FOTO: ar koka zirgu starp kājām - skrienamzirdziņi iekaro Latviju

No malas tas varbūt izklausās smieklīgi, taču Eiropā "hobby horsings" jeb, ja latviskojam, skrienamzirdziņu sacensības kļūst arvien populārākas un pat pretendēja uz iekļūšanu nule aizvadīto olimpisko spēļu programmā. Pamazām skrienamzirdziņi iekaro arī Latviju un jauns.lv apmeklēja šī sporta veida sacensības, savām acīm redzētu, kas tad tas "hobby horsings" īsti ir.

Viens otrs droši vien nosmīkņās, redzot, ka "hobby horsingu" esam nodēvējuši par sportu. No vienas puses, skeptiķiem var piekrist, jo redzot, kā bērni vai pat pieaugušie bizo pa lauku, "jājot" uz iedomāta zirga, tiešām gribas smaidīt. Taču no otras puses, ironija ir nevietā, jo "hobby horsings" neapšaubāmi prasa iemaņas, treniņus un fizisko sagatavotību, un diez vai kurš katrs no kritizētājiem spētu pirmajā piegājienā noskriet distanci, nekrītot kaunā. 

Skrējiens ar barjerām

Ir saulaina sestdienas pēcpusdiena. Darbības vieta - stallis "Maijrozes" netālu no Olaines. Netālu aplokā ganās īsti zirgi, taču galvenie notikumi risinās tepat ceļmalā, kur zālājā izveidota skrienamzirdziņu trase - norobežota teritorija ar kādām desmit barjerām. Te pulcējas vairāki desmiti cilvēku, no kuriem puse ir dažāda vecuma bērni - no pavisam maziem līdz pusaudžu vecumam. Tieši viņi tad arī ir sacensību galvenie dalībnieki, jo pieauguši ļaudis lēkāt pār barjerām ar rotaļu zirdziņu kājstarpē laikam tomēr mazliet kautrējas. Tiesa, sagaidot pasākuma "naglu" - ģimenes skrējienu, kas būtībā ir stafete, kurā piedalās viens bērns un viens pieaugušais, arī lielie krita azartā un skrēja pa trasi, klupdami krizdami.

Taču sākumā trasē dodas paši mazākie, kuriem jātiek galā ar tikai piecām zemām barjerām. Katrai nākamajai vecuma grupai barjeras augstums pieaug, beigās sasniedzot 90 centimetrus. Ja liekas, ka tas nav nekas īpašs, pamēģiniet paši pārlēkt gandrīz metru augstu barjeru. Un pēc tam vienu pēc otras desmit tādas, cenšoties to izdarīt pēc iespējas ātrāk. Izdevās? Tagad to pašu, tikai ar koka kātu starp kājām! Ja viss sanāk, tad esat dzimis skrienamzirdziņa jātnieks un varat sākt domāt par sportista karjeru.

Noteikumi ir vienkārši un lielā mērā patapināti no īstā jāšanas sporta disciplīnas konkūra - pēc iespējas ātrāk jāiziet trasi, pārvarot visas barjeras. Ja kāda barjera tiek nogāzta vai izlaista, par to pienākas soda punkti. Vēl ir arī iejāde, kur, imitējot zirga gaitu, jāizpilda noteikti elementi, taču šī disciplīna vēl Latvijā nav īsti iegājusies, jo tai ir nepieciešama autoritatīva žūrija, kura, līdzīgi kā daiļslidošanā, vērtē, cik eleganti un pareizi tad kurš atlēts ir cilājis kājas. 

Latvijā vismaz pagaidām skrienamzirdziņu sacensību noteikumi ir diezgan demokrātiski. Piemēram, nav noteikts, cik garam jābūt koka kātam, pie kā piestiprināta zirga galva, nav arī nekādu svara ierobežojumu. Nav arī prasības obligāti imitēt zirga soļus, kaut gan dzīvē redzējām, ka lielākā daļa sacensību dalībnieku tomēr cenšas skriet tādā kā galopā, tā atgādinot reāla zirga rikšošanu. Izņēmums bija vien pāris puiši un pašās beigās arī ģimenes sacensību dalībnieki - vecāki, kuri vienkārši skrēja parastā solī. Tas varbūt neizskatās tik interesanti, taču, spriežot pēc rezultātiem, ļāva ieekonomēt pāris sekundes. Gan jau nākotnē, ja skrienamzirdziņu mode ies plašumā, reglaments kļūs stingrāks, taču pagaidām šie mači drīzāk ir aizraujošs ģimenes pasākums nekā sacensības, kuru dalībnieki uzvaras dēļ ir gatavi uz visu.

Bez fiziskās sagatavotības neiztikt

Kā jau varēja gaidīt, ar zemākajām barjerām dalībnieki vairumā gadījumu tiek galā diezgan viegli, taču 70 un 90 centimetru augstumu pieveikt vairs nav tik vienkārši un ne visiem izdodas tikt līdz finišam bez soda punktiem. Lēkšanas tehnika ir diezgan līdzīga barjerskriešanai, tādēļ, ja Latvijas sporta skolām vajag perspektīvus barjerskrējējus, tad ir vērts pameklēt skrienamzirdziņu entuziastu aprindās. Spriežot pēc "Maijrožu" sacensībās redzētā, nospiedošais vairākums šajā sporta veidā ir meitenes, taču gadās arī pa kādam puisim.

