Jautri un neparasti piedzīvojumu stāsti
Sievas pienākums - tērēt tik daudz, lai vīram nepietiktu priekš mīļākās!
Braucu mājās no Ogres, sēdēju autobusā tieši pie otrajām durvīm. Pamanīju, ka autobuss paliek arvien tukšāks un šķita, ka aizmugurē vairs neviens nesēž, tāpēc no iepirkuma maisiņa izņēmu stringas, kuras biju nopircis draudzenei kā dāvanu dzimšanas dienā. Pacēlu gaisā, papētīju, centos iztēloties viņu tajās. Beidzu savas dāvanas apbrīnošanu, kad man pagāja garām simpātiska, apmēram 20 gadus jauna meitene, lai izkāptu savā pieturā. Viņa visu to bija redzējusi. Nezinu, ko viņa domāja – varbūt, ka esmu kāds fetišists, kas valkā sieviešu stringas un autobusā apbrīno savu garderobes papildinājumu. Bet vismaz draudzene par dāvanu bija priecīga.
***
Visu vasaru biju pavadījis pie krustvecākiem Latgalē un tad pienāca arī laiks braukt mājās. Dusmojos, ka jābrauc ar vilcienu no Viļāniem, kas izbrauca rekordagri. Vilcienā iemigu un dziedēju, ka kaut kas skan. Biju tā atslēdzies no visa, ka domāju, ka esmu jau mājās. Šķita, ka vecākais brālis ieslēdzis televizoru blakusistabā, tāpēc pa miegam uzbļāvu: “B..ģ, izslēdz taču to televizoru!” Tieši tajā brīdī arī pamodos. Visi skatījās uz mani un līdz mājām bija jābrauc vēl 2 stundas. Gribēju izkāpt jau Krustpilī, bet tomēr pacietu pazemojuma sajūtu līdz pašai Koknesei.
***
Tas notika, kad mācījos 7. klasē – bija kārtējais klases vakars, nekāda alkohola, tikai gardumi, neveselīgs ēdiens un saldi, gāzētie dzērieni. “Vakars” (apmēram 18:00) tuvojās noslēgumam, kad izlēmām ar mūsu vienīgajām 3 klases meitenēm padejot lēnas, romantiskas dejas. Nepaspēju uzlūgt savu simpātiju un nācās dejot ar meiteni ar kuru bijām (un arī esam) draugi no 4 gadu vecuma). Vienā mirklī domāju, ka pārliekšos pār plecu bērnības draudzenei, lai nobučotu savu simpātiju. Tomēr, tajā pašā mirklī, viņas partneris viņu strauji pagrieza un sasitāmies kopā ar sejām tik stipri, ka gan man, gan manai simpātijai vakars beidzās ar asiņojošām lūpām, gandrīz izsistu zobu, asiņojošu degunu un pazemojumu…
***
Matus nekad negriežu īpaši īsus, bet pagājušajā gadā matus nebiju griezis no janvāra līdz pat jūnija sākumam – ataudzēju, jo gribeju beidzot frizūru par kādu sen vēlējos. Tomēr bija viens trūkums – mati krita acīs, kad strādāju pie datora – tā nu vienu dienu mocījos un mocījos, līdz paņēmu un ar mammas matu gumiju savaldīju matus – izveidoju uz galvas tā saucamo sīpoliņu. Aizrāvos ar darbu tik ļoti, ka aizmirsu par matu gumiju, kad pie durvīm zvanīja ciemiņi. Tā nu viens pēc otra nāca cilvēki – tikai tad, kad visi aizgāja, izlaidu pirkstus caur matiem un atcerējos par matu gumiju. Tas bija pazemojoši – tik daudzi cilvēki bija nākuši un gājuši tajā dienā, bet neviens tā arī neaizrādīja par sīpoliņu uz manas galvas.
***
Pagājušajā gadā no Skotijas atbrauca mana bērnības dienu draudzene, lai kopā nosvinētu dzimšanas dienu. Viņas dāvana bija tipiska skotiem – skotu tautastērps. Viņa lika man to uzvilkt – protams, ka tā arī darīju, viesi pasmējās utt. Bet tad atcerējos, ka aizmirsu nopirkt cigaretes un kaut kā kauns citiem prasīt. Arī Skotijas draudzene teica, ka gribot sapirkt Latvijas lētos smēķus – tā nu mani piespieda arī uz veikalu iet skotu tautastērpā. Pūta stiprs vējš un mani skotu svārki atklāja mani visā daiļumā. Bija kauns, bet es tikai smējos. Savā dzimšanas dienā biju vīrieškārtas Merilina Monro.
