Viņa balsi pazīst visi. Anatolijs Kreipāns: "Skatītāji man ieteica, lai biatlonā apklustu, kad mūsējie šauj"

Nesen jums bija savdabīga jubileja – jau 30 gadu Latvijas Televīzijā komentējat dažādas sporta pārraides. Līdz tam par sportu vairāk rakstījāt. Kāpēc izšķīrāties par labu komentēšanai?

  No rakstīšanas nekur neesmu aizgājis, komentēšana rakstīšanai nākusi klāt. Tagad gan rakstu mazāk, tikai dažiem portāliem. Un pat nedomāju rakstīšanu pamest, jo tiem, kuri caur to sākuši darbu žurnālistikā, ielikti visgruntīgākie valodas pamati, un es tos gribu uzturēt. Mana pirmā redaktore Padomju Jaunatnē bija Monika Zīle, trāpīju arī pie izcilām valodniecēm ar Elenu Blūmentāli priekšgalā. Tagad jaunie žurnālisti par tādiem skolotājiem var tikai sapņot.

   Pirmo pieredzi runāšanā guvu, komentējot rokasbumbu. Tolaik kopā ar Celtnieka komandu braukāju pa PSRS čempionāta tūrēm, un televīzijas komentētāji Juris Robežnieks un Jurijs Pašuba teica, lai sāku komentēt viņu vietā. Arī motosportu komentēt ieteica, jo visi zināja, ka tas man tuvs, īpaši spīdvejs un motokross. Skaidrs, ka sākumā daudz ko nezināju un nepratu, viss nāca ar laiku. Sekoja Gunāra Jākobsona uzaicinājums parunāties futbola spēļu pārtraukumos. No vecākajiem kolēģiem par šo darbu uzzināju daudz vērtīga, ieklausījos viņos, dažreiz arī pastrīdējāmies; tas tikai pieder pie lietas. Man komentēt patika, jau biju izprātojis, kā es to darītu, ja man šāda iespēja tiktu dota biežāk. Un notika tas drīz vien – kad 1994. gada rudenī Latvijas Televīzijā izveidoja sporta studiju, par tās šefu kļuva Gunārs, un viņš man pateica īsi: tev te jābūt!

   Savu vīziju par to, kā komentēsiet, īstenojāt uzreiz?

   Uzreiz nenotiek nekas. Lai uzrakstītu sacerējumu, vispirms jāiemācās rakstīt burtus, tad – vārdus, tad tas viss jāsaliek teikumos. Sākot komentēt, man vēl daudz ko vajadzēja saprast un apgūt, un labi, ka bija kolēģi, kuri pamācīja – tā nedara, tā nesaka. Aizrādīja zem četrām acīm vai šaurā lokā. Ja vajadzēja, arī sabāra. Arī to no viņiem iemācījos – savus kolēģus nekad neesmu publiski kritizējis un to nedarīšu. Vienkārši ētika. Bet, esot aci pret aci, varu izteikties diezgan skarbi – gan par muļķību stāstīšanu, gan valodu, jo man nav vienalga, kas un kā tiek teikts ēterā. Es savā laikā pamācības uztvēru kā stimulu censties, lai kolēģiem turpmāk nebūtu iemesla man aizrādīt vai mani sabārt, nevis – ko jūs mani, ģēniju, tagad te mācīsiet! Un ceru, ka manis teiktais tiek uztverts tāpat.

   Vēl tikai taustoties komentētāja darbā, sekoju aktualitātēm, daudz lasīju par dažādiem sporta veidiem. Skatoties pārraides, man patika, ka komentētājs bez tā, ko redzu, izstāsta kaut ko interesantu, jo uzzināt papildu informāciju vienmēr ir labi. Piemēram, kad volejbolu komentēja Juris Robežnieks un Mihails Amaļins, tā bija kā izzinoša lekcija volejbolā, turklāt interesanti pastāstīta. Un mans mērķis bija sekot viņu piemēram. Tāpēc savu komentēšanas stilu drīzāk pielīdzinu sarunai ar skatītājiem.

   Un vedas jums brīnišķīgi.

