Realitātes šovu epicentrā - Dāvis Valdnieks par karjeru, tiešraidēm un ģimeni

Kāpēc izvēlējies žurnālistiku?

Mammas pirksts arī ir pielikts, jo viņa juta, ka es sliecos uz žurnālistiku, lai gan pats vēl tobrīd īsti nezināju, kas tā žurnālistika ir. Mamma un brālis Kristaps (producentu kompānijas «Brīvdienas» īpašnieks un vadītājs), kas jau tobrīd darbojās medijos, man teica – lai tiktu Žurnālistikas fakultātē, vajadzēs pieredzi un praksi, jo ir liels konkurss uz vienu studiju vietu. Tad nu jau vidusskolas laikā vasarās sāku piestrādāt Vidzemes televīzijā, mēģināju veidot pirmos sižetiņus, mazliet vēlāk brālis iedeva Paula Timrota numuru, jo tobrīd gribēju kļūt tieši par auto žurnālistu. Sazvanījis Timrotu, teicu, ka vēlos iet praksē viņa veidotajā raidījumā «Zebra». Un ar pārtraukumiem piestrādāju «Zebrā» pāris gadu. Šī prakse sākās vidusskolas beigās un turpinājās arī tad, kad jau studēju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē komunikācijas zinātnes, kur apguvu žurnālistiku. Tas viss, protams, bija ar brāļa morālu atbalstu. Taču viņš nekad nav kādam zvanījis, lai man palīdzētu.

Cilvēki pat nezināja, ka esam brāļi, jo Kristaps jau tolaik mediju vidē bija pazīstams. Iedvesmojos arī no brāļa, lai gan tajā laikā mums bija cita veida attiecības, es biju viņa mazais brālis, kas viņam profesionāli ne pārāk interesants. Savukārt man viņš bija ļoti interesants. Tobrīd mūsu vecuma atšķirība – 13 gadi – šķita ārkārtīgi liela. 

Kādi bija pirmie soļi televīzijā?

Augstskolā mācījos vienā kursā ar Kristīni Žildi-Krēvicu. Tūlīt pēc studiju beigām viņa man piedāvāja vasarā praktizēties TV3 ziņu dienestā. Tā 2010. gadā sākās mana karjera žurnālistikā. Šajā televīzijā man aizritēja vairāki gadi žurnālista (reportiera) ampluā.

Kad jūtu, ka esmu sevi profesionāli piepildījis, sāku meklēt kaut ko jaunu. Tādēļ 2014. gadā, pamanījis izsludināto konkursu uz Latvijas Televīzijas raidījumu vadītāja vakanci, nolēmu pieteikties.

Izturējis konkursu, sāki strādāt LTV «Rīta panorāmā».

Ar to sākās ļoti nozīmīgs posms manā profesionālajā dzīvē, par ko esmu pateicīgs gan LTV, gan tā laika kolēģiem. «Rīta panorāmas» vadītāja amatā mani partneri mainījās. Sākumā strādāju ar Andu Bošu, kas ir mana pirmā padomdevēja šajā amatā. Jau vēlāk vadīju raidījumu tandēmā ar Karīnu Rubeni, Lindu Krūmiņu (tagad Abu Meri), kā arī pārējiem kolēģiem: Reini Ošenieku, Ilzi Skudru, Tomu Brici un citiem. Mums izveidojušās labas attiecības, un joprojām man ir tas gods ik pa laikam tikt uzaicinātam uz kādu no LTV bijušo un esošo raidījumu vadītāju ballītēm.

Latvijas Televīzija deva man iespēju izjust lielo pasaules televīzijas elpu. Līdz ar raidījuma vadītāja darbu bija iespēja vadīt nozīmīgas tiešraides no dažādiem pasākumiem – militārās parādes, Nacionālo bruņoto spēku jubilejas, valsts svētkus, lielus kultūras pasākumus, Latgales kongresu Rēzeknē. Man ir izdevušās gan labas tiešraides, gan esmu arī izgāzies.

Kā iemācījies tikt galā ar tiešraides stresu?

Vislabākā mācība tiešraidēs ir būt pašam. Ja jūti, ka kaut ko muldi «ne pa ķeksi», tad vienkārši ir jāizlabo pašam sevi un jāpasaka pareizi. Mana atbilde, kā tikt galā ar tiešraides stresu, ir gatavošanās. Jo vairāk gatavojies, jo esi labāks stresa apstākļos tiešraidē. To arī ievēroju. Stress ir gandrīz vienmēr, bet ar gadiem to var kontrolēt un ielikt rāmjos.

