Leģenda aizgājusi, mūzika un stāsti paliek. Ducis traku izdarību Ozija Ozborna dzīvē

1960. gadu beigās valdīja saulainais hipiju gars, un tad nāca "Black Sabbath" dziesmas – kā āmura belzieni pa gaišo, pseidoideālo pasauli. Un tomēr Ozijs uzsvēra: “Mēs ne purkšķi palaist nedrīkstējām, jo uzreiz mūs aicināja uz raganu sabatiem un melnajām mesām. Godīgi sakot, es allaž domāju, ka tas ir joks. Mēs taču bijām par mieru. Mēs bijām pēdējā hipiju grupa.” Viņš arī vienmēr noliedzis saistību ar melno maģiju. Un aiz viņa melnā ārējā tēla, aiz zvēra, kas bija uz skatuves, bija cilvēks – trausls, jūtīgs, reizēm aizkustinoši bezpalīdzīgs, ģimeni mīlošs. Tāds nu Ozijs bija – pretrunu pilns.

Viņa pēdējais laiks bija smags – Parkinsona slimība, dažādas citas vainas, operācijas. Un tomēr viņš līdz pēdējam brīdim dauzījās, sūtīja sievai Šeronai amizantus kailfoto, radīja mūziku un vien septiņpadsmit dienas pirms nāves uzstājās savā dzimtajā Birmingemā. Sēdus, jo piecelties vairs nevarēja, taču balsi slimība nebija ietekmējusi. Mūziķis, kā nojauzdams, šo uzstāšanos nodēvēja par atvadu sveicienu, bet tūkstošiem skatītāju raudāja.

Jāpiebilst, ka mūziķis, paradis viegli, kā spēlējoties žonglēt ar dzīves tumšajām pusēm, nevairījās intervijās runāt par nāvi un bērēm, izdomādams tām visdažādākos scenārijus, ko ģimene gan neakceptēja (raksta tapšanas brīdī paziņots, ka bēres būs šaurā tuvinieku lokā, sīkāk neprecizējot). Viņš, piemēram, reiz paziņoja, ka nevēlas, lai bērēs atskaņotu viņa grāvējus, jo tas būtu apkaunojoši. Kādbrīd nosliecies par labu The Beatles, jo tieši šī grupa viņu iedvesmoja pievērsties mūzikai, pēc brīža jau paziņoja, ka tuviniekiem par prieku varētu atskaņot kaut ko no Džastina Bībera vai Sjūzenas Boilas repertuāra. Stingri nosakot: “Bet lai nebūtu nekādu sasodītu lustīgu dziesmeļu! Es galu galā esmu miris!” Un tomēr vēlāk atkal pats rakstot: “Kādu nelielu draiskulību gan gribētos. Iespējams, tas varētu būt klauvējiens, kas atskan no zārka.”

Dažas rokzvaigznes kļūst par leģendām, pateicoties savam muzikālajam pienesumam. Citas turpretī iemanto slavu skandalozās uzvedības dēļ. Ozijs Osborns bija kaut kur pa vidu – viņu dēvēja par smagās mūzikas krusttēvu, un viņa mūzika patiesi ietekmējusi smagā metāla un smagā roka žanru attīstību un iedvesmojusi miljoniem cilvēku – no vienkāršiem faniem līdz pasaules līmeņa zvaigznēm.

Tajā pašā laikā viņš nepārprotami ierakstījies rokmūzikas vēsturē kā viens no dullākajiem. Viņa izrīcības (lielākoties reibuma stāvoklī) svārstījās no viegla huligānisma līdz nopietniem likumpārkāpumiem. Šķiet, pusi savas dzīves viņš nemaz pats neatceras, bet otru pusi uzskatījis par vienu lielu joku. Pat Osbornu ģimenes televīzijas realitātes šovs sākotnēji tika iecerēts kā skeču komēdija.

Daudzas Ozija izdarības kļuvušas leģendāras, un stāsti par tām, gluži kā viņa mūzika, turpinās dzīvot.

