Atklāti kā vēl nekad - Arnis un Valters Krauzes par brāļu būšanu

Valters uzauga pie audžuvecākiem, Arnis – kopā ar tēvu. Pirmoreiz Valters un Arnis satikās pavisam agrā bērnībā, vēlāk tikai pēc vairāk nekā 20 gadiem. Kopš tā laika pagājuši jau 25 gadi, un nu Arnis un Valters kopā priecē skatītājus humora pilnos koncertos "Krauze pret Krauzi", ko paši dēvē par simtgades jubilejas šovu, jo Valteram ir 53 gadi, bet Arnim – 47. Šoruden šovs atkal dodas pie skatītājiem - Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, Liepājā, Cēsīs un Rīgā.

Šopavasar intervijā žurnālam "Kas Jauns" Krauzes atklāja, kāpēc visus šos gadus izvairījās no satikšanās un kas viņos kā brāļos ir kopīgs.

Nu jau vairāk nekā mēnesi ik nedēļu esat kopā, uzstājoties ar koncertiem. Ir beidzot radusies brāļu sajūta?

Arnis: Lai Valters sāk atbildēt! Kā jau vecākais brālis!

Valters: Varbūt tā nebūs tieša atbilde uz šo jautājumu, bet... Metu kaunu pie malas un īstenoju apņemšanos apciemot Arni mūsu tēva mājās Liezērē, kurās šobrīd Arnis saimnieko. Tovakar mēs daudz ko izrunājām, daudz ko viens no otra stāstiem uzzinājām. Un manos 53 gados nu ir drusku mierīgākas izjūtas. Protams, mēs savu bērnību neizvēlējāmies, un man nav pārmetumu Arnim, ka viņam bērnībā bija labāk, vai otrādi. Tas viss ir palicis tur, pirms daudziem, daudziem gadiem, bet mēs forši izrunājāmies.

A.: Mūsu satikšanās laukos bija spontāna un neplānota. Tas bija 8. marts, mums tieši bija koncerts Madonā, kas ir Valtera dzimtā pilsēta, arī mana dzimtā Liezēre ir Madonas novadā...

V.: Un šajā koncertā bija daudzi mūsu radi. Arnis man rādīja – tā māsīca, tas ir brālēns... Arnis kopj šīs radu saknes, bet es šajā ziņā esmu diezgan paviršs. Todien man nāca klāt pilnīgi sveši cilvēki un teica, ka esam pirms 50 gadiem tikušies. Nu kā es to varu atcerēties!

A.: Jā, uz koncertu bija atnākuši vairāk nekā desmit mūsu radinieki. Gan no Valtera puses, kurus es nekad mūžā neesmu redzējis, gan mani brālēni un māsīcas, kurus Valters beidzamo reizi sastapa bērnībā, pirms 50 gadiem. Pēc koncerta es aizbraucu uz lauku mājām Liezērē, bet Valters atgriezās pie sevis Siguldā. Naktī sākām sarakstīties par to, kā mums gāja koncertā, un vienā brīdī Valters saka – klau, rīt man ir brīvs, varbūt es aizbraucu pie tevis uz Liezēri...

V.: Nē, Arni, bija pavisam otrādi! Tu man teici, ka jau cik gadus esmu solījis, bet tā arī neesamu vēl atbraucis.

A.: Tiešām kādas trīs reizes esmu uzrunājis Valteru atbraukt, bet tā arī tas nebija sanācis. Un tad es viņam teicu, ka laikam tā mēs Liezērē nekad nesatiksimies. Bet Valters atbildēja, ka no rīta būs jāpaskatās, kā būs ar brīvu laiku. Kad pienāca rīts, Valters paskatījās, ko pa nakti esam sarakstījuši, un vaicāja – vai tas uzaicinājums ir nopietns?

V.: Teicu, ka man ir divas brīvas dienas un esmu ar mieru braukt.