Televīzijas kolēģu vidū jūtama arī konkurence?

Nē, konkurenci tādā negatīvā izpausmē neesmu piedzīvojis. Es profesionāli (joprojām var teikt) pat mīlu žurnālistiku kā mediju darbības virzienu. Objektīva un kvalitatīva žurnālistika ir viena no mūsu brīvās valsts stūrakmeņiem. Ļoti degu par žurnālistikas neatkarību un objektivitāti.

Kad 2019. gadā beidzi darbu Latvijas Televīzijā, atkal bija pienācis laiks pārmaiņām un jauniem izaicinājumiem?

Jā, lai cik būtu pateicīgs LTV Ziņu dienestam un tā vadītājai Ivetai Elksnei, kas ir supercilvēcīga vadītāja, jutu, ka esmu sevi izsmēlis. Jāteic, ka arī tā agrā celšanās bija mani nogurdinājusi. Protams, ka nebija viegli pateikt, ka eju prom, bet tas bija labs lēmums. Jutu lielu atvieglojumu, kad aizgāju. Jau no 2015. gada paralēli biju sācis strādāt brāļa uzņēmumā «Brīvdienas». Sāku kā realitātes šovu redaktors.

«Brīvdienas» patlaban ir lielākais privātais televīzijas satura veidošanas uzņēmums Latvijā, ko izveidojis mans brālis Kristaps Valdnieks kopā ar Sandiju Miezīti. Sākotnēji biju redaktors, tagad esmu uzņēmuma radošais direktors un realitātes šovu režisors.

Kuru realitātes šovu veidošanā piedalies?

Nosaukšu tos šovus, kuru radīšanā esmu piedalījies vai nu kā redaktors, vai formāta izstrādē, vai režijā: «Tet» grupas kanālos patlaban raida «Slavenības. Bez filtra», «Ģimene burkā», «Vakariņš ar savējiem», viens no mūsu lielākajiem mīlestības realitātes šoviem «Mīla kemperī» (īpaši otrā sezona), «Četri uz koferiem», tad Go3 un TV3 grupā ir «Saimnieks meklē sievu», «Nākamā pietura – mīlestība», «Randiņš ar Dzelzīti», «Randiņš ar Kubasovu». Bet LTV esmu līdzdarbojies «Īstajās latvju saimniecēs». Tāpat jāpiemin žurnālistikas projekts TV360 «ZIŅneši», kur ēterā esmu vienu vai divas nedēļas mēnesī.

Mums ir vēl citi projekti, bet nevienā no šiem visiem negribu piesavināties visus laurus, jo mums katram projektam ir arī vadītājs, kurš nereti iznes lielāko projekta smagumu. Patlaban tieši filmēšanas laukumā vairāk darbojos kā režisors un konsultants. Šovi ir mana sirdslieta. Es izbaudu to veidošanu. Tas ir kā likt pa vienam klucītim lego mājiņu, līdz sanāk pils. Man ļoti gribētos veicināt Latvijas mediju vidē savstarpēju izpratni par šiem diviem atšķirīgajiem mediju darbības virzieniem. Esmu kolēģu vidū nereti jutis nepamatotu augstprātību attiecībā pret šovu veidotājiem ar tādu kā vīpsnāšanu, ka tas – veidot realitātes šovus – it kā būtu ārkārtīgi viegli pretēji žurnālistikas darbam. Lai gan patiesībā es uz savas ādas esmu izbaudījis abas šīs frontes un varu teikt, ka realitātes šovus veidot reizēm ir pat daudz grūtāk. Savukārt šovu pusē trūkst izpratnes par to, kā ir būt patiesi profesionālam žurnālistam un kāds prasmju līmenis ir vajadzīgs, lai to varētu īstenot. Es gribētu šo stereotipu sienu brucināt.

Visaktīvāk darbojies pie realitātes šova «Četri uz koferiem», kas kopā ar Kristapu tevi aizvedīs pa plašo pasauli.

Abi ar Kristapu esam radošais komandas sastāvs, un mums vēl līdzi brauc divi operatori. Šajos braucienos ar brāli esam kā cimds ar roku. Varam pat nesarunāties un saprasties no pusvārda, jo zinām, ko katrs no mums darīs. Izveidojies ideāls mehānisms. Kādas tik situācijas neesam piedzīvojuši! Bet te arī ir tā realitātes šovu burvība – ka nenotiek tā, kā plānots. It īpaši tālajos ceļojumos, kad savstarpēji nepazīstami cilvēki astoņas līdz desmit dienas ir kopā. Reizēm nākas būt zibeņu epicentrā.

