Pēdējā tikšanās un atvadu skūpsts. Režisors Harijs Petrockis par sievas Ineses Laizānes aiziešanu: "Diemžēl brīnums nenotika"

Režisors Harijs Petrockis ar mēneša intervālu zaudējis savas dzīves divas nozīmīgākās sievietes. Tikko bija atvadījies no mūžībā aizsauktās mammas, kā dažu nedēļu laikā izdzisa viņa mīļotās sievas – aktrises un politiķes Ineses Laizānes – dzīvība. Atsaucot atmiņā abu kopdzīvi, ģimeni un radošos kopdarbus, Harijs par Inesi joprojām runā tagadnes formā. Viņš atzīst, ka neizskaidrojams spēks virza dzīvot tālāk, lai gan mīļotās sievas zaudējums ir tik spēcīgs un klātesošs ik mirkli. Viņiem bija lemts nodzīvot kopā 30 gadu.

Iepazīšanās stāsts

“Ar Inesi iepazinos Daugavpils teātrī, kad aizbraucu uz turieni iestudēt izrādi. Šis bija mans pirmais iestudējums teātrī. Radās situācija, ka pats nevarēju šai lugai izvēlēties aktierus, jo tā sauktais leģendārais Pētera Krilova aktieru kurss tobrīd no Daugavpils teātra brauca uz Ameriku viesizrādēs un vajadzēja strādāt ar teātrī palikušajiem aktieriem. Man likās, ka galveno lomu šai lugā varētu spēlēt Inese Laizāne. Taču izveidojās pavisam banāla situācija – pastrādājot ar šo aktrisi, es lūdzu, vai nevarētu viņu nomainīt. Jo kā režisors ar viņu nevarēju sastrādāties – ar visiem pārējiem atradu kontaktu, bet Inese bija neciešama. Taču nomaiņa nebija iespējama, jo citas aktrises bija viesizrādēs. Laikam jau te ir vietā teiciens, ka no naida līdz mīlestībai ir tikai viens solis. Gala rezultātā Inese izcili nospēlēja galveno lomu, un īsi pēc pirmizrādes mēs oficiāli apprecējāmies,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atceras Petrockis.

Režisors un viņa aktrise

Harijs un Inese ne tikai kļuva par ģimeni, bet turpināja arī tandēmā darboties Daugavpils teātrī. Tika iestudēta Anšlava Eglīša luga "Ferdinands un Sibilla", pat teātra kritiķe Silvija Radzobe bija paudusi, ka tā ir viena no izcilākajām mazās formas izrādēm, ko viņa redzējusi. “Taču manai sievai šī izrāde bija cietsirdīga, jo, pēc Eglīša lugas, galvenā varone Lelle stāv vitrīnā. Inesei pirmā cēliena laikā aptuveni 30 minūtes bija statiski jāstāv vitrīnā. Varat iedomāties, ko tas nozīmē?!” stāsta Petrockis. Tad nāca "Cilvēks, kas smejas" pēc Viktora Igo romāna. “Šajā izrādē Inese jau mainījās ar aktrisi Maiju Korklišu (kas devās mūžībā šā gada 23. februārī), jo gaidīja pasaulē nākam mūsu meitiņu Elīzu. Tas bija laiks, kad Daugavpils teātra latviešu trupa izjuka un pārnāca uz Rīgu un Daugavpils teātra vadību pārņēma režisors Valentīns Maculēvičs. Inese vēl nospēlēja galveno lomu atjaunotajā Jaunatnes teātrī Rīgā režisora Pētera Krilova izrādē, un tad piedzima Elīza. Es tobrīd pamatā strādāju televīzijā. Veidojot videofilmu "Emīls Dārziņš" ar Ģirtu Ķesteri galvenajā lomā, Inese spēlēja Dārziņa sievu. Tas ir tāds akadēmiskais princips, ka režisori savas sievas, kas ir labas aktrises, iesaista savos projektos,” Harijs stāsta.