   Gaumes ir dažādas. Ir skatītāji, kurus papildinformācija, tai skaitā stāstījumi par sportistu dzīvi ārpus sporta, neinteresē. Ar to jārēķinās, jo nekad nav bijis, nav un nebūs komentētāja, cilvēka vispār, kurš patiktu pilnīgi visiem. Sliktākais, kas var būt, ir mēģināt izpatikt visiem. Pirmkārt, tas nav iespējams, otrkārt, tā darot, apmaldīsies pats sevī. Tas bija viens no pirmajiem padomiem, ko man, vēl iesācējam, deva pieredzējušie komentētāji. Vēl viens, ko joprojām ievēroju, – atceries, ka bez sportistiem un treneriem sporta pārraides skatās arī cilvēki, kuri ikdienā sportam neseko: sievietes, bērni, vecmāmiņas un vectēvi... Un tieši viņi ir lielākā daļa skatītāju. Ar to liekot saprast, ka mans uzdevums ir par laukumā, stadionā notiekošo pastāstīt tā, lai arī viņiem būtu saistoši skatīties. Tāpēc arī runāju ar skatītāju, jo aiz rezultātiem, metriem un centimetriem, aiz sekundēm, medaļām un sportistu honorāriem bieži vien pazūd sportists – cilvēks. Cik daudz darba viņš ieguldījis treniņos, ko tas no viņa prasījis, no kā viņam tā dēļ nācies atteikties, ko viņš pārdzīvojis. Visu izstāstīt, saprotams, nav iespējams un arī nevajag, jāvadās pēc situācijas laukumā, skrejceļā vai distancē. Kaut kas jāpietaupa piemērotākam brīdim. Tas viss nāk ar pieredzi. 

   Lai veicinātu bērnu, jauniešu interesi par sportu – gan skatīties pārraides, gan pašiem sportot –, nebūtu slikti izveidot sporta kanālu tieši šai auditorijai.

   Ar to nez vai būtu līdzēts. Visa sākums ir vecāku intereses un piemērs, vide, kādā trāpās augt, un skolotāji. Var jau valsts līmenī stāstīt par to, cik mums ir svarīgs bērnu un jauniešu sports, bet, kamēr skolās neatgriezīsies fiziskā kultūra kā tikpat nopietns mācību priekšmets kā citi, tikmēr nekas nemainīsies. Viena paaudze, kam sporta nodarbības skolā bija ķeksītim, jau izauga, un tā savus bērnus audzina līdzīgi. Taču derētu atcerēties seno atziņu – veselā miesā mājo vesels gars. Daudz, protams, atkarīgs arī no skolu iespējām – vai pie skolas vispār ir sporta laukums, kur normāli skriet, lēkt, vingrot, bumbu spēlēt.

Sports tuvs kopš bērnības

Kad un ar ko sākās jūsu interese par sportu?

Man laimējies gan ar vecākiem, gan vidi un skolotājiem. Vecāki nekādi sportotāji nebija, viņiem tam neatlika laika, bet kopā ar tēvu skatījos visas sporta pārraides, ko tolaik televīzijā rādīja. Mamma arī nereti bija klāt, īpaši, kad spēlēja TTT vai Rīgas Dinamo. Ar tēvu biju uz savā mūžā pirmajām sporta sacensībām – spīdveju Daugavpilī; tad vēl laikam nemaz skolā negāju. Viņš arī bija tas, kurš mani uzlika uz distanču slēpēm. Mācoties otrajā klasē, kad skolotājs sāka ierādīt klasisko soli, es to jau mācēju, par ko viņš izboza lielas acis.

  Apkārt man bija vienaudži, kas labprāt sportoja, un es viņiem pievienojos. Tajā laikā lauku bērna ikdiena bez tā vispār nebija iedomājama – sākot ar futbolu un hokeju, volejbolu pāri veļas striķim, beidzot ar citu sporta veidu izmēģināšanu. Man bērnībā pie mājas bija arī pašu uztaisīti tāllēkšanas un augstlēkšanas sektori. Daudz jau tam nevajadzēja – tāllēkšanai smilšu bedri, augstlēkšanai kūdras kaudzi, divas stutes un koka līstīti kā latiņu. Cik tādu tika salauzts, tas jau cits jautājums. Disku, mazās lodes, vēl kaut ko no inventāra, pat hronometru mums uz vasaru iedeva sporta skolotājs. Šķēpu, kas tolaik bija no koka, gan nedeva, jo salauzīšot un uz skolu atnesīšot malku. Tā arī droši vien būtu noticis. Skolā visiem bija jākārto dažādu pakāpju GDA normas, un bija jābūt galīgi tizlam, lai neizpildītu zemāko. Protams, čaļus interesēja arī pa klusam uzpīpēt. Arī es pamēģināju, bet ātri sapratu, ka tas mani nesaista. 

