšanu un funkcionēšanu organizēt no attāluma, un atgriezies Rīgā.

Nu Kristīne atguvusi laulātā drauga ikdienišķu klātbūtni, uzmanību, rūpes un ģimenes kopības izjūtu, pēc kā neizsakāmi bija ilgojusies: „Kasparam Maskavā ir velosipēdu veikals, taču šobrīd viņš turp vairs nedodas uz ilgu laiku, jo man viņu vajag šeit, mums viņu vajag. Es taču pat nevaru pati bērnus ielikt vannā. Viņa klātbūtne un stiprais plecs tagad man ir lielākais balsts. Jauki, ka Kaspars arī šeit, Latvijā, ir atklājis sev vairākas jaunas lietas, ko darīt. Tas taču ir forši! Ja nemaldos, Emīla nedarbos Vida teica savam brālim: „To tu izdarīji manis dēļ!” Tā Kaspars jokojot teica man: „To tu izdarīji manis dēļ, lai man nav jābrauc uz Maskavu!” (Smejas.) Tā dzīve šo sakārtoja. Jo nav jau vienkārši strādāt citā valstī.”

Attaisnoti atbrīvota no sadzīviskiem darbiem

Kristīne spriež, ka sadzīves varonīgā iznešana vienai, iespējams, viņu arī „pielika pie vietas”. „Kaspars reāli kopā ar mums bija nedēļu, ilgākais divas nedēļas mēnesī. Viss bija uz maniem pleciem. Visa ikdiena, sadzīve, kas man nepatīk. Mani besī taisīt ēst! Taču bērni jābaro ir – nevaru to nedarīt. Tagad, kad vīrs ir mājās, pārsvarā gatavo viņš, un to dara fantastiski. Protams, nav tā, ka es neko neprotu pagatavot, kaut ko jau šad un tad uztaisu. Arī kūku protu uzcept. Bet, jā, sadzīve man dikti nepatīk. Man derdzas kārtot māju, nepatīk darboties pie plīts. Godīgi! Man tas ir jau kopš bērnības. Dzīvoju laukos, mums bija saimniecība ar rukšiem, govīm un visu pārējo, un es vienmēr teicu: „Es iešu govis izslaukt vakarā, iešu ārā, sagrābšu lapas, izravēšu biešu vagas, tikai, lūdzu, nelieciet man mazgāt traukus, nelieciet neko tīrīt, kārtot un taisīt ēst! Lūdzu, nedariet to!” Tā vienkārši ir bijis. Mums ir tāds joks – tu esi sieviete, tava vieta ir virtuvē pie katliem. Nē, es esmu cilvēks! Un cilvēkam, arī tad, ja viņš ir sieviete, aicinājums var nebūt mājas vide.”

„Tas nenozīmē, ka man nepatīk būt mājās, ar ģimeni, ar bērniem vai, piemēram, bļodas,” pasmaida Kristīne. „Atbraucām no Marokas, un pēc manas iniciatīvas saslēpām rokas bagāžā desmit lielākas un mazākas marokāņu bļodas. Tā jau nav, ka man pilnīgi nekas nepatīk, bet es noteikti nebūšu tā, kas nāks klajā ar ierosmi: „Mīļais, pārkrāsojam sienas!”” sirsnīgi nosmejoties, teic Kristīne.

Tagad visapkārt skandina – mīli sevi, rūpējies par sevi, tu esi sev pirmajā vietā... Kā tagad šo domu saprot Kristīne Virsnīte?

„Patiesībā tas nozīmē tīri fiziski parūpēties par sevi – lai veselība ir labā stāvoklī. Automašīnu taču vedam uz tehnisko apskati, un to nevaram iziet, ja tai ir kāds bojājums. Tad ir jādodas uz servisu, jāsamaksā par to, ko izdara speciālists, un varam turpināt lietot savu auto. Pret ķermeni vajadzētu attiekties tāpat. Mūsu ķermenis savā ziņā arī ir pārvietošanās līdzeklis. Nez kāpēc par ķermeni negribam parūpēties! Esam gatavi naudu ieguldīt dažnedažādās lietās, kas šķiet ļoti svarīgas un nepieciešamas, bet pret veselību attiecamies lielākoties tā – man taču nekas nenotiks.

