Pašmāju blogeris ar trim miljoniem sekotāju Andrejs Černuckijs: "Es esmu kā vilciens!"
“Dievs mums sūta cilvēkus, lai saprastu, ka dzīve nav cukurs,” saka sociālo eksperimentu blogeris Andrejs Černuckijs.
Viņš ir viens no populārākajiem digitālā satura veidotājiem Latvijā. Viņu soctīklos pazīst kā andrejko.epta, platformā "YouTube" viņam ir 3,6 miljoni sekotāju, pa trim miljoniem – "Instagram" un "TikTok". Kas tad redzams viņa video? Andrejs ar domubiedriem veido sociālus eksperimentus, mīlīgi izjokojot cilvēkus – te izritina Vecrīgā sarkano paklāju, te kādai dāmai pasniedz sarkanu rozi, filmējot iesaistīto reakciju.
Andrejs savulaik nodarbojās ar boksu, jaukto cīņas mākslu MMA, tekvondo, breikdānsu. Kad sākās koronavīrusa epidēmija, viņš zaudēja darbu un sēdēja mājās. Tad Andrejs sāka prātot – filmēs video "TikTok", veidos sociālus eksperimentus un izjokos cilvēkus. Laika gaitā Andreja video jau sasnieguši vairāk nekā 300 miljonus skatījumu!
Izmuļķošana tomēr gandarījumu nesniedza
“Sākumā nezināju, kādus video tad puisis vispār varētu publicēt "TikTok". Es taču nefilmēšu kaut ko par kosmētiku vai drēbēm…” žurnālam "Kas Jauns" klāsta Andrejs. Un viņam ienāca prātā ideja, ka varētu izjokot cilvēkus. Lūk, kāds video piemērs – brauc tumša mašīna, kura agresīvi tuvojas diviem vīriem, un pēkšņi apstājas. Andrejs kopā ar citu cilvēku, ģērbušies kā bandīti, strauji izkāpj no mašīnas un, skaļā balsī runājot, iet vīriešiem klāt. Viens no vīriem bēg prom, kur kājas nes, bet otrs nobijies paliek uz vietas. Beigās izrādās – Andrejs tikai gribēja pavaicāt, kur var nopirkt grilu… Pēc izjokošanas video Andrejs atskārta, ka tas tomēr nav tas, ko viņš īsti vēlas. “Tagad, kad filmēju kādus labdarības video, ir vairāk pozitīvu emociju. Nāk klāt bērni un saka – kad es izaugšu, gribēšu būt tāds kā tu,” priecājas Andrejs. Kad filmējis video, kurā apmāna cilvēkus, tīkamas emocijas nejutis: “Pie manis neviens nenāca klāt, ja nu vienīgi – “haha, redzēju, kā tu izjokoji vienu džeku, haha, tas bija ļoti smieklīgi”.”
Esot gan ļaudis, kas ir neizpratnē un vaicā, kādēļ to visu filmē un rāda publiski. “No paša sākuma bija grūti, ja kāds cilvēks man pateica: “Kādu sviestu tu te filmē?” Tad sāku domāt, varbūt tiešām filmēju sviestu? Un mans noskaņojums bija sabojāts uz visu dienu,” atzīst Andrejs. Bet, laikam ritot, tas viņu vairs neietekmē. “Kā boksā – tur tev desmit gadu katru dienu sit pa galvu, bet vēlāk paliek vienalga. Vēlāk tu kļūsti izturīgs pret šādiem sitieniem,” saka Andrejs, kuram šādi cilvēki dzīvē likuši saprast ko svarīgu. “Liekas, viņus šķietami sūtījis Dievs. Tas notiek aptuveni reizi pusgadā, kad pie manis pienāk kāds un grib teikt ko negatīvu. Dievs sūta šādu cilvēku, lai es saprastu, ka dzīve nav cukurs. Nevar būt, ka visu dienu būs jautri un cilvēki būs priecīgi mani satikt,” lēš blogeris. Viņš mēdz arī doties uz baznīcu un pateikties par visu, kas viņam ir. “Neeju katru nedēļu likt svecīti, bet reizi mēnesī gan. Pasaku kaut kādas vēlmes, lai man un ģimenei būtu veselība. Saku, ko gribu sasniegt, lai viņš man palīdz to īstenot,” atklāj Andrejs.
