Ziemassvētku vecītis ar stāžu. Gandrīz pusgadsimtu un pat 12 ģimenes vienā vakarā

Bērnībā pie Aināra paša gadumijā nāca vecītis košā tērpā ar spīdīgiem rotājumiem, kas mazajam puikam šķita ļoti interesanti. “Vēlāk atkodu, ka tas Salavecis ir mans onkulis, bet man radās interese,” "Kas Jauns Avīzei" atklāj Ainārs.

Oficiāli sertificēts

Viņš pirmo reizi kļuva par Ziemassvētku vecīti jau 17 gadu vecumā, kad kopā ar kursabiedriem Olgu Rajecku un Egilu Siliņu izveidoja Ziemassvētku pasākumu. “Es iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā, un mums bija jāuztaisa atpūtas vakars “Laimas” darbiniekiem ar rotaļām un priekšnesumiem. No tā brīža es sevi uzskatīju par Ziemassvētku vecīti,” saka Ainārs.

Šī viņa karjeras šķautne gan aizsākās padomju laikā, kad vēl oficiāli Ziemassvētkus neatzina un dāvanas nesa Vecgada vakarā Salavecis. Ja gribēja iepriecināt ne tikai radus un kolēģus, kurš katrs šo lomu uzņemties nevarēja.

Rīgas estrādes koncertu apvienība pārbaudīja potenciālā Salaveča sniegumu. Mazajā ģildē sēdēja speciāla komisija, kas izvērtēja Aināra prasmes, kā viņš prot sevi parādīt, lai varētu laist uz bērnudārziem un skolām. “Viņi beigu beigās uz mani paskatījās un teica: “Jā, tev balss ir laba, dziedāt arī proti un vēl trompeti spēlēt,”” pirmsākumus atceras Ašaks, kurš ir beidzis Valmieras mūzikas skolu.

Lido pat ar helikopteru

Ziemassvētku vecītis pārvietojas ar ziemeļbriežiem un kamanām, bet Ainārs vienreiz, lai nogādātu bērniem dāvanas, lidoja ar helikopteru – no Spilves lidlauka līdz Zaķusalai, kur bērni no Imantas bērnu nama gaidīja autobusā.

Helikopters nolaidās, sapūšot milzīgas sniega kupenas. “Es ar dāvanu maisu izkāpu no helikoptera, un bērni bija sajūsmā,” priecājas Ainārs. Lidojumu sponsorēja lidaparāta īpašnieks, kas bija uzaudzis bērnunamā un zināja, cik svarīgi bērniem ir dot prieku un radīt pārsteigumus.

Būt par Ziemassvētku vecīti nav viegli, jo dažkārt dāvanu maiss var būt tā piebāzts, ka grūti pacelt, piemēram, 70 pakas ar saldumiem, kas kopā sver 45 kilogramus. “Kādā veselības centrā darbinieku bērniem bija egle. Maiss bija pārlādēts ar konfekšu paciņām, un es to vilku pa zemi. Pa vidu trāpījās slieksnis, un maisā izveidojās caurums. Piecas paciņas saplīsa, un konfektes izbira ārā,” atminas Ainārs. Klientu pārstāve bijusi dusmīga un vainojusi vecīti, kurš taisnojās, ka nevarējis maisu pacelt: “Neesmu smagsvara vecis. Viņa teica, ka atrēķināsim no honorāra.”

Tikai nenobaidīt

Aināram nav nācies līst pa skursteni, viņš ir gājis ciemos kā kārtīgs un nopietns Ziemassvētku vecītis ar trompeti rokā. “Mani izsauca kādā ģimenē, kur bija mazs bērns. Tētis teica, lai nāku iekšā, un es dobjā balsi saku: “Labdien! Ziemassvētku vecītis atnācis!” un ar trompeti notaurēju. Bērns sāka paniski raudāt,” atzīst Ainārs.

Tajā brīdī viņš saprata, ka nedrīkst iet mājā skaļi, jāiet un jāuzrunā klusi. “Balss intonācijai ir liela nozīme, jo bērns sākumā domāja, ka mājā ielīdis monstrs. Tas viss jādara mīļi, jāpieklauvē, lai bērns pierod, citādi tas ir šoks.”

Ar briljanta gredzenu kabatā

Un kur Ziemassvētku vecītis dabū visas dāvanas? Ainārs joko, ka Ziemassvētku vecītis ir liels blēdis, saka, ka pats ar rūķiem visu sarūpē, bet patiesībā “jau ir tikai starpnieks, jo dāvanas sagatavo vecāki, firmas un tā tālāk”.

