Vairāk nekā 90 000 zemsaimnieku saņēmuši vēstuli, ka viņu īpašumus apsekos. Kā tas notiek?
Jūnijā vairāk nekā 90 000 zemes īpašnieku saņēma Dabas aizsardzības dienesta vēstuli, ka viņu pļavas un mežus apsekos dabas eksperti, jo trīs gadu laikā jātiek galā ar Latvijas biotopu inventarizāciju. Kāda tad ir dabas skaitītāja ikdiena?
Mežu eksperts Gaidis Grandāns smejot salīdzina šo uzdevumu ar apvidus orientēšanās sportu: “Īsts rogainings! Lai iekļautos darbu plānos, mums ik dienu jāapseko 80 hektāru platība, un to iespējams izdarīt vienīgi tad, ja skrien pārdesmit stundas.”
Smilgas pie Pitraga baznīcas
Jābūt īpaši trenētai acij uz sugām un biotopiem, lai šādā ātrumā varētu strādāt. Skarbi, bet, ieraugot ar herbicīdiem nomiglotu dzeltenu pļavu vai svaigu izcirtumu, skaitītājs ir gan bēdīgs, gan priecīgs. Skaidrs, ka te nevienu retu sugu meklēt nav vērts, toties ir cerība izpildīt plānu ašāk.
Botāniķe Baiba Galniece, kas strādā Kurzemē, neslēpj, ka dabas skaitīšana ir vientulīga nodarbe, bet viņai patīk vienai staigāt pa pļavām. Mēs tiekamies liesā piejūras pļaviņā pie Pitraga baptistu baznīcas.
Baiba stāsta: “Izskatās, ka šī pļaviņa agrāk tika regulāri pļauta, jo Pitrags ir viena no retajām vietām, kur vietējie cilvēki vēl nesen kopa kādu govi un zirgu. Bet šajā pļavā jau ieauguši krūmi, labi, ka to nav daudz. Visu pļavu aizņem liektā sariņsmilga, bet, ja paskatāmies zemāk, tad ieraugām stāvo vilkakūlu Nardus stricta, re, kad vārpiņas noziedējušas, paliek asa ķemmīte vienā pusē. Tā ir Eiropas nozīmes biotopa 6230 indikatorsuga.”
Vilkakūla aug nabadzīgās augsnēs, jauki, ka Ziemeļkurzemē tās netrūkst, bet visā valstī vilkakūlas platības samazinās. Ne velti 2013. gadā Latvijas Botāniķu biedrība to iecēla gada auga godā, lai uzzinātu, kā sugai klājas. Izrādās – neko spoži.
“Vēl es raugos pēc vienas citas sugas, mazas, smalciņas pazvilās misiņsmilgas Sieglingia decumbens, un te jau tā aug – jā, šis ir Eiropas nozīmes zālājs. Un, re, te arī aitu auzene Festuca ovina, arī reta, bet ne tik ļoti,” turpina Baiba.
Kad ziemā visus datus ievadīs bāzē OZOLS un nodos ziņas par Eiropas Savienības nozīmes biotopiem īpašumu saimniekiem, viņi varēs Lauku atbalsta dienestā pieteikties platībmaksājumiem.
200 eiro par hektāru gadā
“Lai šo zālāju saglabātu, atliktu vien izcirst krūmus un nopļaut zāli pāris reižu gadā. Bet tepat blakus ātri top jaunbūve, laikam īpašumam ir jauni saimnieki. Es zīmēšu šo poligonu kā potenciālu biotopu, un saimnieki varēs pieprasīt kompensāciju, kādus 200 eiro gadā par hektāru, ja cieņpilni kops šo vietu,” piebilst Baiba.
Izskatās, ka Baibai rokās ir liels viedtelefons, bet nē, tā ir dažādām iespējām piepildīta GPS ierīce. Izrādās, tā arī fiksē, vai dabas eksperts patiesi bijis konkrētajā biotopā, kur gājis, kur tieši atradis biotopu raksturojošas sugas. Šajā gudrajā rīkā var veikt visas piezīmes, tomēr, drošs paliek nedrošs, Baiba visu pieraksta arī blociņā.
Tas, kas izskatās pēc lielas svilpes kaklā, ir lupa. Dabas skaitītājiem plecos arī mugursoma ar kartēm un biotopu noteicējiem, līdzi arī dabas eksperta apliecība. Gaidis Grandāns, kurš ik pa brīdim Facebook ieliek foto ar kādu retumu, atzīst, ka visu bildē ar telefonu, jo līdzi ņemamās mantas samazinātas līdz minimumam, lai izturētu milzīgo slodzi. Toties Julita Kluša no sava nelielā fotoaparāta nešķiras ne brīdi.
