Guntars Račs mēnesi pavadījis trakomājā
“Ja citi mūziķi no dienesta padomju armijā izvairījās, simulēdami dažādas diagnozes Latvijas psihoneiroloģiskajos dispanseros, tad es nonācu visīstākajā trakomājā Maskavā,” atklāj mūziķis un dzejnieks Guntars Račs.
Aizvadītā gada nogalē klajā nāca Guntara Rača autobiogrāfija "Trakais". Un ne velti grāmatai ir šāds nosaukums, jo dažādās psihoneiroloģiskajās slimnīcās jeb tautā sauktajās trakomājās Račs ir pabijis vairākkārt. Šādi viņš centās izvairīties no dienesta padomju armijā, mēģinot nosimulēt kādu garīgu kaiti. Tomēr Raču armijā iesauca, un visus šos notikumus – gan savu radošo gaitu pirmsākumus, gan dienestu un pabūšanu trakomājās – viņš apraksta autobiogrāfijā.
Veltījums dienesta biedram no Ukrainas
Račs jau sen bija nobriedis rakstīt memuārus, un nu viņš to paveicis – divu iemeslu dēļ. Viens no tiem – gaidāmā 60 gadu jubileja, kas būs nākamgad. “Bet galvenais iemesls bija pavisam cits – redzot, ko Krievijas armija tagad dara, secinu, ka tajā nekas nav mainījies kopš tās padomju armijas, kurā es dienēju. Bija pašam interesanti, ko no tiem laikiem atceros, tāpēc šajā autobiogrāfijā rakstīju par šo posmu – no 1982. līdz 1988. gadam,” žurnālam "Kas Jauns" skaidro Račs, piebilzdams – ja lasītājus interesēs šīs viņa atmiņas, tad autobiogrāfijai sekos turpinājums.
Grāmatā Račs apraksta savas radošās darbības pirmsākumus, draudzību ar Igo, Ainaru Virgu, Jāni Lūsēnu, protams, arī neizsīkstošo bohēmu, kurā liela loma bija arī toreizējam Guntara draugam Kasparam Dimiteram. “To laiku Dimiters bija pavisam cits cilvēks, taču tagad viņu pat satikt nevēlos. Toreiz, pateicoties viņa finansiālajām iespējām, tiku atbrīvots no armijas. Jo tur jau bija nepieciešama arī nauda, lai man piešķirtu vajadzīgo diagnozi. Jā, mums ar Dimiteru kopā bija traki laiki, reiz paliku pa nakti pie viņa mājās, un mani modināja pati Vija Artmane. Arī tas ir aprakstīts grāmatā,” atceras Račs.
Guntars stāsta, ka viņš ir ļoti pateicīgs kādam dienesta biedram – ukrainim ar iesauku Heavy –, kurš arī palīdzēja latviešu muzikantam tikt vaļā no armijas jau pēc diviem mēnešiem: “Patiesībā šo grāmatu veltu viņam, jo, zinot viņu, pieļauju, ka viņš tagad cīnās par Ukrainu. Heavy bija jaunāks par mani, taču, kad es nonācu tajā daļā, viņš jau bija pusotru gadu nodienējis. Viņš vadīja ansambli, kurā mani kā bundzinieku uzreiz pieņēma. Diemžēl man pazuduši visi Heavy kontakti, ceru, ka līdz ar grāmatas iznākšanu varbūt izdosies viņu uzmeklēt.”
Vai nu cietums, vai armija
“Jau kopš 1983. gada izvairījos no armijas. Vairākus gadus izdevās izbēgt. Gan simulēju depresiju un uz iesaukuma laiku nonācu Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, gan biju parastā slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu, gan vienkārši pavēstes ignorēju, līdz mani nostādīja fakta priekšā – vai nu es turpinu izvairīties no dienesta un tad pret mani ierosina krimināllietu, vai eju armijā. Cietumā nepavisam negribēju nokļūt, tāpēc izvēlējos armiju. Man gan pazīstami čaļi no karavīru ansambļa "Zvaigznīte" solīja, ka paņems pie sevis grupā, taču realitāte bija daudz, daudz skarbāka. Es nonācu strojbatā pie Maskavas otrā aizsardzības loka. Laikam jau tāpēc, ka Liepājas kara komisariāta iesaukšanas komisijas komisārs Mūrnieks bija uz mani pamatīgi uzēdies. Atceros, kā viņš teica: “Kas jums tur visiem "Līviem" ir? Visi ar visdažādākām diagnozēm izvairās no armijas, bet paskaties uz "Credo" – tie gan visi jau ir izdienējuši! Tu pinies ar "Līviem" un arī izvairies no dienesta.””