A.: Es viņu izvadāju pa mūsu senču takām, izrādīju, kur dzīvoja mūsu vecvecāki... Tinām pagātni, izrunājām visu mūsu bērnību, ko viens par otru līdz šim nezinājām. Saruna ievilkās līdz rītam, pa vidu bija gan smiekli, gan pa kādai asarai. Un labi, ka to izrunājām; ja būtu speciāli ieplānojuši – satiksimies pie ugunskura, plēsīsim vaļā brūces –, diez vai tas būtu tik dabiski sanācis.

V.: Biju pārsteigts, ka tad, kad Arnis mani aizveda arī uz vectēva mājām, atmiņā parādījās kaut kādi uzplaiksnījumi. Atcerējos autobusa pieturu, fermu tālumā...

A.: Valters pat tēva mājās atcerējās izkārtojumu – kur bija skapis, kur gulta! Apbrīnojami, bet beidzamo reizi viņš tur bija pirms 50 gadiem!

Kāpēc vispār tā sanāca, ka uzaugāt citās ģimenēs?

V.: Ļoti vienkārši! Mana māte sagāja kopā ar manu tēvu, piedzimu es, bet tad viņi izdomāja, ka dzīvos katrs savu dzīvi. Vispirms nokļuvu Madonā pie vecāsmammas, bet pēc tam mani uzaudzināja audžuvecāki. Tēvam izveidojās cita ģimene, viņiem piedzima Arnis, bet mani pieņēma mammas māsa ar vīru, kurus joprojām saucu par saviem vecākiem.

A.: Interesants ir fakts, ka mēs bērnībā esam bijuši kopā, un to apliecina viena fotogrāfija, ko uzņēmis mūsu tēvs. Man tur ir pāris mēnešu, bet Valteram kādi pieci gadi. Es tiešām ilgu laiku pat nezināju par brāļa eksistenci, ka tāds Valters vispār ir. Tā pa īstam mēs iepazināmies, kad man bija kādi gadi divdesmit. Toreiz mūs saveda kopā žurnāliste, lai par mums abiem kā brāļiem uzrakstītu.

Vai tiešām pirms tās satikšanās reizes nezinājāt, ka jūs, divi TV zvaigznes, esat brāļi?

A.: Zināju, bet mēs nebijām tikušies. Valteru biju redzējis pasākumos, uz ielas, bet nebija ne uzņēmības, ne drosmes pieiet viņam klāt. Nu ko es viņam teikšu? “Sveiki! Man ir uzvārds Krauze, mēs esam brāļi!” Nē taču! Ja nebūtu šīs žurnālistes, mēs, visticamāk, vēl ilgi nesatiktos. Turklāt es toreiz vismaz reizes trīs atteicos no šīs iespējas...

Valter, tu arī tielējies satikties ar Arni?

V.: Nezinu, vai to var nosaukt par tielēšanos, bet.. Kad vēl biju pusaudža gados, dažreiz aizdomājos, kā tas būtu, ja mēs satiktos, par ko mēs tad aprunātos. Bet tad es jau biju pieaudzis cilvēks, man bija sava dzīve, savas darīšanas. Nu ko tad es tur speciāli tikšos...

A.: Jā, dzeltenā prese mūs saveda kopā. Nofotografējāmies, pateicām pāris teikumu, pēc intervijas abiem iestājās tas neveiklais brīdis – ko tālāk? Čau, un pa mājām, turpinot dzīvot kā līdz šim, vai arī... Un Valters, kā jau drosmīgāks, piedāvāja aiziet kaut kur iedzert kopā kafiju. Tā bija pirmā reize, kad kādu stundu pasēdējām un parunājām. Pēc tam jau ik pa laikam satikāmies dažādos televīzijas projektos, pasākumos, ko vadījām kopā. Tā visus šos gadus vismaz reizi pāris mēnešos kaut kur sastapāmies. Bet tik daudz, cik esam kopā beidzamo mēnesi, uzstājoties ar šo koncertu, nekad neesam bijuši kopā.