   Skolotāji gan Naujenes pamatskolā, gan Daugavpils 1. vidusskolā bija tādi, kuri pamatvielu papildināja ar saistošiem faktiem, sporta skolotāji pamanījās pastāstīt par sporta slavenībām. Vidusskolā reiz pēc nulltās stundas slēpošanā ar krievu valodas un literatūras skolotāju sarunāja, ka mēs, daži puiši, pie viņiem kabinetā skatīsimies Insbrukas olimpisko spēļu sacensības distanču slēpošanā, nevis iesim uz stundu. Jo grāmatu varot izlasīt arī pēc tam.

   Tāpat man laimējās ar pirmo futbola treneri. Jurijs Vasiļjevs, jauns entuziasts no Permas, beidzis toreizējo Latvijas Fizkultūras institūtu, atnāca strādāt uz netālo Vecpils vidusskolu, noskatīja mani klašu turnīrā un uzaicināja trenēties. No viņa uzzināju daudz ko par un ap futbolu, slaveniem spēlētajiem. Mani viņš ielika vārtos.

   Pēc tam vēl turpinājāt spēlēt futbolu?

   Latvijas Universitātē nebija futbola komandas. Aizgāju uz distanču slēpošanu, kur man bija pirmā sporta klase, bet sekoja siltas ziemas, sniega nebija, un mēs Tālivalža ielā starp kopmītņu mājām spēlējām futbolu. Kad bija sniegs, gājām uz Biķernieku mežu slēpot. Tiem, kas brīvdienās nebrauca uz mājām, iedeva atslēgu no slēpju istabas, varējām tās izmantot. Mums uzticējās. Tāpat bija, mācoties Daugavpilī. Sporta zālē pēc stundām varējām tikt jebkurā laikā, jo visi zināja, ka atstāsim kārtību. Apkopējas pat priecājās – ja puiši nāks sportot, viņām vakars būs brīvs.

   Tā ar to sportu viss aizgāja. Pirmās olimpiskās spēles, kuras nopietni skatījos, bija Saporo ziemas spēles 1972. gadā. Man bija divpadsmit gadu. Dažus faktus no tām atceros joprojām, jau vairāk no vasaras olimpiskajām spēlēm Minhenē. Tad bija 1974. gada pasaules čempionāts futbolā, pasaules čempionāti hokejā... Ja ir attiecīgs konteksts, vēl tagad šo to no tām un citām sacensībām pieminu.

  Laba atmiņa.

   Par to nesūdzos. Man ļoti garšo biezpiens, kopš bērnības to daudz esmu ēdis! (Nosmej.)

  Tomēr tā jātrenē.

  Savā darbā to daru katru dienu. Dažkārt pats pabrīnos par faktiem, kas izlien no sen nekustinātiem plauktiņiem un kopsakarībām, kas rezultātā saslēdzas.

Sportists, ģeogrāfs, vēsturnieks? Nē – žurnālists!

   Kad izlēmāt kļūt par sporta žurnālistu?

   Kad sapratu, ka nebūšu liels čempions, un notika tas diezgan agri. Vieglatlētikas treneris Romualds Zigmunds gan vēl tagad atgādina, kā centies mani pierunāt trenēties vidējo un garo distanču skriešanā, jo visi mani parametri tam atbilduši. Tomēr paliku pie futbola, lai gan bija maz ticams, ka tikšu tālāk par pilsētas labāko komandu. 

   Apmēram tajā laikā vienā no daudzajiem sporta izdevumiem izlasīju interviju ar hokeja treneri Vladimiru Jurzinovu. Izrādījās, viņš Maskavas Universitātē beidzis Žurnālistikas fakultāti. Tad radās doma, ka tas varētu būt ceļš, kas arī man dotu iespēju palikt vidē, kurā gribu būt. Mācoties devītajā klasē, nopietni savainoju kāju, visu ziemu nevarēju sportot. Trenera un literatūras skolotājas atbalstīts, sāku par savas komandas spēlēm rakstīt rajona avīzē. Par žurnālistiku to saukt nevarēja, bet tas bija pirmais solis šajā virzienā. Un kājas savainojums vēl vairāk lika aizdomāties, ka man pietiks ar futbola uzspēlēšanu tikai savam priekam. Turklāt vasarā, kad bija īstā sezona, nevarēju regulāri būt treniņos, jo no maija līdz oktobrim man bija sava treniņnometne vecāku mājā laukos. Vidusskolas laikā vēl svārstījos, ko īsti studēt. Varbūt tomēr vēsturi, ģeogrāfiju vai svešvalodas, varbūt iet uz Fizkultūras institūtu?  Tikai vēlreiz pārlicis, ka žurnālistikā tas viss savienojas, beidzu lauzīt galvu.

