Viņš ir īstais "Koru karu" diriģents! Atraktīvais publikas uzkurinātājs Renārs Mastiņš gatavs atraisīt jebkuru
Kā 2008. gadā, rīkojot "Zvaigžņu lietu", nolēma, tā tas ir vēl šobaltdien - šova filmēšanas studijā jādarbojas cilvēkam, kas uzkurina un vada publiku, un tāds Latvijā ir viens vienīgais - Renārs Mastiņš.
Gandrīz neviens zvaigžņu šovs televīzijā neiztiek bez viņa. Mēs dzirdam skaļas ovācijas un aplausu vētru, par ko, ekrānā neredzams, rūpējas atraktīvais un enerģiskais publikas uzkurinātājs Renārs Mastiņš. Tāds ir viņa darbs jau daudzus gadus. Pirms pārraides un kolīdz pārtraukums, skatītāju priekšā stājas augumā ražens paskarba izskata vīrs dobju balsi. Ar pareiziem vārdiem un darbībām viņš gatavs atraisīt jebkuru... Un, ņemot vērā latvieša atturīgo dabu, vienkārši tas nav. Dejojot, stāstot jokus, liekot pastaipīties, uzdziedot, rādot kustības, Renārs rada īpašu gaisotni arī "Koru karu" tiešraižu laikā Rīgas Kinostudijā. Viņš skatītājiem studijā sniedz arī vērtīgus, ar drošību saistītus padomus, piemēram, kā nedabūt ar filmēšanas kameru pa galvu.
Tev tak vajadzētu dziedāt!
Gadās, ka šovu pārtraukumos Renārs par prieku skatītājiem arī uzdzied, tā no klātesošajiem saņemot filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" cienīgas atsauksmes: “Tev jau operā vajadzētu dziedāt!” Jā, Mastiņš ir īsts rokmūziķis – viņa pirmā grupa bija "Random", vēlāk viņš pievienojās "Bastardā", bet tagad muzicē arī "Bezvējā". 2012. gadā viņš pat piedalījās "Latvijas zelta talantos".
Bet ikdienā viņš vada ģimenes uzņēmumu, kurā kopā ar dēlu sniedz video pakalpojumus un nodrošina tiešraides. Lielākais projekts ir trīs sezonas raidījumam "Dzīvā skatuve" Ogrē, kura idejas autors ir komponists un leģendārās grupas "Opus Pro" dibinātājs Harijs Zariņš.
Apsviedīgs no bērna kājas
Uzaudzis un skolojies Olainē, bērnībā vasaras pavadījis laukos Suntažos un Vestienā, kur arī, apsviedīgs būdams, nopelnījis pirmo naudu. “Astoņu gadu vecumā pie vecmāmiņas kolhozā malu graudus lopbarībai. Bet jau 11 gados vasarās strādāju par kombaina vadītāja palīgu,” viņš stāsta. Savukārt 1991. gadā, ticis pie divu kasešu magnetafona, sācis pārrakstīt kasetes. “Melnajā tirgū ierakstītas kasetes, kādas bija, piemēram, Jurim Lapinskim, “gāja” pat par 25 rubļiem gabalā. Manējās ne tik dārgi, taču rēķini, ka par rubli tolaik varēja dienu nodzīvot!” sev tolaik nodrošināto rocību rēķina Mastiņš.
Vēl viņš skolā tirgojis Rīgas "Dinamo" hokeja biļetes – skolēna stāvvieta kasē maksāja 10 kapeikas, bet Renāram to izdevies pārdot par rubli. “Rīgas Sporta pilī kase vērās vaļā trijos, tad sāka pārdot biļetes uz nākamās nedēļas spēlēm. Ja atnāksi trijos, tad rinda būs ļoti, ļoti gara, bet, pat ja atnāksi divas dienas iepriekš, tāpat būsi rindā kāds vienpadsmitais, jo pirmie pie biļetēm tika “savējie”. Pieaugušo stāvvieta maksāja trīs rubļus, bet uz spēli ar CSKA varēja pārdot pat par 30,” vēl vienu jaunības rūpalu atklāj Renārs.
Pūtējs klarnetists
“Divos gados mani krustmāte jau veda uz ansamblīti "Mazulītis" klubā "Vecrīga",” par pirmajiem soļiem mūzikā stāsta Mastiņš. “Man patika dziedāt, bija pat pāris solo dziesmu. Kad pāraugu "Mazulīti", sāku apmeklēt zēnu kora sagatavošanas klasi Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, bet tur viss beidzās, jo pateica, ka balss saitē parādījušies mezgli.” Tomēr sākumskolā mūzikas skolotāja pamanīja, ka Renāram ir muzikālā dzirde. Tā, pateicoties skolotājai, vecāki puisi nosūtīja uz Jelgavas mūzikas skolu spēlēt klarneti. “Pajautā, kāpēc klarneti, – tāpēc, ka mājās bija klarnete,” smej Mastiņš. “Toreiz nesapratu, ko man dod mūzikas skola, bet tagad varu novērtēt, ka skolotājs Puķītis iemācīja man pareizi elpot. Liels paldies viņam par to! Paskaties – daudzi labi dziedātāji ir bijuši pūtēji: Linda Leen – flautiste, Liene Šomase – saksofoniste, Intars Busulis – trombonists.”
