Lai tikai pasēs pietiek vietas - latviešu pāris apņēmies apceļot visu Āfriku

Iepriekš bijuši Āfrikā pāris reižu – abi kopā Marokā 2016. gadā, Laine kopā ar vecākiem Ēģiptē, kad viņai bija 16 gadu. Viņi ir apceļojuši 90 valstis, bet tagad atklāj īsto, Melno Āfriku. Kā viņi atklāj žurnālam "Kas Jauns", plāns ir vērienīgs – apciemot visas 54 kontinenta valstis. Vai izdosies, vēl redzēs, taču viņi ir gatavi pat Somālijai.

Riska formula

Cik vien iespējams, Laine un Artūrs pārvietojas ar vietējo transportu – autobusiem, motorikšām, prāmjiem, pagaidām tikai ēzeļa pajūgs nav gadījies. Brīdinājumus par briesmām, kas uzglūn no katra stūra, atklausījušies jau mājās, bet arī Kaboverdē, salu valstī pie Āfrikas rietumkrasta, vietējie teikuši, lai tikai neiet kājām, esot ļoti bīstami. “Protams, mēs gājām kājām, nemaksājām taksistam nakts cenu, un viss bija kārtībā,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" pasmaida Laine. Arturs ātri sapratis vietējo formulu: “Ja cilvēkam vajag no tevis naudu, ir bīstami, bet, ja naudu nevajag, tad gan ir jāieklausās.”

Kaboverde ir skaista, krāsaina, bijusī Portugāles kolonija, kur jūtama Eiropas ietekme. Pavisam cita aina pavērās Mauritānijā, ko Laine salīdzina ar lēcienu no klints – pēc tam katrs nākamais solis šķiet kāpiens uz augšu: “Senegāla jau ir labi, Gambija pavisam labi.”

Mauritānijas vienkāršība

Mauritānija ir musulmaņu valsts, arābiskāka un konservatīvāka. Te taksometrā vīrietis un sieviete nedrīkst sēdēt blakus, ja nav pāris. Tūristu šeit būtībā nav, līdz ar to šis bizness ir neattīstīts. “Gribētos tomēr gulēt nesalauztā gultā, veļa varētu būt izmazgāta nevis reizi gadā, bet pusgadā,” smej Laine. “Angliski to sauc – very basic,” piebilst Arturs. “Ja ir pretodu tīkls pār gultu un vēl logam, tas jau ir solis uz priekšu.” Viņi pārlaida nakti pie Abdula, kurš par desmit dolāriem naktī izīrēja tieši tādu istabu, kā raksturo Laine, turklāt bez kondicionētāja vai ventilatora, taču ar lērumu odu. Pirms brauciena abi bija satraukušies par malāriju, kā atklājās, vairāk nekā vietējie. Kaboverdē odu atbaidītāju neizdevās nopirkt, Mauritānijā nopirktais, šķiet, dzēlējus drīzāk pievilināja.

Daudzās Āfrikas valstīs atkritumu apsaimniekošana ir tālu no Eiropas līmeņa, bet Mauritānija izcēlusies īpaši – pēc neseniem plūdiem uz ielām bija beigtas vistas un pat ēzelis. Atkritumi mētājas uz zemes visās malās.

Viens no garākajiem vilcieniem pasaulē

Neaizmirstams bijis brauciens ar vienu no pasaulē garākajiem vilcieniem – divarpus kilometru garumā 200–250 vagonu no raktuvēm ved uz Nuadibas ostu dzelzsrūdu, vienu no galvenajiem Mauritānijas ienākumu avotiem. Beigās piekabināts pasažieru vagons, biļetes maksā ap 15 dolāru, bet visi, kas gatavi sēdēt uz rūdas kravas, drīkst braukt par brīvu.

