Leģendārais aktieris Arnis Līcītis savus pārdzīvojumus atklāja tikai tuvākajiem
Arnis Līcītis vienmēr turējās savrup no lielas sabiedrības un kņadas. Viņš bija viens no ražīgākajiem latviešu kinoaktieriem – piedalījies aptuveni 200 filmu, no kurām lielākā daļa tapa Krievijā. Cilvēks ar labu humora izjūtu un daudzšķautņainu talantu.
Bieži vien Arnis Līcītis tika vērtēts kā savrups vienpatis, kas vienlīdz meistarīgi spēj izpausties gan uz teātra skatuves, gan filmēšanas laukumos. Savulaik viņš bija labi pazīstams visā Padomju Savienībā, jo bija pieprasīts aktieris daudzās padomju kinostudijās. Arī vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, viņš daudz filmējās gan Krievijā, gan Ukrainā.
Vislabāk Līcīti raksturoja viņa talants un profesionalitāte. Viņš nesaprata tos aktierus, kuri šūpojās emocijās vēl ilgi pēc tam, kad bija izgājuši no lomas. Viņš prata ātri atslēgties – kad beidzās filmēšana vai izrāde, momentā par to aizmirsa, varēja mierīgi lasīt savu Sport Ekspress un skatīties televizoru. Savus pārdzīvojumus viņš atklāja tikai pašiem tuvākajiem cilvēkiem, kuru gadu gaitā kļuva arvien mazāk. Dzīves nogalē uz viņu vistiešāk attiecās Raiņa vārdi: “Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, no tevis atšķelsies pēc drauga draugs…” Arnis Līcītis nomira viens savā nelielajā dzīvoklī, neviena līdzās viņam nebija.
Ar nacionālu stāju
Daudziem skatītājiem Līcītis palicis atmiņā tieši kā kinoaktieris. Kā pats atcerējās, savulaik Drāmas teātra vadībai nav paticis, ka viņš filmējas. Kādā intervijā viņš stāstīja: “Teātra vadībai laikam nepatika mana neatkarība, viņi gribēja mani nolikt pie vietas. Tāds aktieris, kas regulāri filmējas, viņiem šķita pārāk neatkarīgs. Spriežot no mārketinga viedokļa, teātra vadībai vajadzētu tieši otrādi – priecāties, ka aktieris filmējas. Redzot aktieri uz ekrāna, daudziem skatītājiem rodas vēlme redzēt viņu arī uz skatuves, tā teikt, dzīvā veidā.”
Līcītis neslēpa, ka spēlēt svešā valodā nav viegli. Dzīvojot Rīgā, viņam apkārt bijusi latviska vide, tāpēc no krievu valodas sanācis atrast. Kad aizbraucis filmēties uz Krieviju, pirmajā dienā reizēm pat gadījies pārteikties, nemitīgi nācies piedomāt, ko un kā runā. Taču vēlāk viss iegājis ierastajās sliedēs – iejuties krieviskajā vidē un brīvi runājis bez akcenta. Jāteic, savulaik Krievijas kino industrija strādāja ar lielu peļņu un tur saņemtie honorāri nebija salīdzināmi ar aktieru finansiālo novērtējumu Latvijā. 5000 dolāru – tas skaitījās normāls vienas filmēšanās dienas atalgojums. Bija arī aktieri, kas saņēma 20 000 dolāru dienā. Interesanti, ka jaunāki krievu aktieri, respektējot Līcīša gadus un pieredzi, cienīgi uzrunājuši viņu par Arni Alfredoviču. Tādos gadījumos aktieris aizrādījis, ka Latvijā tā nav pieņemts, lai sauc vienkārši par Arni.
Krievijā viņam nereti nācās atbildēt uz jautājumiem par politiku un notiekošo Latvijā. Kādā intervijā aktieris stāstīja, ka Krievijā esot pavisam cita informācijas telpa, kur nereti parādoties nepatiesas ziņas par Latviju. “Lielākoties tiekos ar inteliģentiem krieviem, kuriem pašiem ir galva uz pleciem, viņi filtrē masu mediju informāciju. Viņi jau iepriekš visu izdala ar divi un tikai tad jautā, kas pie mums īsti notiek. Un tad vēl es izdalu ar divi, un viņi iegūst daudzmaz objektīvu ainu. Protams, gadās tikties ar darba tautas pārstāvjiem, kas man pārmet, ka Latvijā bezmaz vai krievus kar kokos. Tad es viņiem stāstu, ka tā tomēr nenotiek. Faktiski es daru to, ko vajadzētu darīt Latvijas Ārlietu ministrijai un vēstniecībai.”
Paziņas teic, ka Līcītis vienmēr bijis nacionāli noskaņots, diezgan asi reaģējis uz starpnacionāliem notikumiem. Jau padomju laikos, kad iegājis veikalā, viņš principiāli runājis tikai latviešu valodā. Ja pārdevēja nav sapratusi, viņš turpinājis runāt latviski un ar pirkstu rādījis, ko viņam vajag. Šādu pozīciju viņš ieturējis līdz pat dzīves galam. Aktieris pat kļuvis dusmīgs, pieminot krievus, kas Latvijā apzināti nerunā latviski. “Un man tādi ir jāciena?” brīnījās Līcītis. “Viņi to nav pelnījuši.”
Visu stāstu lasi žurnāla “Latvijas Leģendas” jaunajā numurā. Vēl žurnālā lasi par aristokrāti, Latvijas vēstures pērli Elīzu fon der Reki, izcilo latviešu ķirurgu Viktoru Kalnbērzu, šķēpmetēju Jāni Lūsi, dzejnieku Raini, leģendāru teātra izrādi un visu laiku labāko Latvijas tenoru Jāni Zāberu. Rubrikā “Leģendāra intervija” piedāvājam Sandras Landorfas sarunu ar aktrisi Baibu Indriksoni; intervija notika 2015. gadā.