No daudzajiem «Četri uz koferiem» braucieniem esmu izlaidis tikai divus. Nebiju Horvātijā, jo paralēli tajā laikā uzsākām informatīvi izklaidējošo projektu «Kvartira», un vēl neesmu bijis pagājušā gada oktobrī sezonas noslēguma braucienā uz Amerikas austrumkrastu, jo tajā laikā pasaulē nāca mans otrais dēls. Ja neskaita citus šovus, tad ar «Četri uz koferiem» gada laikā astoņas, deviņas reizes izbraucam no Latvijas. Un pēdējos gados tie ir tālie galamērķi. Šo šovu pirms vairākiem gadiem izdomāja tieši Kristaps, viņš arī kopā ar montāžas režisoru Oskaru Kalniņu darbojas ar nofilmētā materiāla pēcapstrādi un ir šova aizkadru tekstu autors un aizkadra balss.

Kādas ir izveidojušās attiecības ar brāli, strādājot vienā uzņēmumā?

Brālis ir brīnišķīgs uzņēmējs, ārkārtīgi radošs cilvēks. Viņu mīl visi kolēģi, jo viņš ir superīgs priekšnieks. Domāju, ka šobrīd jau esam nonākuši līdz tam, ka varam iedvesmoties viens no otra, ne tikai es no viņa. Kopumā mums ir ļoti laba sadarbība, un esam draugi. Tikai pāris reižu šo gadu laikā esam «sakasījušies». Strādāt ar ģimeni – tas vienmēr ir izaicinājums un nav vienkārši, bet mums gluži labi sanāk.

Esot kā kolēģiem diendienā, mums ir burtiski jāpārslēdzas, lai atkal būtu kā ģimene. Kad esam ciemos pie tēta vai satiekamies ar māsu, pārslēdzamies uz ģimenes režīmu. Mums jau mutes par darbu nevar aizvērt arī tajos brīžos, un reizēm tas tēti kaitina, bet pozitīvā nozīmē. Tētis tad mūs pavelk uz zoba un apsmej, ka mēs tikai par darbu vien runājam.

Vai izdodas atrast līdzsvaru starp piesātināto darbu grafiku un ģimenes dzīvi?

Uzskatu sevi par ģimenes cilvēku, un tā ir mana prioritāte. Man ir divi superīgi dēli.  Rūdolfs no pirmās laulības un nupat dzimušais Pauls. Ar Rūdolfa mammu audzinām dēlu «uz maiņām».  Ar sievu Santu kopā esam četrus gadus, un viņa ir vislabākā sieviete pasaulē, man ir ļoti, ļoti paveicies. Es vispār reizēm brīnos, ka viņu atradu. Santa arī ir ziņu žurnāliste «Brīvdienās», bet patlaban ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Sieva ir devusi lielu ietekmi manā profesionālajā izaugsmē. Nav jau mums arī viss tik ideāli kā filmās. Standarta ģimenes dzīve tāpat kā visiem – ir labie un sliktie brīži, bet kopumā man ir ideāla ģimene, ar kuru ir ļoti paveicies.

Šopavasar esi kļuvis par biedrības «Dr. Klauns» organizētās labdarības akcijas «Palīdzi dakterim klaunam būt tur, kur viņu gaida!» vēstnesi. Ar kādiem pienākumiem tas tev saistās?

Esmu viena no dakteriem klauniem veltītās ziedojumu akcijas sejām. Organizācija «Dr. Klauns» ir tā, kas Latvijas bērnu slimnīcās organizē īpaši apmācītus dakterus klaunus. Tie ir cilvēki, kuri ar jokiem, spēlēm un sarunām palīdz bērniem tikt pāri pārdzīvojumiem, kas nereti rodas ārstēšanās procesā. Manuprāt, tādā rietumu domāšanas izpratnē šis ir svarīgi, moderni un vajadzīgi – atvieglot mazo pacientu ciešanas. Es to redzu ne tikai kā ziedojumu akciju, bet arī kā mūsu sabiedrības brieduma rādītāju, un tas mani priecē.

DĀVIS VALDNIEKS

• Dzimis 1988. gada 31. martā Valmierā.
• Patlaban producentu kompānijas «Brīvdienas» radošais direktors, realitātes šovu režisors un ziņu vadītājs.
• Reiz nosūtījis video CV autoraidījuma «Gāzi grīdā!» veidotājiem.
• Ģimene: dēli Rūdolfs (7 gadi), Pauls (6 mēneši), sieva Santa Valdniece.