12 spilgti un traki Ozija Osborna izgājieni:

• Neapšaubāmi spilgtākais moments, ko zina arī tie, kas neko nezina par Ozija mūziku, ir leģendārais gadījums 1982. gadā. Toreiz uzstāšanās laikā kāds no skatītājiem uzmeta uz skatuves sikspārni. Dziedātājs to pacēla un, domādams, ka tā ir rotaļlieta, nokoda un izspļāva sikspārņa galvu. Šo gadījumu viņš pieminējis arī savos memuāros, piebilstot, ka sikspārnis “atstāja mutē vispretīgāko pēcgaršu, kādu vien var iedomāties”. Pēc dažām ziņām, dzīvnieks bijis jau miris, pēc citām – ka tomēr dzīvs un iekodis Ozijam mēlē. Jebkurā gadījumā mūziķis devās potēties pret trakumsērgu un medmāsas kabinetā iegāja, riedams kā suns. Šis notikums kļuva par tādu kā Ozija firmas zīmi. 2019. gadā, atzīmējot 37. gadskārtu pēc slavenā izgājiena, rokmūziķis izlaida pārdošanā plīša sikspārni ar noskrūvējamu galvu.
• Gadu pirms sikspārņa dekapitācijas Ozijs sarīkoja līdzīgu performanci šaurākā lokā. Sākums bija daudzsološi nevainīgs – Ozijs nolēma ierakstu kompānijas bosiem pierādīt, ka nav tāds dzērājs, narkomāns un nenormālais, par kādu tiek uzskatīts, un uz sarunām bija paņēmis līdzi pārīti dūju. Viņš teicās tās kā miera simbolu pēc tam publikas priekšā palaist brīvē. Tiesa, viņam veiksmīgi izdevās noslēpt, ka ir atkal līdz acīm pilns ar vielām. Viens balodis laimīgi aizlidoja, taču otru Ozijs sagrāba un nokoda tam galvu, pēc tam iespļaujot to kādam no klātesošajiem klēpī. Vēlāk pats šo epizodi neatcerējās – kā daudz ko no savas dzīves. Tomēr līgums tika parakstīts, jo šis notikums krietni vairoja mūziķa popularitāti dumpīgo jauniešu vidū.
• Arī jaunībā Ozijs nebija nekāds rāmais. Pusaudža gados viņš pārtika no sīkām zādzībām un, vēl nesasniedzis pilngadību, tika notiesāts par zādzību ar ielaušanos, un pavadīja sešas nedēļas cietumā, kur laiku nezaudēja velti un iemācījās tetovēt. Bet ar Oziju jau no laika gala nekas nenotika kā ar citiem – ieguvums no zādzības bija vien daži T krekli un bērnu apģērbs, bet bēgšanas laikā viņam uzkrita televizors. Vēlāk par šo incidentu viņš teica: “Es mēģināju šo to nospert, bet kā zaglis izrādījos pilnīgi nejēdzīgs.”
• Ozija ģimene bija ļoti nabadzīga, jau pusaudža gados viņš meklēja iespēju piepelnīties: kā automašīnu signāltauru pārbaudītājs, santehniķis, kapracis un, kā jau minēts, kā visai neveiksmīgs kramplauzis. Bet vislielākos panākumus sešpadsmit gadu vecais jaunietis guva darbā lopkautuvē, kur noturējās veselus divus gadus. No sākuma viņam bija jāsadala un jāattīra kautķermeņi, bet vēlāk sekoja paaugstinājums par liellopu kāvēju, kas tolaik bija visai bīstams darbs. Vēlāk Ozijs specializējās govju kuņģu uzšķēršanā un cūku kaušanā. 
• "Black Sabbath" popularitātes virsotnē Ozijs koncertos meta skatītāju pūlī jēlu gaļu un mājlopu iekšas. Starp citu, tas bija paredzēts arī viņa kontraktā, norādot, ka uzstāšanās laikā jāizmētā desmit kilogrami iekšu. Publika savukārt līksmi atbildēja, pretī metot sprāgušus kaķus, čūskas un vardes. Reiz kādā koncertā fani mēģināja iedabūt pat nesen kauta vērša galvu – iespējams, kā atsauci uz solista kādreizējo nodarbošanos…
• Ozijs nesmādēja arī jau ierastos rokzvaigžņu izgājienus. Reiz Prāgā, garlaicības mākts, no viesnīcas devītā stāva loga izlidināja televizoru – jo, kā viņš vēlāk prātīgi skaidroja, nekad iepriekš ko tādu neesot pamēģinājis. Tajos laikos televizors bija visai smaga un liela ierīce, ar kineskopu, kurā bija radīts vakuums, un, pēc Ozija jūsmīgi teiktā, “trieciens pret zemi bija kā bumbas sprādziens”. Tāds sīkums – Ozijs nebija paskatījies, ka lejā stāv un smēķē kāds vīrs, kas tikai laimīgas nejaušības dēļ par mata tiesu izvairījās no šādas visādā ziņā ievērojamas bojāejas. Pašam vaininiekam šī izklaide izmaksāja 40 000 mārciņu.
