Jānis Krīvēns un Sandijs Semjonovs apciemo baltās pensionāres, kas jaunus mīļotos atrod Āfrikā

Krīvēns un Semjonovs kā pārdrošs filmu tandēms jau ir labi zināms – atceramies, Kolumbijā viņi ielīda džungļos pie kokaīna ražotājiem, kas draudēja ar nonākšanu vienā no pasaules briesmīgākajiem cietumiem, bet Brazīlijā… gandrīz tika nošauti. No 6. novembra platformā "Go3" skatāms dokumentāls cikls "Āfrika. Tikai drosmīgajiem". Tajā par katru valsti būs divas sērijas. It īpaši piestrādāts pie sērijas, kas veltīta sievietēm, kuras Gambijā izbauda otro vai pat trešo jaunību.

Bijušais miljonārs atkal paceļas

Sākums bija ar Ganu, par kuru leģendas vēsta, ka baltie, pirmoreiz šeit ierodoties, ieraudzījuši mirdzošu zelta klājienu – tā šī zeme iesaukta par Zelta krastu. Diezgan pārspīlēti, bet dārgmetālu te tiešām iegūst, un pirms desmit un vairāk gadiem Ganas zelta drudzis pievilka arī vairākus latviešus. “Bet, kā jau tas Āfrikā notiek, vai nu kāds viņus piečakarējis, vai arī traktori saplīsuši. Āfrikā dzīvojot, ir normāli, ka baltais agrāk vai vēlāk tiek apvests ap stūri. Slauc kā govi, ja netiek pie viena pupa, tad mēģina pie cita vai no sāniem. Tieksme piesūkties ir nemitīga,” satikts tieši Ganā, filmas uzņemšanas laikā "Kas Jauns Avīzei" par šīs valsts biznesa īpatnībām stāstīja Sandijs.

Ganā mūsējos – bez jau nosauktajiem arī operatorus Jāni Šēnbergu un Ģirtu Straustiņu – pavadīja Mārtiņš Arents, kurš tagad pārcēlies uz Ēģipti, un satikts Aldis Ozols – trekno gadu laika slavenais miljonārs, kam tagad Ganā pieder dīzeļmotoru serviss.

Nākamā valsts maršrutā bija Sjerraleone, un tā bija grūtākā daļa. Valsts ir visai nabadzīga, balto ļoti maz. Pirms desmit gadiem lidosta bija gluži vai šķūnis, tagad uzcelta jauna, bet pilnīgi tukša, ar pieciem vai sešiem reisiem dienā, tūrisma būtībā nav.

Desmit centimetru no traģēdijas

“Sjerraleonē mēs gandrīz nositāmies,” atklāj Sandijs. “Noīrējām mašīnu, lai brauktu uz dimantu raktuvēm. Dimantu tirgotājs solīja, ka pie stūres būs viņa dēls, bet beigās bija ofisa puisītis, 23 gadus vecs čalis bez nekādas braukšanas pieredzes.”

Jābrauc bija septiņas stundas lielā karstumā, 38 grādos, iedots bija auto bez kondicionētāja. “Mēs teicām, ka devām 200 dolārus par dienu, kāpēc nesagādāja normālu mašīnu. Ar kondišku maksājot 350, un tādu nevarot dabūt. Uz katru tavu argumentu ir desmit pretī,” teic Sandijs. Bet sekas varēja būt ļoti bēdīgas. Tieši bija ramadāns, musulmaņu svētais mēnesis, kad viņi dienas gaismā ne ēd, ne dzer, pat ūdeni ne. Un auto uzkarsis kā uz pannas.

“Vienā brīdī ieraudzīju, ka mašīna brauc nost no ceļa un tieši iekšā cilvēkos,” tagad jau Sandijs par to runāt var mierīgi. “Ģirts iebļāvās, es arī. Sēdēju blakus priekšā, instinktīvi paspēju paķert un paraut stūri pa kreisi. Aiz cilvēkiem vēl bija divu metru krauja. Ātrums 80 vai 90 kilometru stundā, priekšā bija sieviete, nobraucām desmit centimetru no viņas.” Alhamdulillah – lai slavēts Allāhs, brīnumainā kārtā izdevās izvairīties no traģēdijas.