"Daļai cilvēku "hobby horsings" šķiet smieklīgs un amizants, taču patiesībā te ir nepieciešama nopietna fiziskā sagatavotība. Ja nebūtu šo rotaļu zirdziņu, tad tā būtu visīstākā barjerskriešana. Starp citu, pat Latvijas olimpiskais jātnieks Kristaps Neretnieks ir izmēģinājis spēkus šajā disciplīnā!" saka sacensību organizatore Ilga Bērziņa. Stallis "Maijrozes" šādu pasākumu rīko jau trešo gadu, tādēļ var teikt, ka tas jau kļuvis tradicionāls. Sākumā tā bijusi izklaide tiem bērniem, kuri apmeklē stalli, bet ar laiku jau sākuši iesaistīties arī tuvākas un tālākas apkaimes iedzīvotāji. Stallis "Maijrozes" nav vienīgais, kas organizē šādas sacensībās un tiek lēsts, ka visā Latvijā varētu būt vairāki desmiti entuziastu, kuri diezgan nopietni pievērsušies skrienamzirdziņiem.

Somijā dzimusi izklaide

Bet kā vispār cilvēki aizdomājušies līdz tam, ka jāšanu uz rotaļu zirdziņa padarīt par sporta veidu? Pie visa vainīgi ir somi - tieši viņi pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem aizsāka "hobby horsing" modi un nu jau 11 gadus pie sevis rīko starptautiskus čempionātus, kas pulcē dalībniekus no vairākiem desmitiem valstīm. Kādēļ tieši Somija kļuva par skrienamzirdziņu modes aizsācēju - kas to vairs zina. Varbūt viņiem vienkārši nebija, ko darīt garajos ziemas vakaros? Pētnieki gan apgalvo, ka tradīcija lēkāt uz koka zirdziņiem ir aprakstīta vēl 19. gadsimta Anglijā, kur rietumu piekrastes zvejnieki tā izklaidējušies maija svētkos. Taču, ja atgriežamies pie Somijas, tad diezgan lieli nopelni "hobby horsing" popularizēšanā ir somu kinorežisorei Selmai Vilhunenai - vienai no diviem somu režisoriem, kuri filmas tikušas nominētas Oskara balvai -, kas 2017. gadā uzņēma filmu "Skrienamzirdziņu revolūcija". Tā pievērsa uzmanību skrienamzirdziņiem ne tikai dzimtajā Somijā, bet arī aiz tās robežām.

Zirdziņš par 200 eiro

Visai operatīvi uz skrienamzirdziņu modi ir noreaģējuši uzņēmēji, kuri piedāvā pašu galveno šī sporta veida inventāru - koka zirdziņus. Patiesībā jau par koka zirdziņiem tos nav īsti pareizi saukt, jo, kaut gan kāts ir no koka, zirga galva ir darināta no auduma ar mīkstu pildījumu. Lētākie zirdziņi maksā no 10 līdz 30 eiro, taču, ja ir nauda un vēlēšanās, var iegādāties īstus mākslas darbus vairāku simtu vērtībā. Tie ir roku darbs un ļoti rūpīgi izstrādāti. Piemēram, internetveikalos ir atrodams brūns zirdziņš ar tumšām krēpēm, vārdā Sisija (145 eiro), pelēks zirdziņš Kalipso (135 eiro), bet strīpainais Ozijs maksā pat 215 eiro. Var dabūt arī vienradzi ar varavīksnes krēpēm par 250 eiro. 

Tas vēl nav viss, jo zirdziņam vajag arī iemauktus - vēl 10-20 eiro no bankas konta nost. Vēl sortimentā ir arī zirdziņa sega (15-20 eiro) un sega, kas domāta zirdziņa turēšanai stallī (vēl 20 eiro). Ja par stalli, tad tā lomu pilda koka statīvs, kurā var novietot vairākus zirdziņus (100-150 eiro). Lietainam laikam zirdziņam nepieciešams lietusmētelis - mīnus nākamie 30 eiro. 

Vārdu sakot, bizness jau ir sapratis, no kuras puses vējš pūš. Atliek tikai gaidīt, kad skrienamzirdziņu lobijam izdosies šo sporta veidu iedabūt olimpiskajā programmā. Bezcerīgi tas nav: galu galā, ja olimpisko sporta veidu skaitā var iekļaut breiku, lakrosu un flagfutbolu (pēdējie divi būs pārstāvēti 2028. gada olimpiādē), tad ar ko "hobby horsings" ir sliktāks? Bet līdz tam Latvijas skrienamzirdziņu faniem vajadzētu izveidot savu federāciju, kas mums ļautu iekļauties starptautiskajā apritē.