Skaistās lupīnas kļuvušas par nevēlamiem augiem - tās aicina iznīdēt
Lietuvas Vides ministrija aicina sabiedrību palīdzēt ierobežot lupīnu izplatīšanos, apraujot krāšņos tumšzilos un violetos ziedus, kas pašlaik izplaukuši ceļmalās, mežmalās un pamestās pļavās, lai neļautu augiem izsēties.
Daudzlapu lupīna (Lupinus polyphyllus) kā dekoratīvo augu no Amerikas ieveda Lielbritānijā 1826. gadā, un tā ātri izplatījās visā Eiropā. Ar laiku lupīna atzīta par dārzbēgli, turklāt invazīvu – sugu, kas, nonākusi svešā vidē, izspiež vietējos augus. Vai Latvijā šī ir tikpat liela problēma kā mūsu kaimiņiem?
“Līdzīgi kā Lietuvā, arī Latvijā lupīnas arvien vairāk plešas plašumā. Vietās, kur tās aug, drīz sāk ieviesties citi slāpekli mīlošie augi – nātres, vībotnes, usnes, līdz ar to ātri mainās pļavu un smiltāju augu sabiedrības, izzūd vietējie augi, kas nespēj konkurēt ar lupīnu. Blīvās lupīnu audzēs neaug citi augi, varbūt vienīgi latvāņi un krūmi var konkurēt, bet tas nebūs labākais veids, kā apkarot šo augu,” stāsta Evija Lakotko no Dabas aizsardzības pārvaldes.
Lietuvieši šo problēmu pamanījuši ātrāk, un no 2013. līdz 2015. gadam par Eiropas Savienības un saviem līdzekļiem lupīnu izplatību izdevies sekmīgi regulēt 18 vietās, lielākoties aizsargājamajās teritorijās.
“Lai novērstu lupīnu tālāku izplatīšanos, jāizvairās no to audzēšanas. Ja audzē, pēc noziedēšanas ziedkopas uzreiz jānogriež un nedrīkst pieļaut sēklu nogatavošanos. Islandē ar brīvprātīgo palīdzību lupīnas izrok un nokaltē, tā arī ir laba metode, kā iznīcināt šos augus pavisam,” skaidro Lakotko.
Lupīnu gatavojas iekļaut Eiropas Savienības invazīvo augu regulā, lai varētu apkarot visa bloka līmenī. Tas nozīmētu, ka visās dalībvalstīs būtu aizliegta šā auga un sēklu izplatīšana un pārdošana.
“Tomēr, lai ierosinātu izmaiņas Latvijas likumdošanā, jāveic plašāka izpēte, aprēķini un pamatojums par ekonomiskajiem zaudējumiem, ko rada lupīnu invāzija savvaļā. Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes pasūtījuma Daugavpils Universitāte izstrādā invazīvo sugu monitoringa programmu, lai pamazām iegūtu nepieciešamo informāciju,” piebilst Lakotko.
Par līdzīgu problēmu atzīta arī Kanādas zeltgalvīte jeb zeltslotiņa (Solidago canadense) un krokainā roze (Rosa rugosa).
Alekss Pjats, “Kas Jauns Avīze” / Foto: Anitra Tooma
