"Pārsteigumus" var sagādāt arī glauni restorāni: tīmeklī dalās ar nepatīkamākajiem piedzīvojumiem, ēdot ārpus mājas

Anita: “Restorāns Ventspilī. Pasūtam ēdienu. Mēs ar meitu vistu. Atnes, iekožu gabaliņu, garša jocīga. Vīrs paosta, saka, ka viss slikti. Izsaucam oficiantu, šis paosta – nu nav tik traki. Mēs uzstājam, ka šis nav labs ēdiens. Aiziet pie pavāra. Izrādās, sajaukti plaukti – lejā bija vecā vista, augšā labā. Rezultātā man caureja 3 dienas + vēl lifta iestrēgām.”

mrs. Jakovleva: “Ainažos kafejnīca, piezvanām, pabrīdinām, ka būs 20 cilvēki, noskaidrojam, ka spēs apkalpot. Lieliski, braucam! Atbraucot, pasūtam ēdienu, esam gatavi gaidīt ilgāk. Sāk nest frī, auksto zupu, sāk putroties ar pasūtījumiem. Virtuve paziņo, ka neko negatavos, tiek slēgta. Un uz mums tiek sakliegts, ka mūsu dēļ iestāde zaudēja tajā dienā klientus. Mēs tā kā nebijām klienti? Kamēr gaidījām ēdienu, uz šo kantori atnāca viens vai divi cilvēki, neskaitot mūs – dažu stundu laikā kamēr gaidījām “ēdienu”.”

Linda: “Pusdienoju vienā no iecienītākajām Cēsu kafejnīcām. Pie ēdiena bija salāti. Un tajos… uzkodu ko cietu. Izvilku. Un tur gēla nags, uzlakots, visā garumā. Nekad vairs tur neēdīšu. Nekad to sajūtu neaizmirsīšu.”

Dace: “Oficiante, garām ejot, bērnu no galvas līdz kājām nolēja ar bezalkoholisko alu, saplēsa glāzi un vēl glāzi pieskaitīja manam rēķinam. Biju dusmīga.”

Santa: “Pie Tukuma apļa kafejnīcā. Piegājām pie kases, jo mūs ilgi neapkalpoja un palūdzām, vai nevaram tikt pie auksta alus un ēdienkartēm. Uz mums sakliedza, ka pie kases neapkalpos, lai gaidām. Tad atnesa ēdienkartes, vēl ļoti ilgi, kamēr pieņēma pasūtījumu, tad tikām pie ēdiena – ūdeņaini, slapji un auksti frī, pilnīgi nesagriežama gaļa, mērces sajauktas, salātiem mitrums arī tāds, ka ēdiens vienkārši peld šķīvī. Gājām risināt situāciju, pavārs nenormāli sāka aurot uz mums, ka esam izlepuši.”  

essenga_v: “Latvijā zināms restorāns – interjers ideāls, ēdiens un tā pasniegšanas stils grandiozs. Viss vakars bija emocijām pilns kopā ar partneri. Netālu no mums sēdēja paliela ārzemju kompānija, domāju, viņus 1000% apšmauca, gribēja arī mūs, latviešus, rēķinā ierakstot to, kas nav ēsts&dzerts. Tad man jautā, kāpēc pētu rēķinus? Bija skandāliņš, viesmīļi centās atmaskoties – oi, mēs vairāki apkalpojām, nejauši! Emm... tiešām!? Vai tāda apzināta taktika!”

Zane: “Ēdienam klāt palūdzu majonēzi – man atnesa visu “Provansas” majonēzes paciņu, kura acīmredzami bija atvērta, ar zobiem noplēšot stūri. Nopietni. Vismaz apetīte pārgāja.”