Tieši tā bija ar mani – man nenāca prātā, ka kaut kas var notikt. Lielajā dzīves tempā biju ierauta un tam arī ļāvos. Kāpēc gan lai man kas atgadītos – esmu jauna, lietoju D vitamīnu, ēdu sakarīgu ēdienu, kustos pietiekami, dienā nostaigāju pat vairāk nekā 10 000 soļu, kas mums ir vajadzīgi... Domāju, ka lielos vilcienos visi dzīvo ar šādu skatījumu,” teic Kristīne, kurai viena „apstādināšana” – mikroinsults – bija pirms pusgada: „Jā, pusgada laikā ir divas tādas ļoti izteiksmīgas apstādināšanas... Pēc mikroinsulta pārciešanas daudz ko sapratu. Ļoti samazināju darba apjomu, daudz ko izmainīju. Ir radīta tāda šķietamība, ka, atsakoties no peļņas iespējām, nevarēsim izdzīvot. Esmu pārliecinājusies, ka tie ir maldi. Un izrādās, ka man nav jāēd sausa maize, dzīvošanai līdzekļu tāpat pietiek, viss sakārtojās. Un es neļauju sev atpūsties. Jo negribas apstāties. Visu laiku iekšā kaut kas urda, ka apgulstoties tu nepagūsi izdarīt to, to, to un vēl to! Bet nākamajā dienā jau tā darāmā nav mazāk, jo rodas jaunas lietas, ko atkal noteikti vajag izdarīt! Arī brīvdienās es neprotu izslēgt visas viedierīces, lai atietu no visas „vajadzīgās” un „nevajadzīgās” informācijas.

Un pārsteidzošākais jau tas, ka man neviens nestāv ar pistoli pie deniņiem – es pati sevi dzenu, pati izvēlos neatpūsties laikā, kad reāli varu to darīt. Jā, mana problēma ir, ka neesmu mācējusi lūgt palīdzību. Pati visu varu – ej malā, es visu izdarīšu. Visu laiku taču ir jāstrādā! Nemitīgi ir kas jāizdara, un ir bērni... Tagad dzīve mani faktiski piespiež nomierināties un mācīties rūpēties par sevi.”

„Piedod, mammīt, robotiņš paliks ar mani!”

„Ir ļoti forša izjūta, ka esmu sev vērtīga, ka esmu sev pirmajā vietā. Ja nevaru liekties, es neliekšos, palūgšu, lai to izdara kāds cits,” saka Virsnīte, kuras mājoklī neatsverams palīgs ir robotizētais putekļsūcējs iRobot Roomba i7+ – jaunākais šīs sērijas robots. „Šobrīd nevaru iedomāties savu ikdienu bez šīs ierīces, lai gan sākumā pat bija doma, ka robotu atdošu mammai, kas jau sen tādu grib un ļoti priecāsies. Kopš pirmo reizi iedarbināju, pie sevis teicu: „Piedod, mammīt, bet robotiņš paliks ar mani!”

Pārliecinājos, ka šāda ierīce ir neatsverams atspaids cilvēkiem, kas ir rehabilitācijas procesā, kā es tagad. Atgriežoties mājās no slimnīcas, pirmās dienas pavadīju gultas režīmā. Un tad pirmoreiz iedarbināju iRobot... Mums ar vīru pirmā reakcija bija pārsteigums – viņš patiesi strādā un darbojas! Sapratām: tas nudien nav uzpūsts mārketinga triks – zinām taču, ka reklāmās var izstāstīt jebko, lai tikai preci vai produktu pārdotu. Bet šis nav tas gadījums! iRobot bija uzkopis tikai lielo dzīvojamo istabu un sāka signalizēt, ka gružu tvertne ir pilna. Nespēju noticēt, jo nelikās, ka mūsu mājās ir bijusi tik liela netīrība! Bet tā bija realitāte. Arī pēc pārējo telpu uzkopšanas tvertne bija pilna. Jāpiebilst, ka šobrīd, kad jau ilgāku laika posmu iRobot telpu uzkopšanai iedarbinām katru dienu, tas satīra visu dzīvokli un pat nedodas iztīrīt tvertni. Ir milzīga atšķirība, un tā sajūta, ka tev visu laiku ir tīra grīda, – tas, manuprāt, ir tīras mājas noslēpums. Ja grīda ir tīra, ir sajūta, ka arī viss pārējais apkārt ir kārtībā,” saka Virsnīte.