Jūs jau saprotat, ka dabas ekspertam nav daudz iespēju ilgi ciemoties vienā īpašumā. Kurzemnieki ir atturīgi, Baiba Galniece stāsta, ka viņi reti kad nāk runāties, tikai dažreiz iznāk pavaicāt, ko pļavā dara no krūmiem iznākusī meitene. Bet nupat botāniķe Ventspils pusē satikusi kundzi, kas pie katras orhidejas bija iespraudusi stibiņu, lai nejauši noziedējušo retumu nenopļautu. Aizvien biežāk gadās satikt cilvēkus, kas pret retām sugām savā apkārtnē izturas ar lielu cieņu un mīlestību.
Ar dabiskajiem zālājiem “galīgā dimbā”
Gaidis Grandāns līdz lielajām lietavām skaitīja dabu Latgales pierobežas mežos un pļavās. Te ļaužu maz un pļavas ir atrodamas tikai māju tuvumā. Tad eksperts brauc pagalmā, piesakās, un bieži vien nav iespējams atteikties no aicinājuma pasērst, jo saimniece divas nedēļas nav satikusi nevienu cilvēku.
Ar mežizstrādi un dabu Latgalē viss kārtībā, uzskata Gaidis: “Meži pārsvarā ir Latvijas valsts mežu aprūpē, kur bija zināmi labi biotopi, tur izveidoti dabas liegumi, un tāpēc te retumi ir pasargāti. Daudz bēdīgāka aina paveras tur, kur bija lauksaimniecības zeme – pēdējos trīs gados te vērojama superintensīva lauksaimniecība, teju visas dabiskās pļavas noindētas ar herbicīdiem, un savvaļas sugas meklēt velti. Ar dabiskajiem zālājiem Latvijā ir galīgā dimbā, mežos vēl nav tik traki.” Grandāns tagad devies skaitīt dabu Vestienā, jo Kārsavas pusē visus darbus apstādinājuši plūdi.
Suņi, plintes un žogi
Retu reizi dabas ekspertiem raida virsū suņus vai draud ar ieročiem. Ja īpašnieks uz ceļa ir izlicis zīmes Iebraukt aizliegts, ja visur ir sētas un uzraksti Privātīpašums, eksperts tur neiet, bet uzmeklē saimnieku un tad apseko dabas vērtības. Zemes īpašnieks nevar atteikties no apsekošanas savā īpašumā. To paredz Sugu un biotopu aizsardzības likuma 9. pants, kurā noteikts, ka zemes īpašniekiem un pastāvīgajiem lietotājiem ir pienākums neierobežot īpaši aizsargājamo sugu un biotopu izpēti, uzskaiti un kontroli.
Bēdīgi, ka mežu un zemes uzpircēji tracina cilvēkus ar briesmu stāstiem, ka atnāks dabas eksperts, atradīs retu sugu un saimnieks nevarēs ne sienu pļaut, ne lopus ganīt, ne mežu cirst. Vientiesīgākie tādām baumām notic un par lētu naudu pārdod zemi un mežus. Kad attopas, tad jau nevienam nestāsta par savu muļķību. Patiesībā visi, kuru pļavās atrod retas sugas, varētu aiz prieka dejot, jo tā ir ziņa, ka tagad varēs no Lauku atbalsta dienesta pieprasīt paaugstinātus platībmaksājumus. Arī par mežu liegumiem saimnieki katru gadu saņem kompensāciju, un tikmēr viņu mežs aug un vairo vērtību gan naudas, gan dabas daudzveidības jomā.
Lielais prieks par retumiem
Pļavu un saldūdeņu ekspertu sezona beigsies visagrāk, jau tagad tur, kur nopļauta zāle, jāpagaida, kad ataugs atāls, lai spriestu par sugu sastāvu. Mežus un piekrasti varēs kartēt līdz sniegiem. Dabas eksperti, kad atrod Eiropas Savienības nozīmes biotopu, uz vietas aizpilda anketu un iezīmē GPS reto sugu atrašanās vietas.
Tad ar īpašu nedziestošu marķieri iezīmē kartē biotopa robežas un šos datus regulāri nodod Dabas aizsardzības pārvaldei. Pēc tam eksperti pārbaudīs katru anketu un arī 10% no biotopiem dabā. Pēc kontroles ziemā notiks datu analīze un ievadīšana datu bāzē OZOLS.
Protams, vislielākie prieki ir, ja atrod Latvijā agrāk neredzētu sugu, bet, lai pārliecinātos, ka tā patiesi ir, vēl laiciņš jāpagaida. Botāniķis Ansis Opmanis cer, ka uzgājis Latvijai jaunu sūnu, bet piepju speciālists Ivars Leimanis – divas vai trīs piepju sugas.
Dabas skaitītāju stāsti
Pierobeža kā brīvdabas muzejs
Augšdaugava ir īpatnēja teritorija ar ne mazāk īpatnēju floru un biotopiem. Latvijā retas sugas tur ir teju katrā mežā. Un, ja Daugavpils botāniķi jau sen stāsta, ka nejūtoties kā Latvijā, jo visapkārt tik daudz citur neredzētu sugu, tad te arī es sāku justies kā brīvdabas muzejā, tikai baltkrievu.
