Kāda ir mūsdienīga latviska sēta? Ciemos pie Santas Rubenes viņas Caunītēs

„Ja mākat, lūdzu, sēdiet klāt,” aicina saimniece. Un tas, ka ķēķī dūc trauku mazgājamā mašīna un šņāc kafijas aparāts, nekādi nemazina tīkamo lauku māju noskaņu. Santa paskaidro: „Te ir mūsdienas. Ja gribas baudīt senos laikus, jābrauc uz Brīvdabas muzeju.” Viņas mērķis ir latviskas vides kultūras mantojumu ietvert mūsdienīgā izpildījumā.

Paula Bendrupa mantojums

Rubeņu ģimene nopirka mājas pirms pieciem gadiem. Iepriekšējie saimnieki īpašumu padomju gados bija atpirkuši no kolhoza un uzturējuši labā kārtībā. Bet Santu interesējis, kas namu cēlis un, iespējams, iestādījis netālu esošos sešus ozolus. Valsts arhīvā pasūtinājusi materiālus par Caunīšu vēsturi, un noskaidrojies, ka 1924. gadā šo vietu no grāfienes Kaizerlingas kā muižas neatsavināmo daļu atpircis pirmās Latvijas brīvvalsts Jelgavas pilsētas valdes loceklis, kurlmēmo skolas direktors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Pauls Bendrups.

Sākoties okupācijai, devies trimdā, dzīvojis Austrālijā, kur joprojām ir Paula Bendrupa pēcteči. Pirms neilga laika Caunīšu pagalmā ieripoja auto ar diviem svešiniekiem, kuri, sasveicinoties latviešu valodā, jautājuši, vai Santa runā angliski. Izrādījies, ka atbraucis Paula Bendrupa mazdēls Endrjū (bet vispār jau esot Andris) ar dēlu. Abi pirmo reizi bija Latvijā un priecājās, ka vecvectēva mājas nav aizlaistas postā.

Četri ir labs skaitlis

Pašlaik ir pabeigta klēts, un no ārpuses ļoti pievilcīgajā dzīvojamā mājā notiek iekšdarbi. Klētī uzņem ciemiņus, svin svētkus un cep maizi. Pastāvīgā dzīves telpa ģimenei vēl joprojām ir Jelgavā. Rubeņu atvases dzimušas vasarā: Krišjānim apritēs astoņpadsmit, Betijai sešpadsmit, Paulai deviņi un Jēkabiņam – trīs gadi.

Santa atzīst, ka trīsgadīgs mazulis jau ir gana liels, lai ar viņu varētu sarunāt, un jūtams, ka dienas ritumā arvien vairāk laika atliek sev. Bērni nav gājuši pašvaldības bērnudārzā uz visu dienu, jo Rubeņi neizprot dārziņa būtību: bērns augu dienu ir ārpus mājām, tad taču sanāk, ka ģimene viņu neaudzina. Protams, ja jāiet uz darbu, nav cita varianta, bet šajā stāstā mamma var atļauties būt mājās.

Ideja par to, ka ģimenei vajag lauku mājas, radusies 2013. gadā pēc piedalīšanās 3 x 3 nometnē Cesvainē. Jānis iededzies, ka jāgādā liels īpašums un daudz zemes, pretēji tam, kā domāja Santa, kura ir dzīvojusi laukos un zina, ko zeme prasa no cilvēka. Ko piemērotu un abiem pa prātam noskatījuši Bārbelē. Taču pārdomājuši, jo vieta bijusi neērta ģimenei ar maziem bērniem. Aiz muguras bija aizvadītie gadi daudzstāvu nama septītajā stāvā ar bērnu ratu stiepšanu un kāpņu telpas aromātu baudīšanu pilnā apmērā. Arī māja Jelgavā, kur pāri Lielupei redz pili, vairs nešķita gana nošķirta no pilsētas vides. Tad ievēroja sludinājumu ss.lv portālā un pēc kāda laika Caunīšu atslēgas bija rokā.

Priekam, ne biznesam

Santa ar vīru ir absolvējuši Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes Mājturības specialitāti. Jānim padodas darbs ar koku, Santa saimnieko pa māju un pārzina rokdarbus. Prātojusi, no kuras puses viņā iedzimis tas saimnieces gēns, līdz nejauši uzzinājusi, ka mājturību savulaik studējusi tēta mamma. 
Ienākot Caunītēs, domājuši, ar ko lai sāk atjaunošanas darbus. Redzējuši, ka klētī varētu iekārtot plašas telpas ciemiņu uzņemšanai. Kad uzlikuši jauno jumtu, bezdelīgas vēl ilgi lidinājušās, meklējot senās ligzdu vietas.
Sākumā bijusi doma aicināt ciemos tikai domubiedrus, kā Santa saka, latviskajās lietās. Iebūvējuši maizes krāsni, un nācies meklēt kādu, kurš parāda, kā tikt pie karsta un kūpoša kukulīša. „Maizi cept skolā nemācīja. Atradu, ka Pastariņa muzejā ir maizes cepšanas programma. Bet skatīties un pašai cept ir divas dažādas lietas! Kad piedalījos akcijā Satiec savu meistaru, uz nodarbību atnāca desmit cilvēku. Skatījos uz viņiem un domāju – labi, ja kaut viens patiešām sāks cept. Es savus pirmos rupjmaizes kukuļus citu pēc cita nesu putniem un zvēriem. Cepu, cepu – kā nesanāk, tā nesanāk, līdz ar ceturto piegājienu izcepās puslīdz cienījams klaips. Apsēdos un jautāju sev: bet kas tev to maizi ēdīs? Mani bērni nelabprāt ēd rupjmaizi. Tātad jāmēģina kas cits, piemēram, saldskābmaize! Un, jā! Izdevās uzreiz.  

Paula piecgadnieku un sešgadnieku skoliņā pastāstīja, ka mamma mājās cepot maizi. Skolotāja zvanīja un interesējās par iespēju atbraukt un paskatīties. Teicu, kāpēc ne! Bērni veidoja klaipiņus, gāja rotaļās, pamēģinājām kādu rokdarbu. Pašai bija interesanti gan gatavoties, gan arī vadīt nodarbību, un arī bērniem prieks. Tā no mutes mutē aizgāja ziņa, ka pie mums var braukt ciemos. Un tagad mans kalendārs ir pilns ar pieteikumiem. Ja cepsim maizi, tad rēķinu četras stundas darbam, ja cepsim kliņģeri – mazāk. Bērni var gatavot mīkstās rotaļlietas, siet prievītes, vērt puzurus.”
Atbrauc Pārtikas un veterinārais dienests, apskata virtuvi un iesaka, kā būtu labāk un pareizāk strādāt. Santai par to prieks un viņa nepiekrīt viedoklim, ka no dienesta būtu jābaidās. 
„Ja lieta ir īstā, tā aiziet viegli. Taču joprojām saku – šis nav biznesam, bet priekam! Cilvēkiem te patīk, un mani tas nepārsteidz, jo man pašai patīk. Vai senāk bija tā kā mums un darbus darīja tāpat, kurš to lai zina.” Caunīšu latviskums nebalstās uz sarežģītām teorijām par seno latviešu dzīves stilu, un auras vai enerģijas pie kokiem šeit nemeklē: „Ne mēs klāt bijām, ne redzējām, tāpēc nebūšu tas cilvēks, kurš piecērt kāju un pastāv uz savu taisnību.”