Nansija Garkalne pēc uzvaras šovā "Balss maskā" pieredz smagu pārbaudījumu
Plašākai sabiedrībai digitālā satura veidotāja un raidījuma "Virtuve bez kāposta" vadītāja Nansija Garkalne bija atklājums TV3 šova "Balss maskā" ceturtās sezonas finālā, kurā viņa, tērpusies Lapsas maskā, pārsteidza ar savu dziedājumu un uzvarēja. Nupat kā viņa atgriezusies no ekspedīcijas Ekvadorā, kur piedzīvotais licis pārskatīt dzīvi un vērtības.
Par piedzīvoto un sevi pašu Nansija stāstījusi intervijā žurnālam "Kas Jauns".
Kā tu ar sevi iepazīstinātu?
Latviešu lapsa, kas nupat kā atgriezusies no Ekvadoras džungļiem (smejas). Esmu vienkāršs cilvēks ar savdabīgu humoru un skatu uz dzīvi, kam ir ļoti daudz interešu. Es darbojos radošā sfērā – veidoju digitālo saturu, filmējos, vadu pasākumus, raidījumus, taisu drēbes, strādāju ar jauniešiem, rīkoju pasākumus, radu mūziku un arī dziedu, bet tās noteikti nav vienīgās lietas, ar kurām nodarbojos.
Kas esi pēc izglītības?
Man ir bakalaurs mākslās. Esmu pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju, kur studēju kultūras socioloģiju un menedžmentu.
Tas tik bija pārsteigums, kad šovā "Balss maskā" atklājās tavs dziedāšanas talants! Vai dziedāšanu esi mācījusies?
Gribu pateikt milzīgu paldies par visiem labajiem vārdiem, ko esmu saņēmusi pēc šova. Mūzika un dziedāšana manā dzīvē ir bijusi ļoti sāpīga tēma. 25 gadus no visiem slēpu, ka vispār dziedu. Piemēram, esot attiecībās sešus gadus, otrs cilvēks nemaz nezināja, ka dziedu. Bērnībā visu laiku dziedāju, bet tikai, kad biju viena. Sēdēju mājās pie stikla durvīm, dziedāju un trīcēdama skatījos, vai tūlīt vārti nevērsies un kāds nenāks. Līdzko tā notika, savācu pekeles, skrēju uz istabu un sēdēju tā, it kā nekas nebūtu bijis. Dziedāšana man vienmēr ir bijusi ļoti intīma tēma, par kuru ir bijis grūti runāt. Tikai pēdējā laikā esmu sapratusi, ka biju pati sevi tā traumējusi. Tā bija smaga sevis sabotāža – it kā nedziedu slikti, bet, ja var vēl labāk, tad kāda jēga vispār dziedāt...
Šis process bija tik smags, ka nolēmu – dziedāšanu turēšu kā dimantu pie sevis un nevienam nerādīšu.
Jā, tas ir ļoti dīvaini, jo pēc dabas esmu ļoti atvērts un drosmīgs cilvēks, kas “kaunu mēdz atstāt mājās”. Man nekad nav bijis problēmu uzstāties publikas priekšā. Bet, līdzko runa bija par dziedāšanu, tā uzreiz kļuva par tabu tēmu. Pērnā gada pavasarī beidzot uzveicu savas bailes. Lēnām sāku vērties vaļā un uzdot sev jautājumu, vai gribētu saistīt savu dzīvi ar dziedāšanu. Atbildē bija pārliecinošs “jā”! Traumas var sadziedēt. Man tas bija smags ceļš. Joprojām nevaru apgalvot, ka esmu pilnībā atvērusies, bet noteikti ir citādāk, nekā bija iepriekš.
Bet mācījusies dziedāšanu neesmu. Tikai pati. Tāda sajūta, ka manā galvā ir milzīgs mūzikas lauks ar daudzām mapītēm, kurās iemetu noderīgo. Ir liels prieks, ka esmu no sava noslēpuma atbrīvojusies un nu jau varbūt ne tikai trīs tuvākie draugi zina, ka dziedu (smejas).
Vai tavs labākais draugs, dziedātājs Justs Sirmais, ir devis padomus un palīdzējis izkopt dziedāšanas talantu?
Baigi nē! Varbūt pat otrādi. Biežāk esmu viņam devusi padomus. Starp citu, Justam drīz iznāks jauna dziesma, kurā arī es piedalos – esmu iedziedājusi bekvokālu. Tas būs mūsu pirmais kopdarbs!
Tu ļoti bieži runā par ciešo draudzību ar Justu, kā tā sākās?
