Perfekta fasāde, ievainota dvēsele - kāds bija Holivudas neparastais skaistulis Kerijs Grānts
Šogad kādreizējam Holivudas spīdeklim, aktierim Kerijam Grāntam - 120. Bet zvaigznes tāpēc sauc par zvaigznēm, ka viņas mirdz mūžam. Arī Kerijs Grānts savu vārdu atstājis ne tikai ekrānos Holivudas Slavas alejā, bet arī skatītāju sirdīs. Par izcilā aktiera nebūt ne vienkāršo dzīvi pērn uzņemts miniseriāls (4 sērijas) "Ārčijs", ko skatītājiem piedāvā kanāls "Epic Drama".
Seriāls ataino Kerija Grānta, īstajā vārdā Arčibalda Aleka Līča, cīņu, bailes, mīlestību un zaudējumus. Tas stāsta par cilvēku, kas bija ļoti tāls no paša radītā tēla, kuru viņš izdomāja, lai glābtu sevi. Vai tādējādi viņam izdevās aizpildīt iekšējo tukšumu un sadziedēt dvēseles rētas?
Neaptveramie tēva meli
Bieži tiek citēta anekdote no dzīves, kurā kāds intervētājs saka Kerijam Grāntam: «Katrs gribētu būt kā Kerijs Grānts,» uz ko aktieris atbild: «Es arī.» Tas nav joks un nav melots – Kerijs Grānts bija vienkārši rūpīgi izveidots tēls, ekrāna figūra, kuru radīja aktieris Arčibalds Aleks Līčs, noslīpējot šo tēlu perfektu kā dimantu. Tādā veidā, iespējams, aktieris vēlējās padarīt savu dzīvi spožāku, aizmirst smago bērnību un grūti aptveramos tēva melus, cīnīties ar saviem iekšējiem dēmoniem.
Kerijs Grānts pasaulē nāca 1904. gada 18. janvārī kā Arčibalds Aleks Līčs Anglijas pilsētā Bristolē vienkāršā strādnieku ģimenē: tēvs Eliass bija gludinātājs, bet māte Elsija – šuvēja. Viņa bērnība nebija saulaina – tēvs daudz dzēra, bet māte cieta no psihiskiem traucējumiem un smagas depresijas. Tās galvenais iemesls bija Ārčija vecākā brāļa nāve – viņš nomira no meningīta nepilna gada vecumā četrus gadus pirms Ārčija piedzimšana. Māte sevi vainoja pirmdzimtā nāvē un nekad tā arī netika galā ar zaudējuma izjūtu. Tomēr tieši Elsija bija tā, kas mazo Ārčiju iemācīja dziedāt un dejot, veda uz kino un vēlējās, lai viņš ņemtu klavierstundas. Kad Ārčijam bija deviņi gadi, tēvs pateica, ka māte aizbraukusi brīvdienās un nomirusi. Patiesība atklājās pēc vairāk nekā 20 gadiem – tēvs bija samelojis. Viņš bija ievietojis sievu psihiatriskās uzraudzības iestādē, pēc tam par viņu neliekoties zinis… Par to viņš dēlam atzinās vien īsi pirms nāves. Kerija Grānta māte tur pavadīja 21 gadu… Pēc patiesības noskaidrošanas Grānts ātri vien māti atsvabināja un līdz viņas dzīves beigām uzturēja kontaktu ar viņu. Šie nenormālie meli atstāja iespaidu uz visu viņa dzīvi, arī viņš pats vēlāk cieta no trauksmes un depresijas.
Par skatuvi Grānts interesējās jau bērnībā. 13 gadu vecumā viņš pameta skolu, sameloja par savu vecumu un iestājās komediantu trupā, kas ar izrādēm ceļoja pa Anglijas grāfistēm. Viņu apmācīja pantomīmā un akrobātikā, vēlāk Grānts uzstājās arī vodeviļās un mūziklos Londonā. Šķiet, tieši pateicoties šai kustību mākslas praktiskajai skolai, viņa ķermenis ieguva slaveno, vēlāk daudzu apbrīnoto plastiku un grāciju. Laikabiedri viņa gaitu aprakstīja kā lidošanu – bijis iespaids, ka viņš ejot nemaz nepieskaras zemei.