• Kad Ozija pirmajai sievai Telmai sākās dzemdību sāpes, viņa uzstāja, lai uz slimnīcu viņu aizved vīrs. Ozijs bija totāli piedzēries, bet tas viņu neatturēja sēsties pie stūres. Ak jā, viņam nebija arī vadītāja apliecības. Viss gan beidzās laimīgi, un tajā pašā dienā pasaulē nāca abu pirmā atvase Džesika.
• Reibumā Ozijam bieži vien gribējās doties ielās, kur viņš allaž kaut ko sastrādāja, tāpēc viņa otrā sieva Šerona mēdza noslēpt apģērbu. Reiz Teksasā, Sanantonio, mākslinieks, nevarēdams atrast savas drēbes, apvilka sievas kleitu un devās ārā. Sagribējis atviegloties, viņš to izdarīja pie tuvākās statujas, nezinot, ka tā ir vietējiem svēta piemiņas vieta – memoriāls Alamo aizstāvju piemiņai. Sekoja grandiozs skandāls, policija arestēja Oziju un aizliedza desmit gadus rādīties šajā pilsētā. Pēc šī laika apritēšanas Osborns publiski atvainojās pilsētas iedzīvotājiem un ziedoja 10 000 dolāru pieminekļa uzturēšanai, pierādot, ka nav neko ļaunu domājis.
• Mūža otrajā pusē Ozijs teica ardievas smagajām narkotikām un alkoholam. Pēc paša stāstītā, viens no izšķirošajiem punktiem lēmuma pieņemšanā bija nakts, kad viņš pilnīgi neadekvātā stāvoklī nolēmis nogalēt mājās mītošos kaķus, jo tie skrāpējot sievas auto. Šerona, pārnākot mājās, atradusi viņu baltā uzvalkā zem flīģeļa ar medību bisi vienā un asiņainu nazi otrā rokā.
• Soloalbuma Scream popularizēšanas kampaņā Ozijs uzrīkoja akciju Tiso kundzes vaska muzejā Ņujorkā. Viņš sēdēja uz kušetes vienā no muzeja zālēm, izlikdamies pats par savu vaska figūru. Tiklīdz blakus apsēdās kāds apmeklētājs, lai nofotografētos, figūra “atdzīvojās”, tā raisot gan pārbīli, gan tam sekojošu sajūsmu.
• 2002. gadā, otra savas popularitātes viļņa virsotnē, Oziju ar sievu Šeronu kanāla Fox News pārstāve uzaicināja uz svinīgām vakariņām Baltajā namā par godu žurnālistiem. Ozijs tā apdzērās, ka skaļi komentēja notiekošo, uzkāpa uz galda un vispār uzrīkoja īstu trādirīdi, liekot toreizējam prezidentam Džordžam Bušam puspajokam noteikt: “Tā laikam bija kļūda – viņu aicināt.” Vēlāk izrādījās, ka pirms tam mākslinieks ieķēris drosmei. Ne jau daudz, tikai trīs pudeles.
• Kaut arī dumpinieks, tomēr kā īstens brits Ozijs Osborns sirdī loloja maigas jūtas pret monarhiju. Viņš vairākas reizes arī dzīvē ticies ar britu karalisko ģimeni. Tā, piemēram, 2002. gadā uzstājās pie Bakingemas pils koncertā par godu karalienes Elizabetes II pusgadsimta valdīšanas jubilejai (vēlāk atzina, ka viņa esot “brīnišķīga sieviete”). Šo ielūgumu Ozijs uzskatīja par savas karjeras augstāko punktu, lai gan sākotnēji domāja, ka tas ir joks: “Kad sieva man to teica, es nodomāju – tu mani āzē. Smagais metāls pilī?! Neesmu pārliecināts, ka karaliene ir tā cienītāju pulkā. Bet acīmredzot tomēr ir!” Pirms koncerta Ozijam gan bija svēti jānosolās, ka uzvedīsies labi. Taču, pēc sešiem gadiem atkal ciemojoties pilī, viņš vēlāk stāstīja: “Tur visur bija sakarināti uzraksti: “Aizliegts lietot apvainojošus izteicienus”, “Aizliegts runāt rupjības”, “Aizliegts dzīties pakaļ savvaļas dzīvniekiem”… Esmu pārliecināts, ka tie bija izlikti tieši manis dēļ.” Jāpiebilst, ka toreizējais princis Čārlzs arī nosūtīja skotu viskija pudeli dziedātājam pēc tam, kad viņš bija cietis ļoti smagā negadījumā ar kvadriciklu, gūstot daudzus nopietnus savainojumus. Par tiem Ozijs vēlāk smējās, ka “esmu tā sastiķēts ar skrūvēm un stieplēm, ka detektori lidostās vienmēr pīkst”. Tomēr nekādus karaliskos goda titulus Ozijs neizpelnījās – kaut arī 2014. gadā 14 000 atbalstītāju parakstīja petīciju Ministru kabinetam, kurā tika lūgts piešķirt viņam bruņinieka titulu. Par to viņš ļoti priecājās, bet neskuma, kad tas neīstenojās.