Justs sekoja man Instagram, un viņam ļoti patika mans vaibs – tas, kā es skatos uz lietām, ko daru un kas man šķiet smieklīgs. Viņš bija sapriecājies par mani. Izrādījās, ka dzīvojam gandrīz kaimiņos, un kādu dienu satikāmies uz ielas, viņš vēl tobrīd bija kopā ar savu draudzeni. Justs pieskrēja man klāt, tā arī iepazināmies un sākām draudzēties. Mūsu dvēselītes ir savijušās kopā, esam nešķiramais duo.
Iegūto naudas balvu 5000 eiro par uzvaru šovā "Balss maskā" ziedosi SOS Bērnu ciematiem Latvijā. Kāpēc tāds lēmums?
Manā filozijā viss sākas ar mazo dvēselīti, kas ienāk pasaulē un pēcāk arī veido šo pasauli. Jā, man ļoti patīk cilvēkiem sagādāt prieku, labas atmiņas, dziedēt un dot mīlestību. Un bērniem, jauniešiem tas ir visvairāk vajadzīgs, viņiem jājūtas mīlētiem un sadzirdētiem, lai notiktu attīstīšanās process. Tāpēc arī vēlējos sagādāt prieku saviem mazajiem draugiem.
Ar savu darbošanos tu vari nopelnīt sev iztiku un atļauties visu, ko sirds kāro?
Jā!
Esmu dzirdējusi, ka tevi pozitīvā nozīmē dēvē par “trako Nansiju”.
Jā, mazliet smieklīgi, bet par to pat neapvainojos, jo uztveru kā komplimentu. Es nezinu, kāpēc tā. Esmu traka, dulla meitene. Visam, kas nāk, saku jā! Metos iekšā trakos piedzīvojumos, uz ko citi neparakstītos. Laikam jau tāpēc mani dēvē par “traku”.
Tu esi ļoti atklāta un nevairies publiski stāstīt par to, kas tev pašai rada problēmas.
Jā, tā ir! Mani reizēm pat kaitina, ka, dzīvojot soctīklu pasaulē, cilvēki redz tikai to skaisto, ko citi publicē, tādējādi uzliekot sev salīdzināšanas slogu. Paskat – viņam tur viss tik skaisti, bet man ir sliktāka dzīve... Patiesībā jau aiz tā skaistā, kas ir ekrānā, slēpjas arī sliktās lietas. Nav tā, ka viss dzīvē ir skaisti un rožaini, kā tas tiek atrādīts soctīklos. Iestājos par godīgumu arī digitālajā vidē, par ko ne reizi neesmu saņēmusi sliktas atsauksmes. Cilvēki ir pateicīgi par manu atklātību un sūta man arī savus stāstus, lai kopā par tiem padiskutētu. Man liekas, ka patiesums un runāšana ir atslēga visiem panākumiem.
Šobrīd esmu nonākusi pie secinājuma, ka arī man ir jāpatīra priekšstats, kādu par sevi esmu izveidojusi. Savos socīšos publicēju jautrās, muļķīgās lietiņas, kas visus izklaidē, bet tā ir tikai viena maza mana šķautne.
Lielākā daļa nemaz nezina, kāda esmu realitātē. Es neesmu tikai tāds mazs analfabētisks klauniņš, kas par visu ierēc un neprot pareizi rakstīt. Es protu rakstīt. Nu pie tā strādāju, lai tos jociņus spociņus pašķaidītu arī ar citām sevis šķautnēm.
Tev ir svarīgas brendu lietas?
Oi, vispār nē! Esmu supermierā ar sevi, tāpēc lietas manā dzīvē vairs nespēlē būtisku lomu. Tas viss ir milzīgs mārketings. Es izvērtēju, kur ir jēga ieguldīt naudu. Cilvēki mēdz sevi asociēt ar krutām lietām, jo paši patiesībā ir tukši. Manuprāt, personību veido nevis apģērbu zīmoli, bet gan aura un enerģija, ko no sevis dod. 80 procenti no mana skapja satura ir no humpalām. Jā, ir arī lietas, kurās man patīk investēt naudu, un tie ir apavi. Tas pat ir kļuvis par hobiju – esmu sākusi kolekcionēt apavus.
Esi atklājusi, ka bērnība nav bijusi tāda, kādu vēlētos… Vai neguvi pietiekamu mīlestību un atbalstu no vecākiem?
Šodien, atskatoties uz to, zinu, ka tam visam tā bija jānotiek, lai es būtu tāda, kāda esmu tagad. Par vecāku mīlestību runājot – tur gan viss bija kārtībā. Tiku ļoti daudz čubināta, mīļota un atbalstīta, un es neizsakāmi mīlu savus vecākus un esmu viņiem pateicīga. It īpaši jāsaka paldies tētim, kurš man ir ļoti daudz dzīvē devis un iemācījis, cēlis mani, kā vien varējis. Materiālajā ziņā man visu tētis ir sagādājis. Varbūt emocionāli un garīgi viņš man nav līdzi stāvējis. Tā ir joma, kas mums klibo. Taču nav jau tikai skaistais vien bijis, ir arī neglītā puse… Bērnībā pieredzēju lietas, kas mazam bērnam nebūtu jāpiedzīvo un jāredz. No tā man uzaugusi bieza āda.