Daugavpils teātra revolucionāri

Elīza jau bija paaugusies, kad Inese atgriezās Daugavpils teātrī kā literārās daļas vadītāja. Bet Harijam toreizējais direktors Valentīns Maculēvičs palūdzis iestudēt izrādi – dzejas kompozīciju "Latgalīte", kas “ļoti labi aizgāja tautās”. “Tā mēs abi pakāpeniski atgriezāmies Daugavpils teātrī. Tad arī ar Inesi mēģinājām teātrī uzsākt revolūciju. Ar Rūdolfu Plēpi tapa leģendārā izrāde "Sapņu spēles jeb Dvēseles kumēdiņi". Tas bija pacēlums, līdz ar to arī piesaistīju citus aktierus latviešu trupai. Un tā sākās revolūcija pret Maculēviču. Tika izsludināts konkurss uz jauno teātra direktora amatu, mēs nolēmām, ka Inesei jāiesniedz savs pieteikums. Viņu izvēlējās starp vairākiem spēcīgiem pretendentiem, laikam nostrādāja Ineses pārliecība un harisma,” bilst Petrockis, kura sieva arī kļuva par Daugavpils teātra direktori. “Bet es kļuvu par neoficiālu māksliniecisko vadītāju, jo oficiāli nevarēju ieņemt šo amatu, tas būtu interešu konflikts. Abi ar Inesi darbojāmies roku rokā, šajā laikā pieaicinājām ļoti daudz viesmākslinieku un viesrežisoru. Pie mums strādāt un iestudēt izrādes brauca režisori no Maskavas, Sanktpēterburgas un Francijas. Teātris piedzīvoja pacēlumu, tajā atgriezās latviešu skatītājs. Izdevās radīt līdzsvaru starp krievu un latviešu izrādēm. Bija komēdijas, nopietnas un muzikālas izrādes, līdz ar to teātrim nedraudēja slēgšana. Izdevās pat tik veiksmīgas izrādes, ka biļetes pilnībā tika izpārdotas – Daugavpils līdz tam neko tādu nebija piedzīvojusi! Mūsu ģimenei Daugavpilī tuvu teātrim tika piešķirts dienesta dzīvoklis, meita sāka iet skolā. Vairāk nekā astoņus gadus vadījām Daugavpils teātri,” norāda Harijs un saka: re, kā tagad sakritis, ka ar dienas intervālu mūžībā aizgājuši divi bijušie teātra direktori – Inese un Valentīns Maculēvičs.

Slimība, ko nav iespējams izārstēt

Kad Harijam tika piedāvāts veidot televīzijas projektus "Svešā dzīve" un "Cerību iela", viņš sākotnēji mēģināja darbu teātrī un TV savienot, bet pēc ilgākiem pūliņiem un režisora veselības likstām ģimene tomēr nolēma pārcelties uz Rīgu – aiziet prom no teātra. “Nakts autobusi un vilcieni. Gandrīz bez miega. Nevarēja to visu apvienot. Un tobrīd es televīzijā pelnīju ļoti labu naudu. Tas arī bija laiks, kad Inese sasaistījās ar partiju "Nacionālā apvienība". Režisors Jānis Streičs, pie kura Inese bija filmējusies, ieteica viņu partijas Latgales sarakstā. "Nacionālā apvienība" no Latgales saraksta nekad nebija dabūjusi nevienu deputātu Saeimā, bet notika brīnums, un Inese tika. Tad arī kļuva skaidrs, ka mūsu ģimenei pilnībā jāpārceļas uz Rīgu,” stāsta Harijs.