   Jau no studiju pirmajām dienām atbalstīju Ābrama Kļockina, vēlāk – Kleckina teikto: par žurnālistu nevar izmācīties, par žurnālistu var tikai kļūt. Tas nav labs piemērs, bet kopš otrā kursa daudz vairāk laika pavadīju Preses namā nekā lekcijās. Pasniedzēji uz to reaģēja kā kurš, bet pārsvarā saprotoši. Padomju Jaunatnē mans uzvārds parādījās diezgan bieži, viņi redzēja, ka daru kaut ko lietai derīgu, nevis vazājos apkārt. Svešvalodas un tieši ar žurnālistiku saistītās lekcijas gan centos vienmēr apmeklēt.

   Ar savām enciklopēdiskajām zināšanām par katru sporta veidu un sportistiem, arī viņu dzīvi ārpus sporta, skatītājus esat pamatīgi izlutinājis. Tagad atrast papildu informāciju nav grūti, jāpameklē tikai internetā, bet kur to ieguvāt pirms tam?

   Grāmatas, laikraksti, žurnāli un personiskie sakari. Protams, tagad talkā nāk tīmeklis, tikai tur informācija par katru sportistu, notikumu ir vairākās valodās, katrā versijā ir kas tāds, kā nav citā. Tāpēc, ja informācija ir, piemēram, par čehu sportistu, noteikti ieskatos čehu versijā.

   Izskatīt visu par visiem sportistiem nav ne laika, ne vajadzības, bet pasaules līmeņa sportistu gaitām cenšos sekot. Arī tad, kad tas it kā nav jādara, – sacensību starplaikos. Jo komentētājam tajā vidē ir jābūt visu laiku. Un savus arhīvus par sportistiem, komandām, sporta veidiem, vēsturiskiem notikumiem – visplašākie ir par futbolu – regulāri papildinu. Ar laiku kaut ko arī izmetu. Man ir daudz sporta grāmatu.

   Arhīvus esat smalki sistematizējis?

   Vajadzētu krietni smalkāk, bet es zinu, kurā kaudzē kas ir meklējams. (Nosmej.) Tomēr dažkārt atrašana paņem diezgan daudz laika.

   Cik ilgi pirms katras sporta spēles, sacensībām gatavojaties to komentēšanai? 

   Gatavošanās robežas nav novelkamas. Norisēm sporta veidos, kurus komentēju, sekoju ikdienā, tāpēc šis tas atmiņā tikai jāatsvaidzina. Un man tieši šis process patīk visvairāk – it kā pārskati jau zināmas lietas, bet arvien atrodi kaut ko jaunu. Tas, ko daru pie mikrofona, būtībā ir tā galarezultāts.

   Ir vēl viens veids, kā gatavojos komentēšanai; man to ieteica kāds no kolēģiem vecmeistariem – attin pāris minūšu garu spēles fragmentu un izstāsti to trīs dažādos veidos. Tas ļoti palīdz izvairīties no trafaretām frāzēm, attīsta domāšanu, iztēli, valodu.

    Ar ko atšķiras radio un televīzijas tiešraižu komentēšana?

   Radio maz esmu komentējis, tikai pāris reižu pieslēdzies. Uzskatu, ka televīzijā komentēt ir vienkāršāk. Jo ir būtiska atšķirība – televīzijā cilvēks redz komentētās spēles bildi, bet radio viņam to jāspēj uzburt. Nepārspējams šajā lietā bija Gunārs Jākobsons.

   Arī televīzijā tas, šķiet, nemaz nav vienkārši – jāvar aptvert laukumā notiekošo, par to pastāstīt un vēl kaut ko klāt pievīt. Kā to var pagūt?

