Armands Simsons saviem ceļabiedriem Japānā gandrīz sagādā nervu sabrukumu

Gatavojoties 90 minūšu garam pārbraucienam, šova "Četri uz koferiem" dalībnieki Kioto dzelzceļa stacijā sarūpē uzkodas. Idilli pārtrauc Kašera pēkšņā atziņa, ka viņi atrodas nepareizajā vietā. Lai gan līdz reisam atlikusi gandrīz stunda, Kašers visus mudina: "Redzat? Mums vēl ir laiks, mums jāskrien!” Pēc saspringta skrējiena un pēdējā brīža paspēšanas uz vilcienu ceļotājus piemeklē nākamais trieciens. Simsons ar skumju sejas izteiksmi paziņo, ka steigā pārtikas maisi palikuši iepriekšējā vilcienā: "Tagad, kad mainījām tos vilcienus, bija visādas zaparas, koferi un daudz mantas jānes. Es aizmirsu tajā vilcienā uz krēsla mūsu ēdienus. Mēs skrējām un skrējām...un palika uz krēsla."

Pārējos grupas biedrus šis jaunums nepriecina. Kamēr Anete ironizē par iespēju pārtikt no fantāzijām par ēdienu, Kašers ir lakonisks: "Nu, neko...ēdīsim gaisu!" Tomēr, kad vilciens jau uzņēmis ātrumu, Armands filmēšanas komandai atklāj, ka ir piemānījis ceļabiedrus. Viņš neslēpj, ka vēlējies visus nedaudz izprovocēt, piebilstot: "Bija nepieciešams mazliet pievienot stresa devu, lai viss ceļojuma gaitā nerit tik gludi. Toties cik garšīgs tagad būs neesošs ēdiens, kas piepeši kļūst par esošu!" Savu rīcību viņš pamato ar vēlmi pēc asākām izjūtām: "Man gribējās kādu pipariņu piešaut, jo mēs tādā stresā visu laiku skrējām."

Anete Bendika par šādu joku nav sajūsmā un, paužot savu neapmierinātību, vēršas pie Armanda: "Tu izčakarēji mūs? Es tev jau teicu, ka man jau tā vajadzēja masāžu un alu. Tu domā, ka manam pēdējam nervam šis palīdz?" Neskatoties uz īslaicīgo saspīlējumu un Simsona atziņu, ka "vajadzēja mazliet panerrot ceļabiedrus, lai viss neizskatās tik rožaini," komanda veiksmīgi ietur maltīti un turpina ceļu uz galamērķi - Hirošimu.