"Tētis lēnām izdzisa," - meita Baiba par rakstnieka Alberta Bela dzīves pēdējiem mēnešiem

Baibai pēdējie mēneši nav bijuši viegli – lai arī pēc tam, kad tētim pasliktinājās veselība, viņai bija laiks sagatavoties visbēdīgākajam scenārijam, tēva aiziešanu mūžībā viņa pārdzīvo ļoti sāpīgi. Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" sociālo zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Baiba Bela atzīst, ka paies laiks, līdz viņa aptvers, ka tēta vairs tiešām nav. “Visam jānomierinās un jānorimst, un tad varēsim skatīties, kā turēsim godā tēta piemiņu,” saka Baiba, piebilstot, ka viņa no visām trim Alberta Bela meitām ir visrunātīgākā, tāpēc arī viņai uzticēts publiskajā telpā runāt par tēti un viņa piemiņu. Baiba savā "Facebook" profilā saka paldies gan rakstnieka talanta cienītājiem, gan latviešu radošai inteliģencei, kuri bija atnākuši atvadīties no Alberta Bela: “Un paldies visiem, kuri nevarēja atnākt, bet domās atvadījās. Sevišķs paldies visiem, kuri dalījās atmiņās un teica piemiņas vārdus. Un mūziķiem, kuru radītā mūzika dvēseli cēla augšup un skumjas krāsoja baltas. Un visiem, kuri rūpējās par telpu un ziediem. Un Rīgas Lutera draudzes mācītājam, kura pārdomātie ceļavārdi bija tik trāpīgi un dziļi uzrunājoši.”

“Tā sanāca, ka par tēvu pēdējos piecus viņa dzīves gadus visvairāk rūpējos es. Lai arī mēs nedzīvojām kopā, jo katram bija atsevišķa mājsaimniecība, reizi nedēļā braucu viņu apciemot un palīdzēt saimniecības darbus apdarīt,” Kas Jauns stāsta Baiba un saka – tēva aiziešana nebija pēkšņa. “Viņš lēnām izdzisa pēdējo mēnešu laikā. Tādā vecumā jau ir veselības problēmas, un vienā brīdī to sakrājas par daudz. Cik ilgi vien varēja, viņš dzīvoja savās mājās, bet divi pēdējie mēneši bija tik kritiski, ka vajadzēja diennakts aprūpi. Vairs nebija līdzēts ar to, ka aprūpētāja aizgāja pie viņa uz mājām dažas reizes dienā. Vienā brīdī veselība palika tik trausla, ka, lai nodrošinātu tētim diennakts aprūpi un uzmanību, atradu senioru aprūpes namu, kurā tētis arī aizgāja mūžībā. Tētim veselības problēmu dēļ tika noņemta kāja, un šī operācija viņu piebeidza... Taču tētis bija garā stiprs. Viņš domāja lielos mērogos...” stāsta Baiba Bela un saka – svarīgākā lieta viņa dzīvē bijusi rakstniecība: “Viņš mums ģimenē vairāk bija rakstnieks nekā tētis.”

Vaicāta, no kurienes radies mīļvārdiņš Beliņš, kurā viņa mīļi dēvē tēti, Baiba ievieš skaidrību: “Māra Zālīte to vienā intervijā teica – ka draugu lokā tā iesākuši saukt –, un mēs arī pārņēmām to ģimenē. Tas likās tik jauki.”

• Alberts Bels dzimis 1938. gada 6. oktobrī Ropažu pagasta Jaunmežplepjos kā Jānis Cīrulis.
• Vēlāk dzīves gaitā – oficiāli 1971. gadā – pieņēma pseidonīmu Alberts Bels.
• Viņa zināmākie romāni ir "Būris", "Bezmiegs", "Cilvēki laivās". 1967. gadā uzrakstītajā romānā "Bezmiegs" Bels kritizēja padomju iekārtu un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Pēc Bela romāniem uzņemtas vairākas filmas.
• 1988. gada 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem pacēlās Latvijas karogs. Karogu mastā uzvilka Alberts Bels un aktieris Ēvalds Valters.
• Pieaugot ģeopolitiskajai spriedzei, rakstnieka vēlme bija nākotnē redzēt brīvu un stipru Latviju. 1990. gadā Bels tika ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē un 4. maijā balsoja par Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.
• Bels ir saņēmis virkni apbalvojumu un atzinību – Valsts prezidenta cildinājuma rakstu un Ministru kabineta balvu par izcilu sniegumu Latvijas literatūrā un ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā, Latvijas literatūras gada balvu, 2000. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
• Rakstnieks viņsaulē aizgāja 11. jūnijā 85 gadu vecumā.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!