Klasiķa Maikla Duglasa benefice. Seriāla "Franklin" recenzija

Jau kļūst ierasts, ka tieši «Apple TV+» izceļas ar savu projektu ambiciozitāti. Arī «Franklina» gadījums nav izņēmums. To varu apliecināt personīgi, jo liktenim labpatīk sakārtot lietas tā, ka apmēram nedēļu atrados Parīzē – pāri ielai no vietas, kur seriāls tika filmēts.

Tomēr par «Franklinu» nerakstu tikai personīgas nostalģijas vai Maikla Duglasa apbrīnas dēļ. Jaunais miniseriāls ir obligāta skatāmviela vēsturisko stāstu un biogrāfiju cienītājiem. Turklāt tas ir gana interesants izziņas avots par mums ne tik labi zināmu vēsturisko notikumu nogriezni.

Maikla Duglasa uzvārds kinomākslā teju ir tikpat nozīmīgs kā Bendžamina Franklina vārds pasaules politikas vēsturē. Lai gan miniseriāls neizceļas ar dinamiku, tam piemīt milzīgā budžeta iespēju sniegtais vizuālais krāšņums. Tas attiecas gan uz filmēšanas lokācijām Francijas pilīs, gan uz greznajiem kostīmiem. Un, protams, absurdi iespaidīgām frizūrām, pirms Lielā franču revolūcija tās nocirpa kopā ar karaļnama iemītnieku galvām.

«Franklina» darbība gan notiek mazdrusciņ, pirms pie darba ķērās giljotīna. Stāsts vēsta par izšķirošiem notikumiem ASV cīņā par neatkarību, bet kopumā visa seriāla darbība aizrit Francijā. Lai panāktu 1778. gadā ASV neatkarībai nozīmīgo Francijas atbalstu, jau tolaik ievērojamais Bendžamins Franklins slepeni ierodas Francijā. Lai cik neticami tas būtu no mūsdienu perspektīvas patlaban, pasaules varenākās valsts neatkarībai no Lielbritānijas ticēja maz. Arī karalaukā gāja gaužām švaki. Turklāt jaunā zeme aiz okeāna nebūt nebija cilvēku uzmanības centrā. Kāda dāma svinīgajā pasākumā seriāla ievadā prasa: «Atgādiniet, kur ir Amerika?» Viņas pavadonis zobgalīgi atbild: «Kaut kur starp Indiju un elli.»

Franklina uzdevums Francijā ir izmantot savu diplomātisko veiklību, lai pārliecinātu mūžsenos angļu ienaidniekus francūžus iesaistīties aliansē ar ASV. Kopā ar tajā brīdī 70 gadus veco politiķi Francijā ierodas arī viņa septiņpadsmit gadus jaunais mazdēls Templs. Jaunais puisis pilda arī viņa sekretāra pienākumus, bet no vectēva uzdevumiem un dzīves pamācībām brīvajā laikā metas baudīt jaunību Parīzes izklaides iespēju sniegtajā klāstā. Franklina idejai Francijā ir gan atbalstītāji, gan pretinieki, tāpēc, kā jau diplomātijā pienākas, darbs ir jāveic ne tikai pie oficiāliem sarunu galdiem, bet, apmeklējot balles un operu. Tur sirmais diplomāts, kurš pretstatā visai sabiedrībai spītīgi nenēsā parūku, iesaistās ne tikai politiskās, bet arī flirta spēlēs.  Mīlestībā, tāpat kā karā, visi ieroči ir labi. Franklina labākie ieroči ir asa mēle, asprātība un šahista taktika. Noderīgi abās frontēs, kur būs jācīnās.

Klasiķa vieglums

Runājot par «Franklinu», ir jārunā par Maiklu Duglasu. Kā jau prognozējams no reklāmas pieteikuma, «Franklins» balstās uz Duglasa aktiermeistarības benefici. Aktieris, kurš šogad svinēs 80 gadu jubileju, lielu karjeras daļu aizvadīja sava leģendārā tēva Kērka Duglasa ēnā. Pieļauju teju jebkurš pasaules aktieris labprāt gribētu dzīvot šādā ēnā, jo nevar teikt, ka Maiklam Duglasam būtu trūkušas spilgtas un kino vēsturē palikušas lomas.

