48 ērces divdesmit minūtēs - Latvijas dabas pētnieks stāsta par savu ikdienu

Tieši Dāvis šoruden Eiropas putnu vērošanas dienās piedāvāja īpašu piedzīvojumu, aicinot uz divu dienu pārgājienu pa Lielo purvu Limbažu novadā ar nakšņošanu purva salā. Tādas ekskursijas Dāvim ir ierasta prakse, piemēram, aprīļa sākumā viņš vadīja divu dienu pārgājienu no Braslas zivjaudzētavas līdz Siguldai – 25 kilometrus ar nakšņošanu mežā.

Bērnība laukos

Šajos gājienos dalībnieki Dāvja vadībā cenšas satikt un saklausīt rubeņus, dzeņus, mežirbes, pūces un citus putnus.
“Pirms vidusskolas sāku darboties Ornitoloģijas biedrībāā – ar putnu vērošanu, teritoriju izpēti. Diezgan ātri bija skaidrs, ka, dzīvojot Rīgā, studēt biologos nav daudz citu variantu kā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē,” pirmsākumus atminas Dāvis.
Kā iemeslu šādai interesei par dabu ornitologs min laukos pavadīto bērnību: “Es būtu uzskatāms par rīdzinieku, jo vairāk nekā pusi no visa laika pavadu tur, bet bērnībā, kad bija vasara un brīvlaiki, tiku aizsūtīts prom uz laukiem. Nost no acīm. Nav tā, ka man nepatīk pilsētā, es vienkārši labāk jūtos ārā.”

Darba un piedzīvojumu meklējumos Dāvis devies arī uz tālo Jaunzēlandi, kur nodzīvojis gadu un kopā ar sievu strādājis dabas aizsardzības projektā kā brīvprātīgais, bijis atbildīgs par fotogrāfijām, videomontāžu, mājaslapu. Vēl ir būts Norvēģijā, Spānijā, Somijā.

Apvienot biologu ar fotogrāfu

Ceļojumos somā vismaz pusotru kilogramu parasti sver foto aprīkojums. Gada beigās fotogrāfs ierasti visam uzņemto bilžu klāstam iziet cauri, pats Dāvis min, ka var sakrāties līdz pat 10 000 attēlu.

No visiem bilžu tūkstošiem atrodas pieci vai seši kadri, par kuriem Dāvis sajūt gandarījumu. “Man šķiet, ka iekšējā gandarījuma latiņa katru gadu brauc uz augšu un aizvien grūtāk ir to sasniegt. Tā ir mūžīgā cīņa ar paškritiku,” smejas fotogrāfs.
Lielu piepūli reizēm prasa ceļojuma laikā apvienot sevī biologu ar ceļotāju. “Biologu daļa liek vairāk skatīties uz zemi vai putniem un debesīm vai arī noteiktā laikā apskatīt pēc iespējas vairāk vietu. Un tad ir fotogrāfa daļa – gribas iet lēnāk un paskatīties, kas notiek ar krāsu spēlēm. Skatīties, kad ir labā rīta un vakara stundu gaisma, un, ja būs skaidra debess, varbūt varēs redzēt ziemeļblāzmu,” skaidro Dāvis.

Mēģināt paspēt visu nozīmē, ka retas stundas tiek atvēlētas miegam, gadās, ka pēc pūču vērošanas naktī gulēta tikai stunda, bet, austot gaismai, gribas noķert labu kadru. Un tad vēl pārgājienā jārēķinās ar plecos nesamo nastu, kas parasti sver ap 12 kilogramiem.

“Reizēm sanāk diezgan nostiepties, ja brauc uz vairāk dienām, tad līdzi jāņem pārtika, ūdens, kaut kas nakšņošanai, kaut vai guļamtīkls. Kalnos ir nedaudz vieglāk, jo var kādā slēptuvē vai namiņā atstāt lietas, kuras tajā brīdī nevajadzēs. Latvijā uz vietas kaut kā mantas negribas atstāt,” teic Dāvis.