Cilvēki ar robežu mākslīgi sadalīti divās daļās, un arī otrā pusē netrūkst baltu izcelsmes vietvārdu. Te vietām tantuki runā nu ne gluži krieviski, bet ar spēcīgu baltkrievu valodas piemaisījumu, tā ļoti mīksti, ausij tīkami. Un visi ļoti laipni un atsaucīgi – tiešām viegli strādāt.
Pēteris Evarts-Bunders
Govju ganības – botāniķu laime
Kartēju ar asistentīti ganības Beļavas pusē – smukas ganības, kuras tur jau kopš padomijas laikiem, jo ferma blakus tāda paveca, bet govju apdzīvota. Piebrauc saimniece un satraukti sauc: “Man nekādu biotopu nav, man nekādu biotopu nav!!!” Bet viņai tieši IR biotopi, turklāt lielās platībās!
Zālāju īpašniekiem nu gan nebūtu no botopiem jābaidās, jo ganīs jau tāpat uz priekšu, tajos pauguros neko citu jēdzīgu nevar pasākt, bet maksājums par to pašu ganību ar biotopu būs daudz lielāks. Izrunājamies ar saimnieci un šķiramies jau draudzīgi – viņa bija domājusi, ka nu aizliegs ganīt, bet viņai tak tās 130 govis kaut kur jāgana! Vienojāmies, ka bez pļaušanas un ganīšanas tās Latvijas pļavas aizies bojā un ka viņa ganot dara labu zālājam.
Valda Baroniņa
Apsēžas blakus retai ķekarpapardei
Meža biotopu kartētāja Ina Grīsle atsūtījusi foto ar mazu, nepazīstamu papardīti. Saprotu, ka tā varētu būt Latvijā ilgi meklētā un par izzudušu jau uzskatītā vienkāršā ķekarpaparde Botrychium simplex (ļoti titulēta suga – pat Biotopu direktīvas 2. pielikuma sarakstā, protams, Sarkanajā grāmatā, aizsargājamos sarakstos utt.). Latvijā pat bija vesels projekts šīs sugas meklēšanai, bet nevienu neizdevās atrast.
Un te Ina apsēžas meža celiņa malā, baksta telefonu un turpat blakus ierauga šo 5–8 cm augsto papardīti! Tā, lūk, pavisam vienkārši tiek atrasti lielākie retumi Latvijā! Ziņkāres dzīta, nekavējoties devos turp, uz ceļiem izrāpoju 50 m garo meža celiņa posmu un atradu dzīvu šo retumu! Pusstundu vārtījos pa zemi, fotografējot lielo brīnumu, garām ejošajiem sēņotājiem arī bija ko nenobrīnīties par nedaudz noskrandušo, bet laimīgi smaidošo zemē guļošo pilsonīti ar fotoaparātu rokās, kura bildēja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.
Valda Baroniņa
Pierobežas dūkstīs robežsargu kompānijā
Lai ātrāk izietu Latgales un Krievijas pierobežu, braucam trijatā. Pie robežas mūs pārķer robežsargi. Tā kā man jāiet gar pašu robežu, robežsargi 2,5 km mani pavada, līdz tieku līdz ceļam, pa kuru var nogriezties mežā, turpinu ceļu bez uzraudzības. Manā ceļā drīz sākas lieli slapjumi, paiet gandrīz nevar. 45 minūtes meklējot apkārtceļu, biju nonākusi atpakaļ turpat, kur jau biju bijusi.
Bija jau pārņēmis izmisums, taču ievēroju resnu baļķi, kas bija aptuveni 20 metru garš. Tā kā citu variantu nav, jāteniski lienu pa to pāri. Baļķa vidū redzu dabisku mežu biotopu indikatorsugu – īssetas nekeru, tā taču arī jānobildē. Jāņem vērā, ka man uz viena pleca ir pasmaga soma, uz otra – maiss, un vēl ap kaklu lencē fotoaparāts.
Lienu pa baļķi uz vēdera, mēģinu bildēt nekeru, un tajā brīdī zvana telefons, mani pārņēma smieklu lēkme – nekuriene pierobežā, ūdens plantācijas, baļķis, indikatorsuga baļķa vidū, un tādā momentā vēl vēsi risinu jautājumus pa telefonu. Vēlāk apskatījos labākās kartēs, kur vecupes labi redzamas, un nodomāju, – būtu zinājusi, nekad to noskatīto maršrutu nebūtu izgājusi, būtu nobijusies.
Un vēl tajā dienā man bija arī interesanti sēņu atradumi: safrāna zarvālene Ramariopsis crocea – 4. atradne Latvijā – un cepurīšu milnene Cordyceps capitata – 3. atradne Latvijā.
Julita Kluša