Praktisks un vienkārši lietojams

„Man patīk, ka varu lūgt robotam uzkopt grīdas arī tad, kad pati neatrodos mājās. Tas ir vienkārši brīnišķīgi! Ieslēdzu to, palaižot starta pogu aplikācijā, un beigās vēl varu apskatīt, kur tas izbraucis, kad devies uzlādēties. Tieši šī opcija mani disciplinē visu, promejot no mājas, savākt, lai uz grīdas nekas nebūtu palicis. Novērtēju, ka man nav nepieciešamas ne kādas specifiskas tehnoloģiskas zināšanas, ne fiziska līdzdarbība. Pat dzīvojamās istabas un guļamistabas slieksnim robots tiek pāri. Telpu tas tīra pat vairākas reizes – to dara ļoti rūpīgi, un tas, kāda tīrība tagad ir mājās, ir nesalīdzināmi. To jūtu katru dienu,” mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas novērtē Kristīne Virsnīte, piebilstot: „Un ir brīnišķīgi, ka man pašai nav jātīra gružu tvertne – jaunais iRobot Roomba i7+ modelis ir aprīkots ar daudzfunkcionālu „māju”, kurā tas gan uzlādējas, gan pats sevi atbrīvo no savāktajiem netīrumiem. Katrs maisiņš kalpo 30–35 uzkopšanas reizēm, un par tvertnes iztukšošanu man vispār nav jādomā.”

Par iRobot Roomba i7+

iRobot Roomba i7+ robots putekļusūcējs ar Clean Base automātiskās attīrīšanas staciju grīdas uzkopšanas darbus padara ērtākus kā vēl nekad – robota netīrumu tvertne iztīrās automātiski un netīrumi tiek savākti noslēgtā, vienreiz lietojamā, izmetamā netīrumu maisā. Maisā ietilpst netīrumu daudzums, kas atbilst 30 robota netīrumu tvertnēm, līdz ar to par darbiem, kas saistīti ar putekļu sūkšanu, varat aizmirst pat uz vairākām nedēļām. Paaugstinātas veiktspējas 3-pakāpju tīrīšanas sistēma izmanto dažādiem grīdas segumiem piemērotu netīrumu savācējrullīšu sistēmu, kombinācijā ar 10 reizes jaudīgāku iesūkšanas sistēmu, lai nodrošinātu augstvērtīgu grīdas tīrīšanu uz visdažādākajiem grīdas segumiem visā Jūsu mājoklī.

Roomba i7+ apgūst, iemācās, izveido karti un piemērojas Jūsu mājoklim izmantojot jauno Imprint Viedās kartēšanas tehnoloģiju, ļaujot Jums kontrolēt, kuras telpas tiek tīrītas un kad. iRobot Home viedierīču aplikācija ļauj attālināti kontrolēt kā, kad un kuras Jūsu mājokļa telpas robots tīra, lai robotizētā grīdu uzkopšana būtu maksimāli piemērota Jūsu vajadzībām un dzīves ritmam.

Tīras grīdas katru dienu!

Gribi izvēlēties savam mājoklim vispiemērotāko modeli? Piesaki testu un izmēģini! Vairāk informācijas www.iRobot.lv.

Tālr. 20244222

Reklāmas projekts sadarbībā ar