Kate: “Kad “Herbārijā” gribēju svinēt savu dzimšanas dienu… Biju nobukojusi galdiņu 5 personām (jau ļoti ilgu laiku iepriekš un pieteicu, ka man dz.d.), bija tikai 4 krēsli. Man pateica, ka krēslu vajag pašai pameklēt, jo neesot laika. Galdiņš bija tieši pie ieejas durvīm un principā visiem ceļā. Viņiem arī nebija vāzes ziediem, man tie bija jāliek uz grīdas. Jau iepriekš biju pasūtījusi siera plati uzkodās 5 cilvēkiem, un mums atnesa šķīvi ar 3 siera gabaliem. Aizbraucām pēc tam citur.”

Baiba: “Cēzara salātos starp zaļumiem man pretī skatījās gliemezītis.” 

Māris: “2000. vidus. Čilene Molā. Pasūtīju kaut kādu ēdienu (ne picu) un apelsīnu sulu. Sulas glāze bija netīra, ēdiens auksts, ko sajutu, apēdot pirmo kumosu. Norādu uz šīm problēmām viesmīlim, viņš saka, ka atnesīs vietā citu tādu pašu ēdienu. Es saku – ok, ceru, ka nebūs tā pati porcija uzsildīta mikrenē. Ko jūs domājat? Atnes to pašu šķīvi, kur jau ir mana iesāktā porcija, bet tagad ēdiens tik karsts, ka nevar ieēst.”  

Kristīne: “Piesakām galdiņu dzimšanas dienas vakariņām, aizbraucam, mūsu galdiņš aizņemts – atvainojas, bet mums ir jāuzgaida, jo cilvēki aizsēdējušies, viņiem patīk atmosfēra utt.! Ko!?? Un es ar saviem 10 viesiem stāvu un gaidu...”

Eduards: “Kad piedzēros elegantā restorānā un sāku uzvesties, it kā būtu no Bolderājas.”

Oksana: “3 cilvēkiem atnesa ēdienu, bērnam nē – aizbildinājums, mums paralēli banketam jāgatavojas. Mēs bijām pirmie un vienīgie klienti uz to brīdi.”

Annija: “Pasūtīju vistas burgeru, ēdot likās jocīga gaļa, papētīju, tā vietām bija jēla. Uzrunājot viesmīli, vietā atnesa jaunu. Varbūt ne sliktākā pieredze, bet pēc negatavās vistas ēstgriba pārgāja un uz jaunatnesto burgeru pat nevarēju paskatīties. Draugs, viena burgera vietā dabuja divus.”

Dārta: “Aizgājām uz smalku restorānu. Gaisā smaržoja izsmalcināti ēdieni, fonā skanēja mūzika… Līdz savā porcijā ieraudzīju garu, blondu matu. Kuņģis salecās. Diskrēti pasaucu viesmīli. Bet viņš, kā no filmas par trakajiem pavāriem, sāka kliegt, ar pirkstiem izurbināja matu no ēdiena, pacēla to kā uzvaras karogu un visiem paziņoja, ka tas ir mans, jo viņu kolēģis esot plikpauris. Viesi blakus skatījās apstulbuši. Par laimi, menedžeris simtreiz atvainojās un piedāvāja desertu. Bet tas bija crazy.” 

Zanda: “Kompānijā bijām kādi 6 cilvēki un kafejnīcā pasūtījām ēdienu. Jāgaida ilgi, visiem jau aiziet otrais dzēriens. Tad nu beidzot arī sāk nest ēdienus. Visiem atnes, bet man nē. Es jautāju – kur mana porcija? Oficiante – jūs vispār kaut ko pasūtījāt?” 

Kaspars: “Stulbākais, kas ir bijis, bija dažus gadus atpakaļ Doma laukumā, apsēdāmies pie galdiņa paēst, atnāca oficiants, kurš pilnīgi neko nesaprata latviski, it kā aizgāja pasaukt kolēģi, gaidījām minūtes 20, tā arī neviens neatnāca, vienkārši aizgājām prom un paēdām citur.”

Baiba: “Kad speciāli piekodināju nelikt sīpolus pārlocītajā picā, saņēmu pārlocīto picu ar TIKAI sīpoliem.”