Bebru dambji un latvāņi

Ceļojumu laikā bieži jābrien pa purvu, jāšķērso kalnu takas un jāložņā cauri meža brikšņiem. Nogurums  savvaļā var novest līdz bīstamām situācijām, taču Dāvim veicas un pārāk lielās briesmās viņš iekūlies nav. “Es cenšos nenodarboties ar absolūtām muļķībām, bet tāpat šķērsotas upes ekstremālā temperatūrā,” teic ornitologs.

Pārgājienu mērķus fotogrāfs izvēlas samērā nejauši: “Vienkārši kartē atrodu nostūri, kurā nav būts un kas šķiet interesants.”
Visaizraujošāk staigāt ir dabas liegumos vai nacionālajos parkos: “Privātajos mežos var iebraukt baigās auzās. Gribot iziet cauri mazam meža pudurim, kilometru garam un divsimt metru platam, beigās izrādās, ka tur ir krūmiem aizzēlusi jaunaudze un pa vidu grāvis ar bebriem. Tāda mazā ellīte. Doma 20 minūtēs iziet cauri izvērtās par pusotras stundas gājienu.”

Nereta parādība ir nesakritības starp karti un realitāti. Bieži vien, kur šķitis, ka ir klaji lauki, īstenībā ir pilns ar krūmiem un latvāņiem vai sen jau ir mežs.

48 ērces 20 minūtēs

“Es gribētu ieteikt potēties,” nopietni uzsver ceļotājs. “Nezinu, cik no ērcēm, kas man trāpījušās, bijušas inficētas, bet no drēbēm noteikti nolasu katru reizi. Kur ir krūmi, tur katru reizi būs ērces.” Šogad vienā reizē Dāvis nolasījis 48 ērces: “Intereses dēļ skaitīju pēc viena izcirtuma. Tas bija pēc 20 minūšu gājiena.”

Tomēr īstais mērķis ir citi, daudz lielāki dzīvnieki. “Jo klusāk ej,  jo biežāk viņus redz,” pamāca Dāvis. “Vienkāršākais variants ir nomaļākā meža nostūrī pasēdēt apmēram stundu, divas. Bieži var redzēt lapsas vai stirnas, retāk jenotsuņus vai āpšus. Reizēm gadās, ka zvērs pienāk pavisam tuvu – tad tik skaties un priecājies!”

Plastmasas pudele ik piecas minūtes

Ir arī nepatīkami novērojumi. “Pa mežiem staigājot, esmu novērojis, ka tajos cilvēkiem ir ļoti izteikta rokas muskuļu atrofija, un acīmredzot tiem pudeles krīt vienalga kur. Vari būt jebkurā Latvijas vietā, bet mežā piecu minūšu laikā vismaz vienu plastmasas pudeli noteikti atradīsi,” par cilvēku nevīžību spriež Dāvis.

Ierasts skats pārgājienos, kas ved nedaudz tuvāk apdzīvotām vietām, ir nelielas izgāztuves. Fotogrāfs rēķina, ka uz tādām var uzdurties ik pēc pāris kilometriem.

Patīkama parādība ir privātās saimniecības, kas mežus kopj, domājot par nākotni. “Ir domāts, lai mežs tur ir vienmēr. Var jau arī visu uzreiz nocirst, un būs nauda uz gadu, bet pēc tam tur būs tikai kailcirte, kur mežs ataugs tikai pēc 80 gadiem.”

Ornitologs gan izsaka nožēlu, ka tādas saimniecības ir retums: “Tas noteikti ir daudz sarežģītāk, kaut vai ciršanas ziņā.”
Tagad Dāvis pārgājienus apvieno arī ar darbu – viņš piedalās biotopu kartēšanas projektā: “Tā ir motivācija un iespēja paplašināt savas zināšanas par tēmām ārpus putniem.”