Britu superzvaigzne Olijs Mērss atklāj, ka viņa vectēvs bijis latvietis
Lielbritānijā plašu popularitāti sabiedrībā iemantojis televīzijas šovs, kurā vēsturnieki pēta sabiedrībā zināmu cilvēku ciltskoku. Īstu pārsteigumu vienā no šova pēdējām sērijām piedzīvojis britu mūziķis Olijs Mērss, kuram eksperti atklājuši vairākus rūpīgi glabātus ģimenes noslēpumus.
To, ka Olijam ir saknes Latvijā, mūziķis zināja jau sen. Viņa vectēvs Edijs tuviniekiem bija atklājis, ka dzimis Latvijā, tomēr par savu pagātni allaž runāja izvairīgi. Arī Olija tēvs Pīts vairākkārt bija centies atklāt ko vairāk par ģimenes vēsturi, tomēr viņa meklējumi līdz šim nebija rezultējušies ievērojamos panākumos.
Pīts mācēja teikt, ka Olija vectēvs Edijs ir dzimis 1932. gadā Rīgā kā Eduards Jankovskis. Viņa dzimšanas apliecība liecina, ka Eduarda māte ir Veronika Jankovska, bet tēvs dzimšanas apliecībā nav minēts. Tas ir tādēļ, ka Eduards bijis ārlaulības bērns – izrādās, viņa tēvs bijis cirka mākslinieks Eduards Mērss, kurš bija precējies ar kādu Katrīni Bērziņu. Veronika ar Eduardu kopā uzstājās cirkū ar kādu muzikālu priekšnesumu – kamēr Veronika Eduardu balstīja uz pleciem, viņš dziedāja un spēlēja ģitāru. Otrā pasaules kara laikā viņa vecmāte Veronika 12 gadus vecajam Eduardam likusi pamest Rīgu un doties dzīvot pie sava tēva. Kopš tā laika Eduards dzīvoja ar pārliecību, ka māte viņu nav mīlējusi, jo tik viegli no viņa atteikusies. Jāpiemin, ka Veronika dēlam vairākkārt nosūtījusi arī vēstules, tomēr viņš mātei uz tām nav atbildējis.
Lai atšķetinātu ģimenes vēstures nezināmās lappuses, Olijs piekrita piedalīties populārā britu televīzijas šovā "Who Do You Think You Are?", kura ietvaros viņš devās uz Latviju, kur apmeklēja gan Latvijas Valsts vēstures arhīvu, gan Rīgas cirku, kur reiz strādāja viņa vecvecāki. Šajā laikā viņš arī atklāja graujošu ģimenes noslēpumu.
Kad Olijs nokļuva Rīgā, viņu gaidīja vairāki pārsteigumi. Pirmkārt, tas, ka Salamonska cirka ēka, kurā reiz uzstājās Eduards un Katrīne, tur vēl joprojām atradās. Tiekoties ar cirka arhīvisti Elvīru Avotu, mūziķis noskaidroja, ka Eduarda un Katrīnes numurs bija pazīstams kā “perch act”. Tas bija uzskatāms par kaut ko tiem laikiem neierastu, jo sieviete bija tā, kas priekšnesuma laikā balstīja vīrieti. Kādā vecā Somijas laikrakstā minēts, ka "Madamoiselle Veronika ir bezbailīgā trapeces māksliniece”. Olijs, kurš nesen nosvinēja kāzas ar fitnesa modeli Amēliju Tanku, atzīst, ka viņam pret vecvectēvu ir pretrunīgas jūtas. “Kā mākslinieks es ar viņu lepojos, bet, no otras puses, viņš nebija uzticīgs vīrs, un es nekad nevēlētos viņam līdzināties," norādīja Mērss.
Arhīva dati liecina, ka Veronika turpināja uzstāties arī būdama stāvoklī ar savu dēlu, bet, kad piedzima Eduards, viņa cīnījās ar trūkumu. Kad 1940. gadā Latvijā iebruka Padomju Savienības karaspēks un neilgi pēc tam arī nacistiskās Vācijas karavīri, Veronika dēlu nosūtīja pie viņa tēva, kurš kopā ar sievu valsti pameta. "Es tikai vēlos, lai vectēvs būtu centies saprast viņas lēmumus," saka Olijs, norādot, ka vectēvs bijis dziļi noslēgts un kluss cilvēks.
Arhīviste Marianna Auliciema Olijam atklāja, ka Eduards kopā ar tēvu 1945. gadā devies uz Vācijas nometni, kur pavadījis visus kara gadus, savukārt 1948. gadā Mērsu ģimene devusies uz Harviču, Eseksā. Veronika, 1950. gadā Rīgā, tika arestēta par "pretpadomju izteikumiem", jo viņa kādā bārā kritizējusi okupācijas režīmu. Veronika savu vainu apsūdzībās noliedza, tomēr, neskatoties uz to, viņai tika piespriests astoņu gadu cietumsods. Sākotnēji sods tika izciests Latvijā, bet 1953. gadā Veronika tika pārvesta uz kādu nometni Krievijā. 1956. gadā nometne tika slēgta, un Veronika tika atbrīvota.
Kad Veronika izkļuva no cietuma, viņa izmisīgi centās atrast savu dēlu Eduardu. Sieviete vairākās avīžu lapās publicēja reklāmas, paziņojot, ka meklē dēlu, un pat sazinājās ar Starptautisko Sarkanā Krusta organizāciju. Tomēr viņas meklējumi nerezultējās panākumiem – Veronika nomira 1988. gadā un tika apglabāta neiezīmētā kapā. Šova ietvaros Olijam izdevās atrast arī vecvecmammas apbedījuma vietu, un viņš atzina, ka "doma, ka Veronika atdusas tik skaistā vietā, sniedz viņa dvēselei mieru".