   Saviem draugiem muzikantiem esmu jautājis, kā viņi var atcerēties tik dažādu skaņdarbu notis. Viņi atbildēja ar pretjautājumu – un kā tu vari pateikt, pie kura spēlētāja bumba ir tagad, kam viņš piespēlē un kuram seko nākamā piespēle? Ja ar kaut ko nodarbojas profesionāli un regulāri, daudz kas notiek it kā pats no sevis. Arī tās vietas sajušana spēlē, kad var pastāstīt par spēlētājiem vai kaut ko no sporta veida vēstures. Tam man sagatavoti daudzi špikeri – lai tos visus saliktu pārskatāmi, pēc savas sistēmas, vajag vidēji lielu galdu. Visu atcerēties nav iespējams un nav vajadzīgs. Jāzina, kur var ātri atrast, bet, lai ātri atrastu, ir jāsagatavojas.

Uzticēšanās ir jānopelna

   Ir kāds sporta veids, kas jūs vispār neinteresē?

   Tādu noteikti ir diezgan daudz, bet nekādā gadījumā neuzskatu, ka šie sporta veidi ir sliktāki par tiem nedaudzajiem, par kuriem man ir arhīvi un kuros esmu diezgan dziļi iekšā. Gadās, televizorā skatos vienu pārraidi, datorā vienlaikus citu. Tikai sporta ziņu limitētajā laikā aptvert aktualitātes visos sporta veidos tāpat nav iespējams. Priekšroka ir tā sauktajiem lielajiem sporta veidiem, Latvijas sportistiem un zvaigznēm, par kurām runā puspasaule.

Tomēr – bet tas ir mans uzskats – sporta žurnālistam ar pārraižu skatīšanos ekrānā un sekošanu notikumiem tīmeklī vien nepietiek. Spēles, sacensības jāapmeklē arī klātienē. Lai iepazītos, satiktos, papļāpātu, kaut ko vērtīgu uzzinātu, kaut ko noklausītos. (Anatolijs smaida – un kāpēc gan ne?) Bet tagad daļa jauno žurnālistu sporta notikumiem klātienē, šķiet, nav sekojuši ne reizi, jo viņus neviens nezina, un arī viņi nevienu personīgi nezina. Viņi visam seko tikai internetā un pēc tam apraksta spēles gaitu, papildinot to ar interesantiem faktiem. Tikai tas būtu tas pats, ja teātra kritiķis recenziju par izrādi rakstītu pēc tās noskatīšanās televizorā vai datorā. Nesaku, ka tas ir slikti, arī tā var interesanti uzrakstīt, bet man tas noteikti neder.

   Pēc spēlēm mēdzat aiziet uz ģērbtuvi, parunāt ar sportistiem, treneriem?

   Gan pēc, gan pirms, gan sezonu starplaikos. Arī pa telefonu bieži aprunājos. Man ir ļoti labas attiecības ar daudziem treneriem, sportistiem, arī tiem, kuri sen vairs nesporto. Nu jau pienācis tas laiks, kad daudzu jauno sportistu vecākus zinu labāk nekā viņus pašus! (Pasmejas.) Starp mani, treneriem un sportistiem vienmēr valdījusi savstarpēja uzticēšanās, kas radusies gadu gaitā. Ir nerakstīts likums, ko nedrīkst pārkāpt, un es to vienmēr esmu ievērojis, proti, nekad lētas sensācijas nolūkā neesmu izpaudis informāciju, kas teikta tikai man, tikai manai zināšanai.

   Gadās, ka pasakāt kādu šerpāku vārdu par spēli, kāda sportista sniegumu?

   Gan treneri, gan sportisti zina, ka neteikšu labi, ja ir izdarīts slikti. Tas ar viņu viedokli var nesakrist, mēs varam pastrīdēties, bet nevienam nav šaubu, ka es to drēbi zinu diezgan labi no visām pusēm.

  Komentētājam jāzina arī komandu sporta spēļu, individuālo sporta veidu noteikumi, un tie mainās – spēj tik izsekot.

   Ir taču pazīstami tiesneši, kuri var pakonsultēt, darīt zināmu aktuālāko. Bet pamatnoteikumi, protams, jāzina. Arī tāpēc nekomentēju sporta veidus, kurus īsti labi nepārzinu. Dzīvē taču arī tāpat – nevajag bāzt degunu lietās, no kurām neko nesaproti!

Kad mūsējie šauj, apklustu

   Kādus sporta dzīves notikumus komentējat klātienē to norises valstī, kādus – studijā?

