FOTO: Artūrs Reiniks bauda tropu paradīzi Šrilankā, kur vietējie paši tin tabaciņu un gatavo kandžu

“Tās rietumos tagad skaitās, ka ir pavasaris, viss zaļo un plaukst. Ļoti skaista valsts, kaut nabadzīga. Daba, pieminekļi, sirsnīgi cilvēki. Lai tā kļūst bagātāka un nabagu paliek mazāk!” vēl Artūrs un žurnālam "Kas Jauns" atklāj savus spilgtākos iespaidus no šīs tropu paradīzes.

Tin tabaciņu un gatavo kandžu

Šrilankā izteikti valda ticība. “Par budismu es daudz uzzināju, būdams Taizemē. Pirmām kārtām viņi dzīvi pieņem tādu, kāda tā ir. Neskauž kaimiņu, kuram ir dārga mašīna, māja. Uzskata, ka Buda ir pats nolēmis, kuram tā dzīvot. Ja kaimiņš ir bagāts, tātad tas ir Budas lēmums. Ja šrilankietim pajautāsi, vai tu esi laimīgs, vai gribētu dzīvot citur, viņš būs nesaprašanā. Ko māca Buda? Ja tev virs galvas ir jumts, ir ko galdā likt, tad tā ir laime. Lielākā daļa tur dzīvo saskaņā ar šo mācību,” novērojis Artūrs. Tāpat viņš uzzinājis, ka Šrilankā apmēram 10 procenti iedzīvotāju esot ļoti bagāti cilvēki, 30 procentiem ir kaut kāds pastāvīgs darbs, bet 60 procenti ir nabagi. Algās šrilankieši, kuriem ir darbs, dienā pelna vidēji nepilnus trīs dolārus, uzzinājis latvietis.

No kā valstij veidojas ienākumi? “Likās, ka pirmajā vietā ir tūrisms, tomēr – nē! Pirmajā vietā ir milzīgais tējas bizness, otrajā garšvielas, trešajā pasaulslavenie Šrilankas dārgakmeņi, ceturtajā apģērbs – košās zīda kleitas, šalles, krekli, blūzes, vienkārši fantastiski izstrādājumi –, un tikai piektajā vietā ierindojas tūrisms. Kā tā var būt – tāda “balta nauda” ienāk, bet tauta dzīvo nabadzībā? Pie mums cigarešu paciņa maksā apmēram piecus eiro, bet tur – 10 dolārus. 0,7 litri degvīna – 25 dolārus. Loģiski, ka nabadzīgie to nevar nopirkt, tāpēc uz ielām neredzēju piedzērušos, un smēķētāji lielākoties bija tūristi. Tur mājās cilvēki aktīvi taisot kandžu un tinot tabaciņu, jo veikalos nespēj to iegādāties. Pamatēdiens ir rīsi. Tos turienieši izlieto vidēji 10 kilogramu mēnesī. Ir ļoti daudz augļu, zivis, bet tie neglābs, ja nebūs rīsu,” novērojis mūziķis.

Latvieti mazliet izbrīnījis fakts, ka šajā valstī nav ne bērnunamu, ne sociālās aprūpes centru. “Izrādās, tas jau no seniem laikiem, ka vecus, slimus cilvēkus apkopj kaimiņi. Tas ir viņu svēts pienākums – nedrīkst nevienu vecīti atstāt bez uzmanības. Ja ir kāds bērniņš, kuram ir miruši vai nelabvēlīgi vecāki, kaimiņu uzdevums ir rūpēties par viņu. To tur uztver kā normu, tā māca Buda – esi atbildīgs par saviem līdzcilvēkiem. Man tas likās vienkārši fantastiski,” saka mūziķis, piebilstot, ka Šrilankā ir obligāti noteikta skolēnu skolas forma – balts ar zilu. “Galvenais – lai skolā nebūtu apcelšanas, pazemošanas, ņirgāšanās. Kad visi bērni ir vienādās formās, tad nav pamata apsmiet – visi vienādi. Varēja redzēt, ka pašiem bērniem formas patīk, neredzējām nevienu netīrā blūzē, ņemot vērā, ka tur valda liela nabadzība.”

Atbraucis Latvijas popdziedātājs!

Latvieši redzējuši arī, cik viena valsts ļoti atkarīga no krievu tūristiem. “Krieviem, turp braucot, vīzu nevajag, bet mums gan vajadzēja. Bija daudz šīs tautas pārstāvju, bet ne tik milzīgos apjomos kā agrāk. Bija ļoti daudz slēgtu hoteļu,” zina stāstīt Reiniks, kurš informēts, ka pēc kara sākšanās paaugstinātas cenas viesnīcām, tāpat daudzi krievi nekur vairs nevarot aizbraukt, un tie, kas var, vairs neatļaujas dzīvot ekskluzīvos īpašumos: “Krievu daudzums samazinājies, bet Šrilankas ekonomikai vienalga tas ir ļoti nozīmīgs. Kāda ir attieksme? Mūs skaisti sagaidīja lidostā: katram uzlika ziedu virteni, pacienāja ar mango kokteili. Bet kā sagaidīja krievu lidmašīnu? Uz lidaparātu tika laistas spēcīgas ūdens strūklas, izgaismotas dažādās krāsās, radot sajūtu, ka lidmašīna iebraukusi varavīksnē. Kad krievi kāpa lejā pa trapu, viņus iepriecināja tautas deju ansamblis, sniedzot koncertu.”

