Juris Žagars par mata tiesu izglābies no nāves
Vienu sekundi agrāk, un sekas varēja būt traģiskas! “Tātad mans laiks vēl nav pienācis,” nosaka Dailes teātra direktors Juris Žagars, kas, braucot ar motociklu, pa mata tiesu izglābās no sadursmes ar alni.
Dailes teātris sāk 105. sezonu
2024. gada 30. jūlijā Dailes teātra kolektīvs sanāca kopā, lai sāktu savu 105. sezonu.
Īsi pirms Dailes teātra sezonas atklāšanas pasākuma Žagars atgriezās no moto ceļojuma, kādos viņš ar sievu Trūdiju un draugiem dodas katru gadu. “Gaišā dienas laikā braucām no Rakveres uz Tartu, taisns ceļš, neviena auto, ātrumu nepārkāpjam, un te pēkšņi priekšā milzīgs alnis lec pāri ceļam!” žurnālam "Kas Jauns" par notikušo stāsta teātra direktors, piebilstot, ka šī viņam ir otrā reize, kad izglābies no tik kritiskas situācijas, kas varējusi novest pie nāves (pirmā reize bijusi 90. gados, Krievijā sastopoties ar bruņotiem bandītiem).
Šoreiz Jurim ļoti paveicās, jo ar motocikla priekšējo dubļu bleķi tika aizskarta tikai aļņa pakaļkāja. “Ja būtu piecus centimetrus tuvāk, tad, visticamāk, alnis ar kāju trāpītu pa priekšējo riteni un mēs kristu; ja tas būtu pusmetru tuvāk, tad notiktu tieša sadursme, kas varētu mums beigties letāli. Acīmredzot katram cilvēkam ir tas brīdis, kad pienāk viņa laiks, un mans laiks vēl nav pienācis, man ir dota iespēja vēl turpināt dzīvot,” filozofiski notikušajam pieiet Žagars.
Vaicāts, vai tajā, ka nenotika sadursme, jāpateicas braucēja meistarībai un pieredzei vai tomēr veiksmei, Žagars teic, ka viņš instinktīvi pieņēma pareizu lēmumu – nebremzēt ar pakaļējā riteņa bremzēm, jo uz slapjā asfalta motocikls tik un tā būtu izslīdējis un sekotu kritiens: “Pieredze palīdzēja – bremzēju ar priekšējā riteņa bremzēm. Visticamāk, tieši tas mūs izglāba, jo izdevās sabremzēties tieši tik daudz, lai neietriektos alnī. Tik lielu alni nebiju vēl redzējis. Starp citu, mednieki stāsta, ka pavisam netālu no manām mājām Cēsīs ir redzētas lāča pēdas. Ja alnis ir Baltijā lielākais meža dzīvnieks, tad nu man pie mājām klīst otrs lielākais meža zvērs. Ceru, ka ar to gan nenāksies sastapties.”
Un ko par notikušo saka Žagara sieva Trūdija? Jo viņa taču arī atradās uz Jura vadītā motocikla, kad priekšā parādījās alnis! “Viņa to ieraudzīja pēdējā brīdī un pat nespēja sabīdies. Es gan paspēju un satraucos par savu līdzbraucēju. Nezinu... Varbūt tagad izvairīties piedāvāt Trūdei kaut kur kopā aizbraukt ar moci un turpmāk braukšu viens pats? Lai gan tad pazudīs ceļojuma burvība. Starp citu, draugi, kas brauca gabaliņu aiz mums, pēc tam teica, ka to skatu neaizmirsīs mūžam – kā mēs pa mata tiesu izvairījāmies no sadursmes un kā alnis klibodams aizskrēja mežā. Bet mēs turpinājām braukt un apstājāmies tikai pēc kādiem pārdesmit kilometriem. Kāpēc? Kad trenējos kalnu slēpošanā, mums treneris vienmēr teica – ja esi ātrā nobraucienā trasē kritis, tad uzreiz jādodas atpakaļ kalnā un jābrauc vēlreiz. Tieši tādā veidā tiek izsistas bailes, kas citādi var saglabāties uz ilgu laiku. Tāpēc arī šajā reizē turpināju braukt. Nē, es nepārtraukšu šādu dzīvi. Man tūlīt būs sacensības kalnu divriteņiem, aizvakar trasē trenējos, nobraucienos un lēcienos guvu fantastisku azartu. Braucu lejā, ātrums milzīgs, un tad es padomāju: “Nu, Žagar, ko tu dari! Tev priekšā ir divas filmas, vai tiešām vajag sev sasist ģīmi?” Bet tad atkal padomāju – kamēr līgums par filmēšanos nav parakstīts, tikmēr baudīšu dzīvi tā, kā man tas patīk! Arī pēc šī notikuma ar alni – nu kādu pamācību varu sniegt? Nekādu! Vienkārši – tāda ir dzīve. Ja no tādas vēlies sevi pasargāt, neej ārā no mājas un guli gultā ar ķiveri galvā.”