«Franklinā» Duglass smalkās politiskās rotaļas izspēlē ar vieglumu un, izbaudot savu darbu. Kā saka, ja darbs ir mīļš, tad tas arī viegli padodas. Gadu desmitiem ilgā pieredze kameras priekšā Duglasa aktierspēlei ir ļāvusi uzplaukt patiesā vieglumā. Smagnējās politiskās tēmas viņš izspēlē ar rotaļīgumu un koķetēriju, nemaz nerunājot par spēju pārmiesoties tik leģendārā būtnē kā Franklins, kura ģīmetne rotā visas 100 dolāru banknotes. Vecmeistara aktieriskā iznesība un vieglums aizrauj. Galu galā tas arī nodrošina līdzpārdzīvojumu titulvaroņa gaitām. Piedevām šī loma Duglasam ļoti piestāv. Viņš Franklina tēlu nes ar pārlaicīgu vīrišķību un humoru – gan flirtā ar augstākās sabiedrības dāmām, gan pārdzīvojot par valsts vai personīgām traģēdijām.

To pašu ne tuvu nevaru sacīt par viņa galveno ekrāna partneri. 60 gadus jaunākais mazdēla lomas atveidotājs Noa Džupe atgādina hormonu raustītu mūsdienu pusaudzi. Šķiet, viņš ieradies uz masku balli, kur jānēsā 18. gadsimteņa drānas. Nesen dzirdētā diskusijā izskanēja interesanta doma, ka mūsdienās, skatoties vēsturiskas filmas, reizēm negribam ticēt aktieriem, jo neapzināti jau viņa skatiens mums neļauj noticēt tēlam. Tas ir tāpēc, ka aktiera acīs jau jūtams, ka tās ir skatījušas «iPhone» ekrānu. Tāda racionāli neizskaidrojama, tomēr intuitīva apjausma.

Tad, nu lūk, skatoties uz Džupi, šķiet, ka viņš ne tikai pirms kadra ir spaidījis telefonu, bet arī savas grimases kopējis no sociālo mediju klipiem. Ar to es gribu teikt, ka viņš atgādina kaitinošu mūsdienu pusaudzi, kuru ar laikmetu uz ekrāna saista tikai lieliskais kostīmu mākslinieka darbs, ieģērbjot viņu atbilstošās drēbēs.

Paralēles un ironija

Daudzi varētu domāt, kam gan patlaban skatīties stāstu par Amerikas diplomātiju. Patiesībā jau «Franklins» tikai no ārpuses ir stāsts par 18. gadsimta beigām un ASV kā valsts dzimšanu. Jau no pirmās sērijas iezīmējas trāpīgas paralēles ar mūsdienām. Par to, kā pāri laikiem un gadsimtiem tiek veidota politika un kas notiek tās virtuvē. Ja kaut mazliet sekojat ziņām, tad Maikla Duglasa atveidotā Franklina centieni panākt savai valstij atbalstu, kamēr viņa tautieši mirst, karojot pret milzīgu pārspēku, atgādinās par to, kā Ukraina lūdz un cīnās par atbalstu savai neatkarībai.

«Franklins» atgādina, ka pasaule patiesībā ir maz mainījusies. Varbūt vienīgi tas, ka kādreiz ASV lūdza palīdzību citiem, bet tagad pēc palīdzības vēršas pie viņiem. Jāņem vērā, ka tik naudīgs projekts kā «Franklins» netika veidots, aši atbildot uz aktuālo pasaulē. Ir ziņas, ka pirmās proves šī projekta sakarā ir veiktas jau 2008. gadā. «Franklins» nobrieda un sagaidīja laiku, kad tā vēstījums par politiskās virtuves divkosību nepieciešams, iespējams, visvairāk. Nav nozīmes, vai stāsts notiek 18. gs. Francijā vai 2024. gada ASV kongresā, vai Briselē. Vieni mirst, kamēr citi malko vīnu un gudri tērgā par izdevīgumu.

Patīkamā puse, ka par šīm nopietnajām tēmām tiek runāts ar vieglu smaidu. Viens no spēcīgākajiem miniseriāla aspektiem ir rafinētie dialogi, kuros netrūkst zemtekstu, ironijas un daudznozīmības. Tie ir kā asprātīga un inteliģenta rotaļa, kurā ir bauda klausīties. «Franklinam» gan kopumā var pārmest gausumu un arī zināmu vecmodīgumu. Tas ir uzfilmēts ļoti klasiski, bieži vien notikumi ir paredzami, un ļoti daudzi paņēmieni jau šķiet kaut kur redzēti līdzīga žanra darbos. «Franklins» neizceļas ar lielu dinamiku, un teju stundu garās sērijas brīžiem plūst gausi. Arī ne visus parūkās saģērbtos tēlus vienmēr ir tik viegli atšķirt.

Baudu «Franklinā» vairāk ir iespējams gūt no inteliģentajiem un ārkārtīgi trāpīgajiem dialogiem. Laikam jau seriāls nebūs tīkams visiem, bet kurš gan tāds ir. Šis būs lēnīgs un inteliģents piedzīvojums tiem, kas vēlas ne tikai atslēgties, bet arī uzzināt ko jaunu, padomāt un darīt to ar smaidu uz lūpām.