Ozijs Osborns dzīves laikā izcēlās ne tikai ar skandalozām performancēm, bet allaž dauzījās arī intervijās, izsakot gan asprātīgas, gan dziļdomīgas atziņas.

Lūk, daži no citātiem, kas raksturo arī viņa dzīvesveidu un uztveri:

• “Lieta, kas mani dzīvē padara traku, ir tā, ka brīdī, kad visu iemācies, jau ir par vēlu to likt lietā. Vajadzētu būt otrādi – piedzimt ar visu šo sapratni un zināšanām un tad novecojot kļūt pamazām arvien stulbākiem.”
• “Dažreiz man ir bail būt Ozijam. Bet varēja būt sliktāk – es varēju būt Stings.”
• “Es dievinu veco, krietno nomiedzi – pēcpusdienas snaudu. Tā ir labākā lieta pasaulē! Tu, cilvēks, vismaz pamosties ar galvu uz pleciem un neesi izdrāzis svešu sievu.”
• “Agrīnajos "Black Sabbath" laikos mēs spēlējām klubā Rēperbānī. Tur bija pilns ar prostitūtām. Mēs mēdzām paķert dažas meitenes un gājām uz viņu dzīvokļiem. Mums bija pilnīgi vienalga, kā viņas izskatās, galvenais, lai viņām būtu alus un cigaretes.”
• “Neieredzu putekļsūcējus. Tie izdod vispretīgāko sasodīto skaņu pasaulē. Kā mirstoša antilope gnu, ko velk šurpu turpu pa gaiteni.”
• “Hašišs, kokaīns, metamfetamīns, heroīns… Es tiku lietojis visu pēc kārtas, esmu iztērējis miljonus narkotiku iegādei. No heroīna gan man bija jāvemj, un tas man nepatika, jo vienmēr bija žēl visa tā labā alkohola, ko biju iedzēris pirms tam.”
• “Antidepresanti tagad izbojājuši manas seksuālās tieksmes. Man mēdz būt erekcija, bet “salūts” nesākas. Par Viagru varu teikt, ka tās ir lieliskas miegazāles – kad tā beidzot sāk iedarboties, mana sieva jau aizmigusi…”
• “Mans dēls Džeks reizēm dusmojās. “Tēt,” viņš man teica. “Ir atšķirība, vai cilvēki smejas kopā ar tevi vai par tevi.” Es viņam atbildēju: “Kamēr vien viņi vispār smejas, tam nav nozīmes.””
• “Es pārāk daudz uztraucos. Bet, kad neuztraucos, prātoju par to, kāda velna pēc es šobrīd neuztraucos.”
• “Vēlos, lai mani apglabā zem ābeles, lai bērni pie sava senča kapa varētu iemalkot sidru.”