Neparastais akcents kļūst par vizītkarti
1920. gadā trupa devās turnejā pa ASV, un jaunais censonis palika tur uz dzīvi. Viņš strādāja gan par iekšāsaucēju šovos, gan, staigājot uz ķekatām, uzjautrināja izklaides parku apmeklētājus. Vēlāk uzstājās arī vodeviļās, pat dažās izrādēs Brodvejā. Tomēr jaunietis sapņoja par kino… 1931. gadā viņš piedalījās jauno aktieru noklausīšanās studijā «Paramount Pictures» un jau drīz parakstīja kontraktu. Studija uzstāja, ka viņam jāpieņem skatuves vārds, un no garum garā piedāvātā saraksta Ārčijs izvēlējās kļūt par Keriju Grāntu. Jauns tēls bija dzimis.
Pirmās pārdesmit filmas Grānts spēlēja ne spīdoši, tomēr pārliecinoši. Sākotnēji viņam tika otrā plāna lomas, bet visai ātri tika piemeklēts ampluā – pievilcīgs vīrietis smokingā, kurš studijas sadzīves komēdijās spēlēja mīlētāju. Interesanti, ka sākotnēji Kerijs Grānts runāja izteiktā koknijā – Londonas dialektā, īpaši raksturīgā zemākajam sabiedrības slānim (pēc tolaiku standartiem). Viņš ļoti cīnījās, lai to izskaustu, bet jau vēlāk, iemācoties «augstākās sabiedrības valodu», tā saplūda ar koknija paliekām, un sanāca īpatnējs kokteilis, ko daudzi pat noturēja par austrāliešu akcentu – draugi ķircinoties Grāntu mēdza dēvēt par «ķenguru» un «bumerangu». Eksotiskais akcents, raksturīgs tikai Grāntam, kļuva par viņa vizītkarti – tas lieliski piestāvēja augstdzimušā, bet ekscentriskā komiskā varoņa tēlam. Sievietes teju vai ģība, dzirdot to no ekrāniem.
Grānts pastāvīgi spodrināja savu talantu. Viņš aši iekaroja savu vietu un jau diezgan drīz kļuva par vienu no populārākajiem aktieriem, uzņemoties kopā ar daudzām sievieškārtas zvaigznēm: Katrīnu Hepbernu, Ingrīdu Bergmani, Maju Vestu, Marlēni Dītrihu, Maju Vestu, Odriju Hepbernu, Merilinu Monro, Greisu Kelliju, Sofiju Lorēnu un citām. Viņa spēle no citiem aktieriem atšķīrās ar elegantu nevērību, ar māku nepiespiesti atklāt lomas komisko un romantisko potenciālu. Bijušais mīms un vodeviļu aktieris labi juta komēdijas būtību un mīlēja novest hiperperfektā vīrieša tēlu līdz absurdam, bet tad negaidot izstrādāt kādu muļķīgu joku: tā filmā «Šarāde» viņš dušojas uzvalkā, filmā «Nekautrīgais» izpilda grotesku skotu deju, «Neredzamajā trešajā» skujas stacijas tualetē ar dāmu skuveklīti, pārsteidzot blakusstāvētāju.
Pusmūžā – vēl slavenāks
Viņš allaž centās savu ampluā paplašināt un filmējās arī, piemēram, piedzīvojumu filmās un trilleros. 1941. gadā sākās viņa sadarbība ar Alfrēdu Hičkoku. Šis režisors skarbi attiecās pret aktieriem, uzskatīja tos vien par daļu no filmas dekorācijām un atklāti teica, ka nevienu no tiem nemīl un neciena. Vienīgais izņēmums bija Kerijs Grānts. Viņu pamatoti var uzskatīt par Hičkoka mīļāko aktieri.
Tieši Hičkoks pierunāja viņu nepamest kino, kad pagājušā gadsimta 50. gadu vidū Grāntam bija tāda doma. Patiesi, arī pusmūža vecumā aktieris joprojām spēja žilbināt publiku. Un kā vēl! Gadiem ritot, Grānts bija mainījies – vaibsti kļuva stingrāk iezīmēti, matos parādījās pirmais sirmums. Saldais bučmūlītis jau bija pagātne, nu tā bija īsta vīrieša seja, un tas nāca karjerai par labu. Viņam attīstījās arvien smalkāka humora izjūta, kas atstāja iespaidu uz viņa varoņiem. Ja kādreiz viņš spēlēja salonu lauvas un radīja komisku kontrastu ar grimašu palīdzību, tad tagad tas jau bija pašironisks augstākās sabiedrības cilvēks, kurš visu dzīvē redzējis. Kopā ar jauno tēlu atnāca īstie panākumi. Grānts kļuva par vienu no dabiskāk spēlējošajiem aktieriem Holivudā, viņa tēlojums bija, runājot kalambūriski, neticami ticams.