Kādas tagad ir tavas attiecības ar vecākiem?
Ļoti labas. Man gan žēl, ka nepavadām pietiekami daudz laika kopā. Viņi dzīvo Kuldīgā, un man sanāk reti aizbraukt, tāpēc arī nav tādas spēcīgas ikdienišķās saiknes, bet mēs sazvanāmies.
Mamma ir mana labākā draudzene, bet ar tēti ir drusku sarežģītāk, jo mūsu attiecības ir komplicētākas. Es to saucu – nepateiktā mīlestība. Tur kaut kas ir… sāpīgs iekšā. Mani nepamet sajūta, ka es stāstu, bet “adresāts pašreiz nav sasniedzams”… Viņš vienmēr ir tādā straujā skrējienā, kas traucē mūsu komunikācijai. Es nezinu, vai viņš negrib vai nespēj manī iedziļināties. Esmu jau samierinājusies, ka viņš ir drusku citādāks. Galvenais, ka dziļi sirdī zinām, ka viens otru mīlam.
Vari mazliet ielūkoties savā nākotnē – kādu to redzi mērķu un plānu ziņā?
Intuitīvi jūtu, kur man jābūt, kur ir tā vilkme. Jāvirza enerģija pareizos virzienos, un tad viss sakārtosies. Es gribu mūzikā iet tā kārtīgāk iekšā. Gribu dziedāt un radīt mūziku.
Kā saskatījies ar aktieri Igoru Šelegovski? Kā saprotu, jūsu starpā uzvirmojušas simpātijas?
Šo es daudz negribu komentēt, jo tas ir garš un maģisks stāsts – reāls potenciāls filmas materiālam. Mūsu satikšanās ir neizskaidrojamu sakritību virkne.
Vai pieļauj, ka pati reiz nodibini ģimeni un kļūsti par mammu?
Jā, pilnīgi noteikti. Tas ir skaisti, bet ne šodien. Bet kas zina, kā dzīve iegriežas! (Smejas.)
Uzreiz pēc uzvaras šovā devies uz Ekvadoru… Vai tur piedzīvoto redzēsim ekrānā?
Jā, šovs "Ekvadora pa Ekvatoru" būs redzams platformā "Go3" šā gada beigās. Tas bija reāli ekstrēms piedzīvojums, kurā mēs, seši cilvēki, devāmies dzīvībai bīstamos apstākļos. Noteikti ar to ieiesim Latvijas šovu vēsturē, un ar to lepojos! Izbaudījām Ekvadoru pilnā aspektā, cauri Amazones džungļiem, kur vispār nav tūristu taku, ar smagām mugursomām plecos un nomačkājies dubļos līdz gurniem, cērtot ar mačetēm sev ceļu. Visas astoņas dienas lija un bija ļoti auksts. Klintis un krišanas draudi... Krāčainas upes... Traumas – gan fiziskas, gan emocionālas… Takās uz Kotopaksi vulkānu, kas domātas dzīvniekiem, ne cilvēkiem, neviens nebija spēris kāju vismaz 30 gadus. Krūmi un brikšņi pāri galvai, un visapkārt dzīvnieku alas, kur kājas krīt iekšā. Varētu vēl un vēl stāstīt, bet, noslēdzot šo astoņu dienu kreizī izdzīvošanas maratonu, mēs uzkāpām Kotopaksi vulkānā, kas ir augstākā virsotne pasaulē no visiem vulkāniem. Uzkāpām ar asarām, asinīm, sāpēm, ciešanām un gāzmaskām. Es nokritu no klints ar galvu pa priekšu, grūtības pa ceļam lika raudāt pat Aivim Ceriņam. Šajā grupā es biju tāds kā nūģītis, jo visi pārējie bija ar pieredzi un fiziski sagatavojušies. Nebiju sportojusi desmit gadus.
Pirms brauciena uztaisījām biometriskos mērījumus, un man, 25 gadus vecai sievietei, pateica, ka mans ķermenis ir kā 12 gadus vecai meitenei.
Es tajā vulkānā uzkāpu nevis ar savu fizisko sagatavotību, bet garīgi ar sevi strādājot. Šī ekspedīcija mani pilnībā izmainīja. Kad biju salūzusi “līdz nullei”, man vajadzēja sevi atjaunot un dziedēt, pārvērtējot, kas dzīvē svarīgs un kas ne. Esmu atgriezusies no šī piedzīvojuma ar citu domāšanu un vērtībām.