Latviešu ceļotāji Šrilankā vairākkārt mainījuši hoteļus, un katrs bijis atšķirīgs. “Aizveda uz hoteli, baltu kā marmors, šuvju līnijas no zelta, mūs sagaidīja tautas tērpos. Bija jānovelk apavi, staigājām basām kājām. Kad ienācām, dzirdējām, ka sāk skanēt Kaupera Es šodien jūku prātā. Mums mutes papletās! Visu dienu spēlēja tikai latviešu mūziku. Vakariņojot pēkšņi sāka skanēt grupas "Tērvete" mūzika. Jēziņ, vai tiešām? Man pirms divām dienām bija dzimšanas diena, un izrādās, ka mūsu grupas vadītāja Silvija palūgusi puišiem, lai atrod grupas "Tērvete" konkrētu dziesmu. Vietējie ieinteresējās, kāpēc to gabalu meklē, kas es esot. Izstāstīja, ka Latvijā diezgan pazīstams dziedātājs. Turienieši uzreiz atrada vēl kādas "Tērvetes" dziesmas un lūdza, lai es kaut ko padziedu. Beigās sanāca tāds kā mikrokoncerts... Mūsu šoferīši vispār bija sajūsmā, ka viņu autobusā brauc Latvijas dziedātājs. Mani iecēla popdziedātāja kārtā. Pēc tam visās nākamajās viesnīcās šoferīši jau lepni stāstīja, ka atbraucis popdziedātājs!” smaida Reiniks.

No ziloņu kakām top papīrs

Šrilankā zilonis un bruņurupucis ir valsts simboli, tie ir visur – arī uz apģērbiem un suvenīriem.  “Ziloņus var iegādāties arī privātpersonas, bet tikai tad, ja vari apliecināt, ka tavā īpašumā ir lielas zemes platības un apjomīga ūdenskrātuve. Ja šo divu lietu nav, tev ziloni neviens nedrīkst pārdot, jo tas būs nelikumīgi,” norāda Reiniks, informēts, ka Šrilankā rūpnieciski notiekot ziloņu izkārnījumu pārstrāde. “Tur atklājuši, ka no šo dzīvnieku kakām var gatavot visu ko, jo to saturs ir ļoti ekoloģisks. Būtībā ziloņi visu laiku ēd zaļumus, augļus. Dienas laikā patērē apmēram 250 kilogramu pārtikas, izdzer 200 litru ūdens. Un tad nu šiem ienāca prātā, ka no izkārnījumiem varētu ražot papīru. Domāts – darīts! No šī ekoloģiskā papīra tālāk tiek ražots rakstāmpapīrs, aploksnes, kartītes, plakāti un daudz kas cits,” uzzinājis mūziķis.

Ceļotājs ievērojis, ka ceļi tur labi, plaši, pilsētās kustība notiek vairākās joslās, bet visa braukšana balstās mazāk uz satiksmes noteikumiem, vairāk uz intuīciju. “Tas ir grūti aptverams, un ne velti eiropiešiem neiesaka piedalīties turienes ceļu satiksmē. Dzirdēju, ka Latvijā ir zināmas problēmas ar viesiem no Indijas un Šrilankas, jo viņiem nav viegli braukt pēc mūsu likumiem.”

Šrilankas “ceļu karalis” un galvenais pārvietošanās līdzeklis, īpaši tūristiem, ir tuktuks. Tos ražo Indijā, vidējā cena atkarībā no aprīkojuma ir trīs, trīsarpus tūkstoši dolāru. “Man turienes ceļi ļoti atgādināja Vjetnamu. Mēs nezinājām, kā pāriet ielai, bet Vjetnamas pieredze palīdzēja. Pastiep tikai roku, un brīnumainā kārtā visas mašīnas apstājas!”

Artūrs ievērojis, ka cilvēki tur daudz smaida. Un tas nav amerikāniskais dežūrsmaidiņš, šrilankieši tiešām ir ļoti atvērti un labestīgi. “Ja esi ļoti nopietns, veikalā, muzejā vai hotelī var pienākt klāt un pajautāt: vai tev nav kādas problēmas? Hoteļos vispār visiem ir “mutes līdz ausīm”, un tu gribot negribot arī esi spiests smaidīt,” zina stāstīt ceļotājs.