1966. gadā Grānts tomēr lika punktu savi kinoaktiera karjerai – solīdā vecuma dēļ viņam nu tiktu tikai vectētiņu lomas. Turklāt modernajā Holivudā Grānts vairs nejutās savā ādā. Pat Hičkoks vairs nespēja viņu pielauzt, un tā nu slavenā filma «Putni» palika bez Grānta.
Vēl viens nopietns iemesls pamest kinokarjeru bija ģimenes apstākļi – teju jau pensijas gados esošais Grānts beidzot kļuva par tēvu. 1966. gadā, kad pašam jau bija 62 gadi, ceturtā krietni jaunākā sieva Daiena Kanona dāvāja viņam meitu Dženiferu, kuru viņš bezgala mīlēja un loloja.
Piecas laulības un viena meita
Ar sievietēm bija tā – ja Grānta ekrāna varonis izturējās pret skaistulēm ar uzspēlētu nevērību un viņām nācās pielietot dažādas viltības, lai viņu piesaistītu, tad dzīvē tieši Grānts bija tas, kurš mēdza neprātīgi iemīlēties, zvanīja katru dienu, sūtīja ziedus, teju vajāja savus mīlas objektus līdz pat tiesas liegumam tuvoties.
Grānta pirmā laulība bija ar aktrisi Virdžīniju Čerillu, kas viņu pameta jau pēc pāris mēnešiem, kā iemeslu minot vardarbību ģimenē. Pēc tam desmit gadus Grānts ne ar vienu nesaistījās, bet dzīvoja vienā villā ar aktieri Randolfu Skotu, un daži biogrāfi uzskata, ka tā nebija vienkārši draugu būšana, bet arī romantiskas simpātijas.
Lai nu kā, 1942. gadā Grānts saņēmās vēlreiz apņemt sievu – slaveno Vūlvorta tirdzniecības centru ķēdes mantinieci, Vūlvortu dinastijas pārstāvi Barbaru Hatonu, kas tika uzskatīta par bagātāko sievieti pasaulē. Grāntam gan ļoti ķērās pie sirds baumas, ka viņš Barbaru apprecējis naudas dēļ. Lai gan pēc trim gadiem abi izšķīrās, ar Barbaras dēlu no iepriekšējām attiecībām, Lānsu Reventlovu, viņam saglabājās ļoti draudzīgas un siltas attiecības līdz pat Lānsa pāragrajai traģiskajai nāvei.
Tālāk sekoja diezgan ilga laulība ar aktrisi Betsiju Dreiku, bet 1965. gadā aktieris laulībā devās ceturto reizi – ar aktrisi Daienu Kanonu, kas bija vairāk nekā 30 gadus jaunāka. Šajā laulībā piedzima Grānta vienīgais bērns, meita Dženifera, kas arī vēlāk kļuva par aktrisi. Tomēr arī kopīgā atvase nelīdzēja saglābt šo laulību, tā ilga vien pāris gadus. Grānts pēc tam devās laulībā vēl piekto reizi, ar Barbaru Harisu, Londonas viesnīcu ķēdes komunikācijas daļas vadītāju. Interesanti, ka filmējoties Grānts uztraucās, vai viņa partneres, piemēram, Odrija Hepberna, nav pārāk jaunas, vai varoņiem nav pārāk liela gadu starpība, tomēr dzīvē viņu tas netraucēja. Piektā sieva bija nu jau 46 gadus jaunāka. Starp citu, arī vecumā Grants joprojām bija izskatīgs un saistīja sieviešu skatienus, un tieši jaunā sieviņa bija greizsirdīga, nevis otrādi. Šī laulība tad nu arī ilga līdz aktiera nāvei 1986. gadā.