Vasarā kopā ar kolēģiem no Latvijas Televīzijas biju tikai Parīzes olimpiskajās spēlēs. Šīs man bija jau 15. olimpiskās spēles, skaitot kopā ziemas un vasaras. Par vienu vai divām vairāk pabijis tikai Māris Rīmenis. Būts arī Eiropas čempionātā futbolā 2004. gadā, biatlona un hokeja pasaules čempionātos, bet lielāko daļu sporta notikum ārzemēs komentēju no Zaķusalas, kādā platformā vai citā TV kanālā tepat Rīgā.

   Laiks, kad, piemēram, notiek Pasaules kausa izcīņa futbolā, jums ir norakstīts – tas paiet darbā studijā.

   Tas nav norakstīts, bet ļoti labs laiks! Un ne jau es viens komentēju visas spēles. Gadījies gan pēc kārtas komentēt trīs, bet atkārtot to negribu. Divas vēl varētu, bet ne regulāri. Savu uzmanību spēlei vēl noturētu, bet vai skatītāju… nezinu. Jo zūd emocionālais fons. Ja komentē divatā, ir vienkāršāk, kaut ko var parunāt savā starpā vai, kamēr otrs runā, šo to pārbaudīt vai sameklēt. Tikai vēlams – bet tas ir mans viedoklis –, lai otrs komentētājs būtu zināms ne tikai nelielam šī sporta veida cienītāju, bet plašākam lokam. Lai viņš būtu autoritāte un varētu interesanti pastāstīt to, ko zina labāk par komentētāju.

   Spēļu, sacensību laikā mēdz būt mirkļi, kad gribas, lai komentētājs paklusē, piemēram, futbolā 11 metru soda sitienu izpildīšanas brīdī.

   Protams. Tāpēc, apmeklējot spēles, apgrozos arī starp līdzjutējiem, jo viņi daudz vērtīga no malas var pateikt, viņos ir vērts ieklausīties. Piemēram, biatlonā apklustu, kad mūsējie šauj. To man tieši skatītāji ieteica un palūdza ievērot.

  Augsta līmeņa sports ir izrāde

   Ir vecāki, kuri savus bērnus par visām varītēm triec uz treniņiem, grib, lai viņu dēls būtu kā Porziņģis, miljonus pelnītu.

   Jā, puika knapi sācis iet skolā, bet vecāki jau kaļ plānus, kurā NHL vai NBA komandā viņš spēlēs un cik pelnīs. Vai bērns pats grib trenēties, vai viņu tas interesē, nav no svara. Kad viņš netiek ne jauniešu, ne kādas citas komandas sastāvā, tad, protams, ir liela vilšanās un vainīgs treneris, jo tur jau ņem tikai blatņikus. Vecāki, redz, gudrāki par treneriem, viņus vajag pamācīt, kā trenēt! Un ar citu bērnu vecākiem arī jāpaēdas. Nesen lasīju par kautiņu, kas izcēlies bērnu basketbola spēlē starp vecākiem. Tāpēc daudzi treneri vecākus treniņiem nelaiž ne klāt. 

  Sportā apgrozās liela nauda, un runā, ka komandu sporta spēlēs rezultāti ir pērkami, sarunājami...

   Nenoliedzami, lielais sports ir bizness, tā ir milzu nauda, un nav dūmu bez uguns. Tomēr teikt, ka tas notiek masveidā, ir pārspīlēti. Tam ļoti seko arī totalizatoru kantori – tiklīdz parādās aizdomīgas likmes, tās izņem laukā.

 Cik ilgi augs rekordi vieglatlētikā, un uz kā pamata tas notiek? Cilvēka spējām taču ir robežas.

    Zinātnieku aprēķinātajām cilvēka spēju robežām neviens sportists vēl nav pietuvojies. Turklāt strauji attīstās dažādas tehnoloģijas, uzlabojas inventārs, sportisti slīpē tehnisko izpildījumu, treneri pilnveido treniņu programmas, attīstās sporta medicīna, ko nevajag jaukt ar dopingu. Būtībā augsta līmeņa sports ir kā izrāde, tikai pilna pārsteigumiem. Ja tie izpaliktu, neviens tam nesekotu. Tikai, ja teātra izrādes vai filmas beigas ir zināmas vai paredzamas, tad sportā pārsvarā ne.

 Dzīvē pārsteigumus mīlat?

   Tie var būt gan ar plusa, gan mīnusa zīmi. Pirmie visiem patīk, tikai ieplānot tos nevar, tāpēc jau tie ir pārsteigumi. Atliek vien cerēt, ka tādu būs vēl gana daudz!