Nonākot strojbatā jeb celtniecības bataljonā, Račam sākās īsta cīņa par izdzīvošanu. “Automātu man iedeva vienu reizi, kad lika sargāt kādu ieeju. Un tas pats bija no koka,” atceras Račs, sakot, ka strojbatā par viņu iestājās jau pieminētais ukrainis Heavy, kas bija armijas daļas ansambļa līderis. “Kad viņi uzzināja, ka esmu draugos ar Igo, kurš tad bija uzvarējis Jūrmalas festivālā, izbrīnījās, ko es daru strojbatā, sakot, ka mana vieta taču esot štāba orķestrī! Tas pirmais mēnesis armijā bija traks, bija visādi “piedzīvojumi” ar kaukāziešiem, bet pēc Heavy padoma nosimulēju suicidālās tieksmes un nonācu uz mēnesi novērošanā trakomājā,” skaidro Guntars.
Starp noziedzniekiem
Grāmatā Račs aprakstījis arī to, kā viņam klājās psihoneiroloģiskajā slimnīcā Maskavā. “Nu tur bija skarbi. Ļoti skarbi!” uzsver Račs. “Slimnīcā nekas nebija mainījies no cara laikiem, pilnīgi tāds pats iekārtojums. Nodaļā bija trīs kontingentu pacienti. Vieni – simulanti, otri – reāli slimi cilvēki, un trešie – cietumnieki, kuri tur nonāca uz ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai noziegums pastrādāts, esot pieskaitāmā stāvoklī. Bija arī tādi noziedznieki, kas jau bija atzīti par nepieskaitāmiem. Mūs visus turēja kopā vienā lielā telpā, turklāt kriminālisti bija vairākumā. Šī kopā būšana bija bīstama, īsta izdzīvošana, piedzīvoju visādas trakas lietas vārda “traks” vistiešākajā nozīmē. Gan dažādas zāles nācās lietot, gan redzēt visādus ne pārāk skaistus skatus, kā, piemēram, intīmās attiecības kriminālistu starpā. Un tad vēl nodaļā parādījās mans vislielākais ienaidnieks no armijas daļas, ar kuru bija pamatīga saķeršanās. Viņš tēloja pilnīgu psihu, bet es tēloju depresīvo. Jā, tā bija īsta aktiermāksla,” atceras Guntars Račs, kas pēc mēneša trakomājā tomēr tika atbrīvots no dienesta padomju armijā.
Fragmenti no Guntara Rača autobiogrāfijas
Račs strojbatā
“Tā bija dīvaina skaņa. Līdzīgu biju dzirdējis tikai vecajās ķīniešu karatē filmās – it kā zobens šķeltu gaisu, bet tikai dobjāk. Sekundes simtdaļu pirms tam kāds mani pagrūda, un es sāku nekontrolēti krist. Kad ar visu augumu biju atsities pret sasalušo un zābaku zolēm nospodrināto zemi, lēnām atvēru aizvērušās acis un paskatījos augšup. Man šķita, ka ieraudzīšu drūmās Maskavas piepilsētas debesis, bet tas, ko ieraudzīju, bija daudz ļaunāk. Mani vēroja mans nesenais nedraugs – azerbaidžāņu jauniesauktais Zaurs, ar asinīm pieplūdušām acīm un rokās draudīgi paceltu lāpstu. Pirms brīža viņš acīmredzot bija gatavojies pāršķelt man galvu. Taču kāds mani izglāba – pagrūda mani sānis, un Zaura lāpstas vēziens šķēla tikai purvaino, ledaino gaisu. Es biju no jauna piedzimis, taču vieta un laiks, kur tas notika, nesolīja neko labu. Tā bija 1987. gada ziema, Maskavas apgabals, Odincovas rajona pilsētiņa Goļicina-2, padomju armijas daļa 86629 – otrais Maskavas pretraķešu aizsardzības loks. Dieva aizmirsta vieta. Uz brīdi šķita, ka tikko piedzīvotais bija trakākais, kas šeit varētu notikt, bet es kļūdījos. Šoreiz vārdu “trakākais” uztveriet burtiski.”
Račs traķenē
“Tomēr traķenē, kā jau traķenē, bieži vien notika visvisādi neordināri izlēcieni, un ik pa brīdim ierinda pajuka. Visbiežāk tad, kad no īpašas, ar restēm aizklātas un no ārpuses aizbultētas palātas, kas gan vairāk atgādināja kameru, tika izlaists kāds īpaši trakais. Manā laikā tas bija gorillai līdzīgs tēviņš, kurš bija viscaur spalvains un kura rokas teju vilkās gar zemi. Viņš īsti nerunāja cilvēku valodā, viņš vienmēr pamanījās novilkt bikses un skraidīt apkārt vienā kreklā, izrādot visu savu bagātīgo vīrieša mantību. Es ceru, ka ierašanās dienā es izskatījos cilvēcīgāk.”