Parādīt Arčibaldu, nevis Keriju
Miniseriālā «Ārčijs» Keriju Grāntu attēlo britu aktieris Džeisons Aizeks, jā, jā, tas pats, kas Potera sāgā spēlēja Lūciusu Malfoju. Darbs pie seriāla viņam nesis daudz atklājumu, bet visvairāk viņš priecājas, ka šādi ir iespēja arī citiem parādīt nevis Keriju Grāntu, bet Arčibaldu Līču – īsto cilvēku, nevis perfekto fasādi: «Tas ir stāsts par cilvēku, kuram bija nepieciešams kļūt par slavenāko cilvēku pasaulē, lai mēģinātu sajusties labāk, un… tas nenostrādāja. Kad sākām darbu pie miniseriāla, man bija jānoskatās visas filmas, kurās viņš spēlējis. Man patiešām būtu bail spēlēt Keriju Grāntu, redzot tikai viņa ekrāna tēlus, kur viņš bija izsmalcinātības un noslēpumainības ikona. Bet cilvēks aiz kadra, īstais cilvēks, bija problēmu, trauksmes un neirožu kamols, un viņš pastāvīgi meklēja kādu veidu, lai kaut par sprīdi tuvotos tam tēlam, kuru pats bija radījis. Un šis stāsts savukārt man likās ļoti cilvēcisks.»
Daudz kas miniseriālam ņemts no Grānta ceturtās sievas Daienas Kanonas grāmatas. Seriāla tapšanā iesaistījās arī aktiera meita Dženifera. Džeisons Aizeks tomēr meklējis arī citus avotus, lai veidotu pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu. Viņš stāsta par kādu unikālu pieredzi: «Es izlasīju visas biogrāfijas. Lasīju pat studiju direktoru padomes protokolus! Jāpiebilst, ka Grāntam piemita kāda īpatnība – viņš nekad nesniedza intervijas, kas tika ierakstītas, viņš to vienkārši neļāva darīt. Bet es atradu jaunu cilvēku, kas viņu bija intervējis universitātes radiostacijai, un viņa draugs bija to ierakstījis, neko nesakot. Intervija netika pārraidīta, jo jaunais cilvēks zināja, ka Grānts būtu ļoti sarūgtināts. Bet viņš atļāva man to paklausīties. Un es to patiešām klausījos daudzas reizes. Īsto Arčibaldu, nevis Grāntu. Šī bija gandrīz vai kā satikšanās.»
Tieši intervijā dzirdēto runas veidu viņš mēģina parādīt arī seriālā: «Daudzi domā, ka spēj attēlot Kerija Grānta balsi, un brīnās, kā es to daru, vai tad patiesi tas būtu viņa runasveids. Bet patiesībā tas, ko dara viņi, ir drīzāk Tonijs Kērtiss filmā «Džezā tikai meitenes», parodējot Grāntu. Es esmu noskatījies visas viņa filmas, aprunājies ar dialektu konsultantu. Bet man bija pieeja šai ierakstītajai intervijai, kur viņš runāja kā viņš pats, nevis kā ekrāna varonis. Reālajā dzīvē viņa balss ir daudz «angliskāka». Un viņš nebūt neizturējās kā mačo, lai radītu iespaidu. Tāpēc es runāju tā, kā, man liekas, skanēja īstais Kerijs Grānts, nevis viņa ierunātie tēli filmās, kas ir pavisam kas cits.»
Par seriāla galveno vērtību Aizeks uzskata iespēju atgādināt publikai, ka nevajag vienmēr ticēt iluzorajam tēlam, kas vīd ekrānā vai medijos. Aiz kadra aktieri ir tikai cilvēki: «Tur, aiz kadra, ir cilvēks, kam, iespējams, ir daudz problēmu, un, jo viņš ir slavenāks, jo vairāk problēmu. Kerijs Grānts dzīvē mēdza neprātīgi iemīlēties, viņš raudāja, mocījās ar depresiju, bija ārkārtīgi emocionāli nestabils daudzās nozīmēs. Un viņš varēja būt arī tas pats neticami pievilcīgais Kerijs. Viņš bija ļoti daudzveidīgs. Bet man šķiet – viņš vienmēr ar miljons dažādām metodēm meklējis vienīgi dvēseles mieru.»
