Ēriku Hānbergu mundrumā tur apstaigas un omulība

Rakstnieka jaunākās grāmatas "Manas vakardienas šodienās", kas pēc skaita jau esot sešdesmit piektā, atklāšanas svinībās kolēģi rakstnieki un ģimenes draugi viņu raksturoja ar trim burtiem O – kā optimistu, oriģinālu un omulīgu.

Vienmēr možais Hānbergs, žurnāla "Kas Jauns" taujāts, kāda tad ir recepte, lai spētu saglabāt tādu mundrumu, saka: “Es vienmēr saku paldies Dieviņam un paldies jebkura profila dakteriem, ar kuriem gadu gadiem esmu bijis sadarbībā. Es nemainu dakterus un ticu viņu ieteikumiem, lietoju tabletes, pilienus un vitamīnus – nepārspīlējot, bet tādās devās, kā viņi iesaka un kā manā gadu ritumā pieklājas. Mani možumā uztur arī ikdienas pastaigas, lai gan es tās saucu par apstaigām. Jo es apstaigāju Rīgā visas tās vietas, kur ir daudz cilvēku, – Rīgas Centrāltirgu, jo vasarā tā ir visdzīvākā vieta –, tad Majorus, kur ir daudz cilvēku pludmalē. Līdz ar to man ir sajūta, ka visu laiku esmu cilvēkos. Kad izeju pastaigāties ar kundzi Velgu, tad mēs vienkārši staigājam divatā. Taču ikdienā bieži vien staigāju viens. Un tā ir ne tikai mana možuma uzturēšana – staigājot es iznēsāju virsrakstus, sižetus un visu to, ko lieku uz papīra.”

Palīdz arī mūžīgais optimisms: “Vienmēr jebkurā sabiedrībā, ja pietrūkst omulības, ja iestājas klusums vai kaut kāda minstināšanās, es jūtu, ka man ir jāizstāsta tam brīdim un tai sabiedrībai atbilstoša omulība, lai cilvēki pasmaida un pasmejas. Optimisms uztur možumu – tāpēc, ka optimisms ir pašsuģestija un pašārstēšanās. Optimisms uzlabo ne tikai garastāvokli, bet arī veicina ķermeņa spēcīgumu.”

Lūk, daži Hānberga piedzīvojumu stāsti:

Kas laiž pa noteku, par sodu soļo ap skolu

Viena spilgta epizode no zēnības gadiem Ērikam Hānbergam piedzīvota, mācoties Birzgales pamatskolā. “Ja tagad vecāki un sabiedrība nosoda skolotājus, tad manā jaunībā bija otrādi – par pārgalvīgām palaidnībām skolotājs varēja skolēnu, piemēram, ielikt kaktā. Ar savu klasesbiedru Brionu, lai izrādītos meitenēm, demonstrējām, kā no trīs stāvu augstās Birzgales pamatskolas var nolaisties pa noteku cauruli. Es nolaidos no otrā stāva, Brions no trešā. Tas mani spēcināja, ka es arī varu no trešā stāva. Kad biju jau izrāpies pa logu un tūlīt pa cauruli gatavs laisties lejā, pēkšņi skolotāja šo manu izrādīšanos pārtrauca. Mums ar Brionu sods bija tāds, ka pēc stundām, dzīvojot internātā, veselu nedēļu katru dienu vienu stundu vajadzēja soļot ap skolu.”

Pamostas gultā šosejas malā

Humora pilnu atgadījumu Hānbergs piedzīvojis, mācoties Vecumnieku vidusskolā: “Ja tu izjoko citus, tev jābūt gatavam, ka arī tevi var izjokot. Mums Vecumniekos zēnu internāts bija blakus šosejai. Vienmēr esmu bijis liels gulētājs – varu aizmigt lidmašīnā, diemžēl arī teātrī. Tāpēc, lai arī cik interesanta būtu izrāde, es sēžos rindas malā – lai tad, ja kādu brīdi aizsnaužos, vien mans blakussēdētājs, šajā gadījumā tikai Velga, to pamana. Tā kā man ir ļoti ciešs miegs, tad vidusskolas laikā vienu rītu pamodos šosejas malā, jo mani bija iznesuši no internāta ar visu dzelzs gultiņu un tur nolikuši. Kad sestdienā aizdevos mājās, mamma un paps jau to zināja un teica, ka viss pagasts runā, ka esmu gulējis šosejas malā. Stāsts par iznesto gultu šosejas malā tiek stāstīts teju vai katrā vidusskolas salidojumā, un šis fakts apaug arvien vairāk. Šis piemērs jau kļuvis par klasiku, jo tiek atstāstīts no paaudzes paaudzē.”

Erotisma meistars

Nākamais jautrības pilnais stāsts jau ir no Hānberga jaunības gadiem: “Es jums atgādināšu, ko manā jaunībā, manā rakstniecības sākuma gaitā, uzskatīja par erotismu. Savā laikā Vilnis Baltiņš (Latvijas Olimpiskās komitejas bijušais prezidents), omulības pilns cilvēks, paaicināja mani uz vienu sportistu saietu, kur bija pulcējušies sportisti veterāni, kurus kopā aicināja Uļjana Semjonova. Es biju uzaicināts kā rakstītājs, un toreiz mani Vilnis Baltiņš pieteica ar šādiem vārdiem: “Mūs pagodina erotisko stāstu autors Ēriks Hānbergs.” Allaž mani ir dēvējuši par lauku stāstnieku, Vilnis vienīgais mani pierindo starp erotiskās literatūras rakstītājiem! Savā laikā man bija stāsts "Vakars ar odiem, manu sievu un Aloizu", kurā ir sižets, ka ciematā nodeg pirts un gaišā dienas laikā visi pliki skrien katrs uz savām mājām, bet dūšīga pirtniece ieskrien viena traktorista kabīnē. Aprakstot šo situāciju, man ir šāds teikums, ko stāsta traktorists: “Vienubrīd man ģīmim taisni pretī uzpeldēja Konstances krūtis. Tādas divpudu bumbas. Man akurāt pie mutes krūts gals – tāds kā potēta avene.” Un no šī teikuma es kļuvu par erotisko rakstnieku. Pirms dažiem gadiem, kad bija jauno rakstnieku uzņemšana, man pienāca viens no šiem jaunajiem un teica: “Hānberga kungs, es atceros – pirms 40 gadiem, kad biju jauns puika, man par jums stāstīja kā par erotisko rakstnieku.” Tātad es arī tajā ziņā esmu kļuvis klasiķis.”