Depresija un domas par pašnāvību - Harija Stailsa māsa Džemma atklāj savas garīgās veselības problēmas
Britu dziedātāja Harija Stailsa māsa Džemma radusi mierinājumu, grāmatā pastāstot par cīņu ar savas garīgās veselības problēmām, turklāt viņai ļoti palīdzējis brālis.
Populārā britu mūziķa Harija Stailsa māsa Džemma Stailsa atklāti pastāstījusi par savām garīgās veselības problēmām. Savā grāmatā “Kāpēc es esmu tāda?” (“Why Am I Like This?”) viņa vaļsirdīgi raksta par savu cīņu ar depresiju un pašnāvnieciskām domām.
Džemma atklāj, ka depresija viņai sākusies pēc 20 gadu vecuma sasniegšanas un kļuvusi tik smaga, ka apziņā iezagušās domas par pašnāvību. “Es patiesībā nevēlējos mirt... bet es tik ļoti vēlējos atteikties no tā, kāda bija kļuvusi mana dzīve, ka tas nonāca līdz vēlmei beigt dzīvi,” viņa raksta, skaidrojot skumjas, ko izjuta.
Izdevums “The Mirror” citē Džemmas atzīto: “Stāstīt par manu dzīvi vai bērnību, vai ģimeni nozīmē stāstīt par cilvēkiem, par kuriem ārpasaule, teiksim tā, ļoti interesējas.” Viņa atklāj, ka Harijs bijis pirmais cilvēks, neskaitot grāmatas izdevēju komandu, kuram viņa iedevusi izlasīt grāmatu, jo jutusi, ka viņš māsu vislabāk sapratīs. “Patīkami, ka tas bija viens no ģimenes un kāds, kuram es uzticos, kā arī zināju, ka viņš pret mani būs jauks,” norādījusi Džemma.
Neskaitot depresiju, Džemmai pirms diviem gadiem diagnosticēti uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi (UDHT, angļu – ADHD), kas viņai sniedzis “mierinājumu, jo tas devis dažas atbildes un citu izpratnes līmeni par sevi”.
Džemma atceras, kā pēc kāda influencera video noskatīšanās vietnē “Instagram” sapratusi, ka jāmeklē palīdzība. Skatoties šo video ierakstu, viņa sajutusies tā, it kā “lasītu stāstu par savu dzīvi”.
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi (UDHT) ir nervu sistēmas attīstības traucējumi, kuriem raksturīga vecumam neatbilstoša neuzmanība, hiperaktivitāte un impulsivitāte, skaidro interneta enciklopēdija Vikipēdija. Cilvēkiem ar UDHS novērojama arī aizkavēta attīstība smadzeņu reģionos, kas atbild par emociju un uzvedības kontroli. Pretēji plaši izplatītajiem pieņēmumiem, ka UDHS skar tikai hiperaktīvus zēnus, UDHS ir sastopams abu dzimumu un visu vecumu cilvēkiem.
Aptuveni divās trešdaļās gadījumu UDHS ir ģenētiska izcelsme un tam ir ļoti liela pārmantojamība — ja vienam vecākam ir UDHS, pusē gadījumu UDHS pazīmes būs arī bērnam. UDHS ir iespējami 3 dažādi tipi atkarībā no novērojamiem simptomiem — neuzmanīgais tips, hiperaktīvais tips un kombinētais tips. UDHS nav saistības ar intelektu — tas sastopams arī cilvēkiem ar augstu intelektu. Indivīdiem ar augstu intelektu UDHS tiek atklāts reti, jo skolas vecumā var nebūt izteikti mācību traucējumi, kā arī augsts intelekts ļauj paslēpt un kompensēt traucējumu radītas negatīvās sekas. Pierādījumi liecina, ka arī cilvēkiem ar augstu intelektu UDHS saistāms ar ievērojamām grūtībām akadēmiskajā dzīvē.
Bērnu vecumā UDHS parasti izpaužas kā izteikta fiziska hiperaktivitāte. Bērnam augot, fiziskā hiperaktivitāte pakāpeniski kļūst par mentālu hiperaktivitāti. Pieaugušajiem UDHS hiperaktivitāte mēdz būt iekšēja un izpaužas kā iekšējs nemiers un impulsīva uzvedība. Pieaugušo vecumā neārstēts UDHS bieži izraisa zemu pašvērtējumu, sociālu izolētību, grūtības darbā, vielu un spēļu atkarības, impulsīvu, bīstamu uzvedību un paaugstinātu nelaimes gadījumu risku. Visos vecumos mēdz būt arī sociālās uzvedības traucējumi, kā arī komorbīdi psihiski traucējumi kā bailes un depresija.
Pasaulē UDHS tiek uzskatīts par visvairāk pētīto psihiatrijas diagnozi, taču Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs, sabiedrībā, medicīnā un pat psihiatrijā zināšanas par UDHS ir ļoti zemas, raksta Vikipēdija.