Nav nekāda grafika, atliek gaidīt, līdz vagoni būs piekrauti un vilciens piebrauks. Latvieši gaidīja Šumā, pilsētā ar piecām mājām, visu nakti guļot uz smiltīm. Brauciens ilga no astoņiem rītā līdz pusvienpadsmitiem vakarā. Jārēķinās, ka viss lido acīs – smiltis, dzelzsrūdas putekļi –, saule dedzina, 40 grādu tveice. Ceļā ir dažas pieturas uz pusstundu, kad mainās ar pretimbraucošo vilcienu. “Kad noriet saule, ir nenormāli auksti, es visa trīcēju,” atceras Laine. Noslīdēja līdz 15 grādiem, pēc sajūtām pietiekami krass kritiens. Seju vajadzēja aptīt ar šallīti, bet apģērbu no putekļiem nevarēja nosargāt. “Arčam ir melni šorti, ceļošanas krāsa, bet man bikses palika sarkanbrūnas, nevar izmazgāt. Tagad somā gaida kādu valsti, kur labāk izskatīties ļoti nabadzīgiem. Vismaz dzelzs mums asinīs nekad nepietrūks.” Ceļā kāds vietējais vārdā Muhameds ar džipu un diviem baltajiem pasažieriem pat piebrauca palūkoties, kas tie par ērmīgiem tūristiem. “Paprasīja, vai esam normāli. Izrādījās, ka Muhameds prot krieviski, un baltie, iespējams, briti, beigās secināja: “Krievi ir traki.” Tā mēs kļuvām par krieviem,” smejas Arturs.

Ceļam bija nopirktas 12 ūdens pudeles 0,75 litru tilpumā katra, un vēl pirms galamērķa visas bija tukšas. Kad iestājās tumsa, bija auksts, bet vismaz slāpes nemocīja. Konjaciņa, ar ko sasildīties, nebija – Mauritānija ir viena no retajām Āfrikas musulmaņu valstīm, kur tiešām ir sausais likums, uz robežas var pat pārmeklēt, vai neieved aizliegtos dzērienus.

Kā roze izgāztuvē

Kad brauciens beidzas, izkāpšana ir teju nekurienē, jo pilsētā ir tikai vilciena aste. Tālākais ceļš veda ar autobusu uz Senegālu, un tas visādā ziņā ir cits līmenis. “Rīts, dubļaini ceļi, un nāk dāma krāšņā tērpā, kā roze izgāztuvē,” par kontrastiem jūsmo Arturs. Senegālietēm, tāpat kā daudzviet Āfrikā, patīk tērpties spilgtās krāsās, Mauritānijā gan tā neesot. Turklāt Senegālā un arī Gambijā tik ļoti nepūloties mūsējos piešmaukt ar tūristu nodokli.

Jau Gambijā autobusā iekšā rāvējs jeb konduktors nav izdevis desmit dalasus jeb 15 eirocentus, jo vienkārši nebija tādas banknotes. Pārējie pasažieri to pamanīja un sacēla tik lielu traci, ka nabadziņš bija spiests izkāpt un atrisināt situāciju. Tūrisms Gambijai ir ļoti nozīmīgs, un vietējie vēlas, lai viesi aizbrauc mājās ar vislabākajiem iespaidiem.

Lai tikai pasēs pietiek vietas

Nākamais ceļa mērķis pēc Gambijas ir Gvineja Bisava, pārējās Rietumāfrikas valstis uz leju, tad Nigērija, kur nepieciešama vīza. To saņemt nebija nemaz tik vienkārši, jāiet uz vēstniecību, jāmaksā 80 dolāru, jānodod žūksnis ar dokumentiem un vēl jāatbild uz jautājumiem intervijā. Tieši vīzu dēļ ir grūti plānot, vai izdosies iekļauties 54 nedēļās. Un ir vēl viena lielāka problēma. “Kad ceļojām ar autostopiem pa Āziju, mums bija jāpārtrauc ceļojums, jo pasē beidzās vieta,” teic Laine. Ceļotāji ir sagatavojušies, nomainījuši pases pret jaunajām, kas ir biezākas, taču senegāliešu zīmogi tik un tā aizņem puslapu, bet vīzai vajadzīga lappuse. “Ir 30 lappuses jeb 15 atvērumi. Lai dabūtu vīzu, jābūt tukšiem vismaz diviem atvērumiem. Pagaidām gan afrikāņi bijuši toleranti un likuši zīmogus citu citam virsū. Ceram arī uz e-vīzām, ko saņem elektroniski, tad tikai pašiem jāizdrukā.” Labi, ka dažās Āfrikas valstīs, piemēram, Senegālā, Gambijā, Botsvānā, Latvijas pilsoņi var iebraukt bez vīzas.