Sākas ar balādi
Kad Renārs mācījās vēl Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā, brīvdienās Olainē satika paziņu, kurš piedāvāja kopā muzicēt. “Pēc mēneša atvedu sintezatoru, viņš uz ģitāras spēlēja kaut kādus akordus, un mēs 15 minūšu laikā uzrakstījām baigo balādi (sāk dungot): “Laiks uz brīdi it kā apstājās / Tavs mīļais tēls man prātā atkal atgriežas / Un, acis aizverot, es redzu, es jūtu / Tas ir viss, ka šajā pasaulē bez tevis dzīves nav…” Baigā romantika,” to atceroties, smejas Mastiņš.
Tā padsmit gados tika ielikts pamats pirmajai rokmūzikas grupai "Random", kas mēģināja Jaunolaines klubā, kur darbojās arī grupas "Rebel" un vēlāk "Dakotas" muzikants Igors Noskovs. Viņš arī spēlēja ansamblī, kas pavadīja mūziku "Dziesma manai paaudzei". Noskovs jauniešus pamanīja, kā rezultātā "Random" uzstājās kā pirmā grupa raidījumā ar dziesmu "Dzīves murgs".
Satiekas tajā pašā vietā
Deviņdesmito gadu otrajā pusē Mastiņš kultūras namā "Karakums" iepazinās ar savu nākamo sievu. “Es sēdēju pie galdiņa, dziedāju līdzi dziesmām, viņa pie blakus galdiņa ar māsīcu un draudzeni svinēja dzimšanas dienu. Tā mēs padejojām un pēc nedēļas atkal satikāmies tajā pašā "Karakumā".” Pāris vēlējās, lai viņu savienība ir tiešām skaista, tāpēc laulību ceremonija notika baznīcā. Ģimenē ir divi bērni: 16 gadus veca meita un 26 gadus vecs dēls. Dēls ir datorsistēmu speciālists, ar kuru kopā izveidots ģimenes uzņēmums. Meita mācās vidusskolā un trenējas Latvijā vienīgajā sinhronās slidošanas klubā "Amber", kur ir arī kapteiņa asistente. Klubs izceļas arī ar panākumiem – ir izcīnītas godalgotas vietas Eiropas līmeņa sacensībās. Šis ir arī dārgs sporta veids, kas izmaksā vairākus tūkstošus gadā, atklāj Mastiņš.
Mati iet pa gaisu
“Un tad kaut kādā mistiskā veidā es nonācu "Latvijas neatkarīgajā televīzijā",” par šovmeņa karjeras sākumu stāsta Mastiņš. “Viens paziņa strādāja ziņu montāžā un, mainot darbu, meklēja savā vietā kādu, kurš vismaz kaut ko saprot no šīm lietām. Tā es nokļuvu LNT ziņu montāžā.” Kādu dienu, aizkavējies darbā, – toreiz bija tiešraide raidījumam "Cīņas klubs" –, nolēmis aiziet paskatīties, kas tur notiek. “Neatceros, kas uzstājās, bet bija kaut kāda rokmūzika. Es uzreiz kājās, mati iet pa gaisu, un šo manu performanci kolēģis tuvplānā filmēja, kā es izpildos.” Pēc tam sākās pirmais lielais šovs ar slavenībām "Zvaigžņu lietus" Rīgas Kinostudijā, un drīz Renārs saņēma zvanu no producenta: “Klau, Renār, mums vajag kādu, kurš darbojas ar skatītājiem.” Uz ko Mastiņš atbildējis, ka padomās.
“Man šķiet, tas notika uz trešo raidījumu. Svētdienas rīts, viņš atkal zvana, jautā, vai varu šodien atnākt. Saproti – uz šādu lielu šovu skatītāji atnāk kā uz izrādi, un, lai tas viss kaut kā saskanētu, vajag kādu, kurš diriģē un darbojas ar skatītājiem, viņus aktivizē līdzdarboties.” Arī pats Renārs sākotnēji studijā piedzīvojis “pilnīgu apjukumu”. “Sapratu, ka tiešām ir švaki. Paskatījos, kuri ir aktīvākie skatītāji, uzrunāju savas paziņas, pasaucu visus kopā un vaicāju, vai viņi gribētu katru svētdienu nākt uz šovu. Bet tad būs arī jāpastrādā. Tādā veidā man skatītāju “korī” bija jau savi “koristi”, kuri pavilka pārējos pareizā virzienā. Lūk, tā es sāku mācīties, kā tas viss notiek!”
“Lidmašīna jānotur lidojumā”
Tomēr ne vienmēr šovs norit gludi, pat ja ir ovācijas un aplausi, dažreiz ir sajūta, ka sāk zust jauda. “Tam ir reklāmas pauzes, lai uzpildītu “degvielu”. Tas ir brīdis, kad varam izmēģināt skaļākus aplausus un ovācijas, izvingrināties un sagatavoties nākamajam cēlienam, lai tas atkal būtu jaudīgs. Tā šī “lidmašīna” ir jānotur lidojumā. Piemēram, kamēr piesaka desmit korus, žūriju, mūziķus, katru reizi jābūt skaļām ovācijām, visu laiku jāplaudē, un tas nemaz nav viegli! Tāpēc vienmēr esmu pateicīgs publikai par sadarbību. Šajā gadījumā viņi ir lielākais koris, un tas saucas - foršāko skatītāju koris,” uzsver Mastiņš, kura azartisko darbošanos "Koru karu" tiešraižu apmeklētāji Rīgas Kinostudijā ievēros vēl vairākas nedēļas nogales.