Kā Saeimas deputāte Inese tika ievēlēta trīs sasaukumos. “Taču trešā sasaukuma laikā notika tas, ko ārsti jau diemžēl bija prognozējuši. Viņai sākās izkaisītā skleroze. Tā ir slimība, ko izārstēt nav iespējams, to var tikai apturēt,” piedzīvoto ģimenes nelaimi atklāj režisors, kurš ar apbrīnojamu mīlestību, gādību un pacietību visus šos gadus ir rūpējies par sievas labsajūtu. “Precīzu laiku nenosaukšu, manuprāt, tie bija pieci gadi, kā Inese mocījās ar šo slimību. Sākotnēji tā bija vieglākā formā, vēlāk Inese jau iesēdās invalīdu ratiņos. Bija zāles, kas to visu apturēja. Ik pa brīdim bija ļoti smagi, tad atkal vieglāk… Uz augšu un uz leju. Kad nebija tik smagi, viņa bija ļoti optimistiski noskaņota. Nav jau tā, ka Inese neko nevarēja. Viņa pati gatavoja ēdienu, pati spēja nomazgāties. Taču nebija viegli, kādam vajadzēja visu laiku būt klāt un palīdzēt. Atstāt mājās uz veselu dienu vienu bija problemātiski. Ja man vajadzēja aizbraukt uz pāris dienām, piepalīdzēja mūsu meita un Ineses fantastiskie brāļi Aigars un Māris. Tāpat arī Inese uzturēja līdz pēdējam kontaktus ar saviem kursabiedriem un "Nacionālo apvienību", ar savu draudzeni Ināru Mūrnieci un Raivi Dzintaru. Vēl pagājušajā gadā viņa attālināti kā pasniedzēja darbojās Daugavpils Universitātē,” par sievas sadzīvošanu ar slimību stāsta režisors.

Atvadu skūpsts

Pirms divām nedēļām pāra ikdienu satricināja slimības saasināšanās. “Ārsti jau bija brīdinājuši, ka izkaisītā skleroze ir slimība, kur neko nevar prognozēt. Ēdām meloni, un skatos, ka Inesei uz leju ir noslīdējis lūpas kaktiņš, ka viņa sāk runāt dīvainā balsī. Taču teica, ka jūtas labi. Es tomēr izsaucu ātros. Nu, jā – insults. Sākumā Inese bija slimnīcas intensīvajā terapijā, tad tika pārvesta uz palātu, un likās, ka ir cerīgi. Taču pirms piecām dienām man zvanīja ārsti un teica, ka plaušās ir plīsuši trombi. Mēģināja glābt ar operāciju, saglāba, un pēc tam vēl citi trombi plīsa. Ārsti teica, ka sirsniņa vairs neizturēs operāciju... (Harija balss aizlūst.) Protams, ka brīnumi notiek, un mēs cerējām. Diemžēl brīnums nenotika…” tā režisors, kas pēdējo reizi pie savas Ineses viesojies divas dienas pirms viņas aiziešanas mūžībā. “Viņa jau bija bezsamaņā, man neko neatbildēja. Es viņu paglāstīju un noskūpstīju, un tā bija mūsu pēdējā reize,” atsaucot atmiņā abu pēdējo tikšanos, Harijs sāk smeldzīgi raudāt.

Viņš sarunā ar "Kas Jauns" atklāj, ka šajā brīdī, kad tikai ar mēneša intervālu mūžībā aizgājušas viņa dzīves nozīmīgākās sievietes – mamma un sieva –, spēku un atbalstu gūst pie bērniem un mazbērniem: “Dabā viss ir līdzsvarā. Enerģiju un spēku man dod tas, ka mūsu meitai Elīzai pirms septiņiem mēnešiem piedzima meita Kate, ārkārtīgi jauks bērniņš. Mana mamma un Inese vēl paguva satikties ar Katiņu. Man pavisam ir trīs bērni. No attiecībām ar pirmo sievu Helēnu ir Marta un Kristaps, ar kuriem labas attiecības izveidojās arī Inesei. Kristaps jau piecus gadus dzīvo un strādā Singapūrā, bet Marta ar savu ģimeni ir Anglijā.”