Uz katru valsti 500 eiro tēriņiem

Laine un Arturs rēķina par abiem 500 eiro uz katru valsti – gan ēšanai, gan pajumtei, transportam un vīzām. Suvenīriem viņi lieki netērējas, jau tāpēc vien, ka tā būtu nasta, kas sakrātos un pašiem būtu jānes. Vienīgais, ko Laine piemiņai ņem, ir akmentiņš no katras vietas, bet kā reiz aizmirsusi paņemt gabaliņu no Mauritānijas dzelzsrūdas.

Gaļu un zivis abi neēd, lieliski iztiek ar rīsiem, dārzeņiem, augļiem, roltoniem, pat ekonomiskāk, nekā bieži vien dzīvo paši afrikāņi. Ūdens gan jāpērk, tik ļoti viņi nav afrikanizējušies, lai dzertu no krāna. Pajumti ceļotāji meklē pie latviešiem, kuru Āfrikā ir vairāk, nekā varētu domāt – ir jau aizrunāta apmešanās Sjerraleonē, Ugandā, citur. Tāpat arī vienkārši meklē lētas viesnīcas, ķemmējot citu pēc citas – Senegālas galvaspilsētā Dakārā tā vienā dienā nostaigājuši ap 30 kilometru.

Nepērc to, kas nav vajadzīgs

Un kur tādam pasākumam sapelnīt naudu? Laine ir bijusi bērnudārza audzinātāja, Arturs pēc profesijas pavārs, bet pēdējos četrus gadus ir nostrādājuši Ķīnā par angļu valodas skolotājiem. “Tagad būs desmitais gads, kopš ceļojam. Anglijā nostrādājām pusgadu, tad gadu ceļojām. Jaunzēlandē gadu, bet sākās pandēmija, un nauda krājās.” Viņi ir spējuši iztikt ar mazāk nekā eiro dienā ēšanai, Āzijā var atrast hosteļus par eiro dienā, ir nakšņots arī teltīs. “Ir lētāk, ja esi elastīgs. Āzijā no Vjetnamas uz Malaiziju varēja par pieciem eiro aizlidot. Tās lidmašīnas šad tad gāzās, tāpēc paņēmām par desmit eiro biļeti un nenogāzāmies,” atklāj Laine. “Nepērc to, kas tiešām nav vajadzīgs. Mēs nepīpējam, ēdienu lēti var nopirkt no vietējām tantēm, nu, tikai vēl alus – lai atslābinātos. Ja gribam vairāk atpūsties, vienu dienu var nekur neiet, okeāns ir par brīvu. Krāj atmiņas, nevis lietas,” piebilst Arturs.

Sākās ar stopiem pa Ziemeļameriku

Pirmais lielais ceļojums bija 2015. gadā pa Ameriku ar stopiem no Ņujorkas līdz Losandželosai un pēc tam līdz Panamai, par ko 2018. gadā tapa arī grāmata Ar stopiem apkārt pasaulei. Ziemeļamerikas kokteilis.

Kopš tā laika kopā iznākušas septiņas grāmatas, katru gadu pa vienai, un skaidrs, ka nākamā būs par Āfriku. Laine atceras, ka skolas laikā ģeogrāfijā par Āfriku ļoti maz mācīja, un tas būs īsti vietā, lai paplašinātu latviešu apvārsni. Un ko viņi ir atklājuši paši sev? To, ka nav lieki jābaidās. “Ko tikai mums neteica pirms brauciena! Izvaros, aplaupīs. Lasīju par katru valsti ceļojumu brīdinājumus – noziedzība, terorisms, malārija, holera, tīfs, aizbrauksi, ieelposi un uzreiz nomirsi,” pasmaida Laine. “Mani biedēja, ka nolaupīs un apēdīs, izskatos garšīgi pagatavojams,” piebalso Arturs. “Bet arī par Latviju deviņdesmitajos gados var daudz skarba pastāstīt.”