Viena no vislielākajām dāvanām, ko Ainārs kā Ziemassvētku vecītis atnesis, bijis briljanta gredzens turīgā ģimenē, ar ko gadījies komisks pārpratums. “Gredzenu pirms pasākuma ieliku kabatā. Dāvanu maisa saturu izdalīju un teicu: “Nu, tad uz redzēšanos!” Bet viņi saka: “Pagaidi, pagaidi, kabatā!” Es biju aizmirsis un gandrīz pazudu ar visu dimanta gredzenu, kura vērtība ir tūkstošiem eiro,” smej Ainārs.

Viņam vairāk patīk apciemot trūcīgas ģimenes. “Jāsaka, ka tajās vienkāršākajās mājās ir sirsnīgākas sajūtas. Tāpēc, ka bērni nav tik izvēlīgi, prot vairāk novērtēt šo Ziemassvētku brīnumu un ir vairāk audzināti nekā bagātajās. Nav tā, ka rauj uzreiz dāvanu papīrus vaļā, tie pa visu grīdu, pasākums vēl nav beidzies, un es palieku otrajā plānā. Dāvanas ir dabūtas, un viņus vairs neinteresē nekādas rotaļas.”

Ja par dāvanām, bešā jau nepaliek arī Ziemassvētku vecītis. “Kādreiz man sakrājas parādi, un Ziemassvētki ir laiks, kad varu tos nomaksāt. Tomēr tas ir ļoti īss laiks, un par biznesu gluži nevar saukt. Ir arī daudz labdarības pasākumu, kur mēs, Ziemassvētku vecīši, piedalāmies.”

Mūsdienās bez žagariem

“80. gados mēs nesām līdzi žagarus, bet tagad to ierobežo cilvēktiesības un normas. Bērni var pasūdzēties pa krīzes telefonu, tāpēc es žagarus vairs neņemu,” atklāj Ainārs.

Tagad viņš vairāk pievērš uzmanību, kā uzvedas vecāki. “Es parasti bērniem jautāju: “Kuram mamma vai tētis slikti uzvedies?” Kāds bērns paceļ roku un saka: “Man!” Tad es saku: “Tagad iesim pie mammas klāt”, un viņa nosarkst: “Baigais, tu esi mani nodevis.””

Arī ar sēdēšanu vecītim klēpī jābūt uzmanīgiem – kāds var pārprast. Tomēr, ja ir gribētāji, tad Ainārs neatsaka, tikai jābūt izturīgam. Nav viegli, ja nāk visa bērnudārza grupa un tad vēl dūšīgāka audzinātāja. “Bet es cenšos saņemties, jo jārada prieka sajūta visiem. Ziemassvētku vecītis nedrīkst šķirot, ja vienu esi paņēmis klēpī, tad arī pārējie gaida.”

Zem eglītes atrod sievu

Kādā Ziemassvētku eglītē Ainārs arī iepazinās ar Agnesi – viņš dziedāja, viņa skatījās, un skatieni sastapās. “Pēc tam viņa palika padejot, un es pavaicāju telefona numuru.” Šī satikšanās vainagojās ar laulībām un meitu Patrīciju, kurai nu jau ir 18 gadu. Pēc desmit gadiem viņi gan izšķīrās, jo sievai apnika Aināra dzīvesveids – staigāt pa svešām mājām.

“Arī sestdienās jābūt kaut kur projām, nebija laika bērna dzimšanas un vārda dienai, Ziemassvētkos un Līgo svētkos projām. Tu dzīvo citiem cilvēkiem, tā vairs nav tava dzīve, tu esi pasākuma vadītājs, muzikants, Ziemassvētku vecītis, esi radīts izklaides industrijai, nevis ģimenei,” atzīst Ainārs.

Lai nu kā, šo satikšanos un meitu Ainārs uzskata par vislielāko Ziemassvētku brīnumu, kāds ar viņu noticis. Turklāt Agnese bija Aināra asistente un autovadītāja desmit gadus, jo viņam nekad nav bijusi autovadītāja apliecība. “Mana meita tagad saka: “Ārprāts, es nesaprotu, kā tu visu savu dzīvi varēji nodzīvot bez tiesībām, tikai pārvietojoties ar sabiedrisko transportu.” Tagad Ainārs izmanto elektrisko skrejriteni, ar kuru divu gadu laikā nobraucis 9000 kilometru. Dāvanu maisu viņš gan šādi neved, jo pārvietojas droši un atbildīgi.