Ir ļoti maz aktieru, kas gandrīz 30 gadu spējuši noturēties Holivudas augstākajā slavas čukurā. Grānta panākumi nav skaidrojami tikai ar glīto izskatu un iznesību, bet arī ar to, ka aiz ideālās fasādes slēpās sirsnīgs cilvēks, kas nekad neizrādīja cinismu vai augstprātību. Vīrieši vēlējās līdzināties viņam, sievietēm viņš iemiesoja nesasniedzamo sapņu vīrieša ideālu.
Grānts ar savu perfekto matu celiņu un šarmu kļuva par vienu no kino arhetipiem līdzās raupjajam Mežonīgo Rietumu tēlam Džonam Veinam vai vienpatim lietusmētelī – Hamfrijam Bogartam. Grānta tēls fenomenālā veidā kļuva par kaut kādu patstāvīgu vienību tādā mērā, ka tad, kad aktieris kļuva vecs, uz «Grāntveidīgajām» lomām aicināja jaunākus aktierus, kas spētu iemiesot «Grānta tēlu», tādus kā Roks Hadsons, Gregorijs Peks, Tonijs Kērtiss, Rods Teilors, Džeimss Gārners.
Grānts arī ikdienā uzturēja savu tēlu, bija šarmants un sabiedrisks, ar plašu draugu loku, kurā ietilpa Frenks Sinatra, Kvīnsijs Džounss, Gregorijs Peks, Džonijs Kārsons.
Tomēr iekšēji viņš cīnījās ar saviem dēmoniem, ar trauksmi un depresiju. Šajā sakarā viņš visai pozitīvi izteicās par narkotiku LSD, kura viņam triju gadu garumā tika parakstīta psihoterapijas ietvaros – toreiz tas vēl bija legāli. Vēlāk gan viņš distancējās gan no saviem izteikumiem, gan no narkotikām. Viņš vispār bija viena no veselīgākajām Holivudas zvaigznēm. Smēķēšanu viņš atmeta jau pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā ar hipnoterapijas palīdzību. Ne tikai jaunībā, arī vēlāk viņš rūpējās par savu veselību, saglabājot lielisku, sportisku figūru arī karjeras beigās, kaut mīlēja apgalvot, ka «es nekad ne pirksta neesmu pakustinājis, lai uzturētu sevi formā, vienkārši visu daru ar mēru; tas gan neattiecas uz mīlēšanos».
Grānts bija cēlies no zemākajām aprindām un visu mūžu veltīja lielas pūles, lai mācītos – manieres, etiķeti, zināšanas, lai varētu pilnvērtīgi iekļauties augstākajā sabiedrībā. Viņa tēls bija cītīgi izstrādāts jau kopš pirmajām dienām, kad jaunais censonis ieradās Holivudā. Tolaiku slavenā kostīmu māksliniece Edīte Heda ļoti cienīja viņa skrupulozo pieeju tērpa detaļām un uzskatīja, ka viņam ir vislabākā modes izjūta starp visiem viņai zināmajiem aktieriem.
Kopumā Kerijs Grānts redzams spēlējam 77 filmās. Vairākkārt nominēts «Oskaram», bet saņēmis to tad, kad jau vairākus gadus bija aizgājis atpūtā – 1970. gadā par mūža ieguldījumu. Bet arī pēc filmēšanās viņš nekļuva nedz nabags, nedz aizmirsts. Jau kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem aktieris paralēli darbam kino nozarē veiksmīgi nodarbojās ar biznesu, pārsvarā nekustamo īpašumu jomā. Būdams kosmētikas koncerna «Fabergé» valdes loceklis, viņš kopā ar meitu daudz ceļoja pa pasauli, bieži viesojās pie kādreizējās filmu partneres Greisas Kellijas Monako. Viņš bija arī konsultants koncerna jaunizveidotajai kinostudijai.
Pēdējos gados Grānts devās turnejās pa ASV ar savu šovu «Saruna ar Keriju Grāntu». Vienā no šiem braucieniem Aiovas štatā viņu ķēra nāvējošs insults. Aktieris jau iepriekš bija izteicies, ka nevēlas oficiālu izvadīšanu, tāpēc divas galvenās mantinieces – pēdējā sieva Barbara un viņa meita Dženifera – izkaisīja Grānta pelnus no helikoptera Klusajā okeānā.