"Es joprojām dzirdu Kažika smieklus..." atmiņās par viņsaulē aizgājušo pasaules apceļotāju Kārli Bardeli dalās viņa draugs Kaspars Breidaks

22. novembrī, Rīgas krematorijas lielajā zālē draugi un tuvinieki atvadījās no Kārļa. Viņa ģimene aicināja uz atvadīšanos nākt gaišās krāsās, bez vainagiem un štrausiem – tieši tā, kā pats Kārlis būtu vēlējies.

Viņa stāsts jau iemūžināts dokumentālajā filmā "Aizsniegt dzelmi", kas ļauj sekot līdzi viņa divu gadu ilgajam ceļojumam okeānā. Tomēr visspēcīgākā liecība par viņu ir cilvēki, kuru dzīvēs viņš ienāca ar savu drosmi un sirsnību. Viens no šiem cilvēkiem ir improvizators un TV šovu vadītājs Kaspars Breidaks, kam Kārlis bija īpaši tuvs draugs. Žurnālam "Kas Jauns" viņš atklāj savas atmiņas.

Kaspara atmiņās Kārlis bija radīts kustībai – līdzīgs ūdenim un vējam, kuri nekad nepaliek mierā. Viņš nav spējis nosēdēt uz vietas. Viņš nemitīgi šķetinājis jaunas idejas pasaules piedzīvošanai. Laiva, velosipēds, skrituļslidas, pašu sviedriem izcīnīta virzība uz priekšu bija viņa lielākā laime. Reiz es viņam jautāju: “Kā tev nav bail mežonīgajam okeānam uzticēt savu dzīvi?” Uz ko viņš neizpratnē atteica: “No kā gan man te baidīties? Te taču nav cilvēku.”

Kā Kārļa piemērs mainīja Kaspara skatījumu uz dzīvi

Kārlis bijis cilvēks, kurš ne tikai pārvarēja savas robežas, bet palīdzēja to izdarīt arī citiem. “Viens no manas dzīves viedākajiem skolotājiem. Viņš noteikti iesmietu par šo un atgaiņātos, taču es ar viņu tā jutos. Viņš pārvarēja ne tikai savas robežas, bet paplašināja daudzu citu. Arī manas. Daudzi mēs grēkojam un esam pārāk pieticīgi vārdos, runājot par tiem, kurus mīlam. Par to es aizdomājos ikreiz, kad Kažiks stāstīja par saullēktu vai laivā nejauši atrastu ābolu pēc vairākiem mēnešiem bez augļiem. Esmu patiesi pateicīgs un privileģēts, ka varēju viņam ik pa laikam pa kājām un sirdi pamaisīties.”

Kad Kaspars domā par Kārli, pirmā aina, kas viņam vienmēr uzpeld prātā, ir Kārļa smiekli. Abi bieži mēdza būt īsti dauzonīgi: kādā dzimšanas dienas ballītē Kaspars, lai pārsteigtu draugu, bija uzvilcis rudmates parūku un tēlojis Kārļa dedzīgu pielūdzēju, visu vakaru neatkāpjoties ne mirkli. Tāpat Kaspars atceras, ka reiz bijis pavisam īss plāns tikties uz 15 minūtēm, bet tas izvērties par četru stundu garu nepārtrauktu sarunu.

Mīlestībai nebija dots pietiekami daudz laika

Slimības laikā Kārlis palika īsts cīnītājs. Kad Kaspars bija devies viņu uzmundrināt, beigās Kārlis uzmundrināja viņu pašu. Daba viņam bija iemācījusi, ka ne visu iespējams kontrolēt vai mainīt, taču vienmēr var turpināt censties un darīt labu. Galvu nenokāris, viņš ik brīdi bija gatavs izpildīt kādu rehabilitācijas vingrinājumu. Kā uzsver Kaspars: “Kārlis bija ļoti mīlošs un rūpīgs, pat ja pašam sāp. Apbrīnojams cilvēks.”

Tieši šajā periodā īpaši spēcīga kļuva viņa un mīļotās sievas Elizabetes mīlestība. Pēc diviem kopā pavadītiem gadiem 2025. gada vasaras saulgriežos – gada visgarākajā dienā – Elizabete un Kārlis apprecējās pavisam spontāni, jau nākamajā dienā pēc dokumentu iesniegšanas. Kārļa māsa bija tā, kas paspēja piezvanīt un pieaicināt Kasparu – viņš kļuva gan par liecinieku, gan par kāzu fotogrāfu.

Kaspars neslēpj: sāpīgākais ir apziņa par pārtraukto stāstu, kas tik skaisti bija sācies: “Pēc visiem viņa piedzīvojumiem un neskaitāmajiem kilometriem savvaļā nešaubos ne mirkli, ka sievas Elizabetes sirds bija viņa mīļākais un svarīgākais ceļojums. Mana sirds lūza par to, cik salīdzinoši īsu laiku viņiem bija iespēja vienam otru mīlēt šaisaulē. Tāpēc jau šodien darīsim, kā darīja viņš. Darīsim labu, mīlēsim un izgaršosim dzīvi visā tās krāšņumā.”