Skatītāji priecājas, smaida un raud
Blogera video ir dažnedažādi - arī sentimentāli, kur viņš viens pats sēž kafejnīcā ar vienu svecīti un svin savu dzimšanas dienu cerībā, ka kāds no apkārtējiem pievienosies. Beidzamajā laikā Andrejs filmē arī izklaidējošus video, proti, iet ar rozi rokās un dāvina to skaistām dāmām, atstājot piezīmi ar jaukiem vārdiem. Viņš atzīst, ka tajā nav nekādu dziļu domu, viņš vien grib, lai cilvēki pasmaidītu.
Nopietnākiem video Andrejs veido arī scenāriju, kurā iesaistās aktieri. “Mums bija viena sieviete, kura ir aktrise un ir ratiņkrēslā. Mēs filmējām video pie "Origo", kur ir kāpnes. Pie katrām kāpnēm ir lifts invalīdiem, un viņa darīja zināmu, ka lifts nedarbojas. Viņa ratiņkrēslā stāv pie kāpnēm, un mēs ķērām reakcijas. Daži cilvēki iet garām, daži pienāk un vaicā, vai vajag palīdzēt,” skaidro Andrejs. Citi staigā un skatās telefonā, un neredz sev apkārt situācijas, kurās varētu iesaistīties. “Video mērķis – lai cilvēki pievērstu uzmanību notikumiem, ko viņi ikdienas steigā palaiž garām,” atzīmē blogeris. Tie, kas nav vienaldzīgi un dodas palīgā, tiek apbalvoti ar dāvanām, dažreiz pat tik dārgām kā portatīvie datori. “Ja tu dod, tu vairāk saņemsi atpakaļ. Kā nekā cilvēks pievērš uzmanību problēmai, viņš patērē savu minūti no savas dienas un palīdz citam,” bilst Andrejs.
Kas ir aiz kadra
Andrejs ar savu komandu arīdzan aktierus izmanto restorānā. Visi ir aktieri, pat bārmenis, taču tikai viens ir īsts cilvēks, kas netēlo. Daži aktieri spēlē sliktu lomu, citi labu, citi ietur neitralitāti, un uzmanība ir pievērsta tieši šim “īstajam” cilvēkam, kā viņš dotajā momentā reaģēs. Lai noorganizētu šādu notikumu, saskaņotu atļaujas ar restorānu un citām vietām, veiktu sociālos eksperimentus, iesaistītu aktierus, pie Andreja komandā strādā septiņi cilvēki. Proti, scenārists, menedžeris, divi filmētāji, montāžas speciālists un citi. Visiem šiem cilvēkiem viņš dod darbu, visi ik mēnesi saņem algu. “Tas tā internetā izskatās, ka tie ir tikai minūti gari video, kur es vienkārši aizgāju, kaut ko nofilmēju, un viss. Bet pie video uzņemšanas strādā vesela komanda, tas ir ilgs darba process,” piebilst Andrejs.
Viņš atklāj, ka kopē to, ko iepriekš citi ir darījuši, taču viņš mēģina tam pieiet radošāk. “Nav noslēpums, ka netaisu video, kas iepriekš nav redzēti. Es ņemu to, kas jau ir, tikai mēģinu tam pievienot savu domu. Piemēram, video ar futbola vārtiem,” saka blogeris. Tie ir pārnēsājami vārti, kurus stiepj Andreja sabiedrotie, tad kādā Rīgas laukumā strauji noliek zemē un dod garāmgājējam sist ar bumbu. “Es izdomāju ko tādu, ko iepriekš nebiju redzējis, – ka būs arī vārtsargs. Bet es biju kā tiesnesis ar svilpi rokās. Pieskrienu pie kāda cilvēka, nosvilpju, rādu – rekur, bumba, sit!” klāsta Andrejs.
Blogeris saka – lai dzīvē ko sasniegtu, ir jādara un jādara, nevajag apstāties, jo viņš pazīst cilvēkus, kas tikai grib, cer, atliek uz nākamo dienu un tā arī neiesāk darīt darbu, lai piepildītu savu sapni. Daži iesāk, bet atmet ar roku un pazūd. “Taču es esmu kā vilciens, visu laiku uz priekšu un uz priekšu. Un komanda ir kā mana stūre – kad vajag, tā pagriež nedaudz pa labi un pa kreisi, bet es spiežu pedāli un kustos uz priekšu. Esam kopīgi nonākuši tik tālu,” stāsta Andrejs.