Šoferis, visu dienu svelmē neēdis un pat ūdeni nedzēris, bija atslēdzies. Pirms tam arī braukšanas stils bija biedējošs, brīžiem iespiežot pedāli grīdā līdz 150 kilometriem stundā. Pēc piedzīvotā šoferis aizsteidzās lūgties, pēc tam latvieši pārsēdināja viņu aizmugurē un paši sēdās pie stūres.

Uz vienu dimantu lērums piesūcekņu

“Apbrīnoju tos cilvēkus, kas tur brauc meklēt dimantus. Ja arī atradīsi, 90 procentu iespēja, ka pie tevis nenonāks. Džeks, kas uz vietas bija sarunāts mums palīdzēt, bija reiz atradis lielu dimantu, kas maksāja septiņus miljonus. Viņš bagāts nepalika. Tur ir divi principi – roc un maksā darbiniekiem dienasnaudu vai, ja atrod, uz visiem sadala. Viņam bija otrs princips, turklāt tur ir libāņu mafija. Tie bija padzirdējuši, uzreiz bija klāt, sāka presēt, draudēja, ka ģimeni nogalinās – viņiem arī pienākoties. Baltajam vispār nebūtu izredžu. Beigās paņēma daļu pārpircēji, daļu bandīti, sadalīja naudu uz visiem, un nekas daudz nepalika,” zina teikt Sandijs.

Četras dienas latvieši nodzīvojuši gandrīz vai pusbadā. Nav jau tā, ka Āfrikā nav ko ēst, it sevišķi, ja ir nauda, bet Sjerraleonē nācās iztikt ar glumiem, pēc pelējuma smakojošiem rīsiem un sīkstu vistu. Viesnīcā arī bijis skarbi, elektrība un ūdens te ir, te nav, skraidelē prāvi prusaki. “Knapi izdzīvojām,” saka Sandijs, kurš ir bijis visās pasaules malās.

Gambijā vecums nav šķērslis

Nākamā pietura – Gambija, saukta par Smaidošo krastu  – bija gluži kā kūrorts. Autors bija liecinieks, ar kādu smeķi Sandija komanda sukāja iekšā restorānā ceptus kartupeļus ar vistu, patiesībā gluži parastu maltīti. Tomēr galvenais vizītes iemesls bija nevis izēsties, bet gan sievietes – pamatā britu kundzes, 50+ un vēl vairāk. Daudzām iemesls šeit atbraukt ir ļauties brīvdienu kaislībām. “Varbūt nebūtu korekti tā izteikties, bet Eiropā par viņām varētu nebūt liela vīriešu, it īpaši jaunāku, interese,” Sandijs ir atklāts. Turpretim Gambijā šādām tūristēm ir liela piekrišana.

“Redzējām desmitiem šādu pāru, satikām arī vietējos puikas. Gambieši skaitās vieni no spējīgākajiem, Āfrikā trešajā vietā pēc garuma,” Sandijs šajā gadījumā nedomā auguma centimetrus. “Jauni, spējīgi, tikai nav naudas. Atbrauc dāmas no Eiropas, tuvu pensijas vecumam vai pat pensijā, grib labi atpūsties, sajust šo vīrišķo spēku, un nav pat ļoti jāmeklē, pietiek aiziet uz tūristu rajonu. Viņi dzīvo kopā gluži kā vīrs un sieva, pēc tam viņa sūta naudu no Eiropas, citreiz pat apprecas. Gadu starpība, protams, parasti ir liela.”

Topošajai filmai intervēts viens no bumster, kā Gambijā dēvē beach boys jeb pludmales puišus. Kaut gan bumster var tulkot kā puisi, kas uzmācas tūristiem, patiesībā ar varu nekas nenotiek, tikai tad, ja ir abpusēja piekrišana. “Viņi ir forši, sirsnīgi puikas. Dāmas ir apmierinātas, viņas iegūst otru jaunību,” Sandijs atturas nosodīt pilngadīgu cilvēku brīvas izvēles. Oficiālā līmenī gan Gambijas valdība un tūrisma nozare par šo izklaides veidu nejūsmo, taču valsts IKP tas nenoliedzami papildina.