V.: Un tagad cilvēki man jautā – kā šis mēnesis ir izmainījis mūsu attiecības? Nekas daudz jau nav mainījies. Manuprāt, ir muļķīgi mākslīgi veidot attiecības – nu tikai mēs tiksimies katru nedēļu, braukāsim viens pie otra ciemos, atgūsim nokavēto... Arnis ir pieaudzis cilvēks ar savu dzīvi, savām interesēm, man ir sava dzīve un savas intereses, nu nevaram tagad speciāli viens otram kaut ko uzspiest. Bet es zinu, ka viņš ir foršs cilvēks, ar kuru kaut kādā brīdī, kad patiešām nav ko darīt, varu papļāpāt. Kaut vai piezvanīt un pajautāt – Arni, kā tev šogad aug tomāti?

A.: Pieminot šos tomātus, pie sevis nosmeju, ka varbūt mums tomēr ir kaut kas kopīgs, ka mums tiešām ir vieni gēni. Jo neatkarīgi viens no otra abi vienā laikā esam pēkšņi izdomājuši, ka nu audzēsim tomātus, uzbūvēsim siltumnīcu! Mēs tiešām neatkarīgi viens no otra pandēmijas laikā sākām aizrauties ar tomātu audzēšanu.

Kādas jums vēl ir kopīgas īpašības, lai varētu patiešām teikt, ka abiem ir vienas asinis?

V.: Televizors!

A.: Es vēl esmu mēģinājis Valteru ieinteresēt pētīt radrakstus. Pirms vairākiem gadiem mani sāka aizraut ciltskoku izzināšana. Sāku, protams, ar Krauzes senčiem, aizrakos līdz 300 gadu senai pagātnei. Tad kolēģiem darbā pētīju ciltskokus, saviem interviju varoņiem papētu, un vienreiz paskatījos arī par Valtera mammas līniju. Izrādās, ka baznīcas grāmatā pie Valtera vecvecvectēva ierakstīts, ka viņš ir muižnieks!

V.: Jā, to es nezināju. Pēc tam zvanīju savai mammai un noskaidroju, ka mums senčos ļoti tuvi ir grāfi Plāteri-Zībergi.

A.: Valtera mammas dzimta ir no Krāslavas puses grāfiem Plāteriem.

V.: Un tāpēc Arnis katru reizi, kad satiekamies, manā priekšā mazliet paklanās! Es gan saku, lai to nedara! Bet, ja atgriežamies pie jautājuma par kopīgām īpašībām, tad skaidrs, ka mums rūp tas, kas notiek Latvijā, un mums ir līdzīga domāšana.

A.: Mūs abus interesē tas, kas notiek apkārt. Protams, man tas ir darbs, bet esmu novērojis, ka Valters, lai arī komiķis, ārpus skatuves un televīzijas šoviem ir ļoti nopietns cilvēks, kurš seko līdzi procesiem sabiedrībā un politikā. Vēl mums kopīga ir labdarība. Es, cik vien iespējams, iesaistos visdažādākajās labdarības akcijās, jau desmito gadu vadu Latvijas lepnumu, bet Valters jau ceturto gadu ik pavasari rīko labdarības koncertu Siguldas bērniem. Šogad viņš uzaicināja arī mani, un tās mums bija tādas kā ugunskristības kopā uz vienas skatuves pirms šiem mūsu koncertiem "Krauze pret Krauzi".

Kā nonācāt pie idejas par koncertu "Krauze pret Krauzi"?

V.: Aizvadītajā vasarā mums abiem bija koncerts, kurā piedalījās arī dziedātāja Ance Krauze, un tas guva labas atsauksmes. Tāpēc domāju, ka vajadzētu šo ideju attīstīt.

Valters vismaz ir pieradis būt uz skatuves, viņš ir skatuves cilvēks, gatavs improvizēt. Bet lasīt ziņas ir pavisam cits formāts. Arni, kā pieņēmi Valtera ideju par kopīgajiem koncertiem?

A.: Pāris dienu padomāju. Nebija ne strikts jā, ne strikts nē, taču paškritiski novērtēju, kāds tieši varētu būt mans pienesums. Man taču nav tādu joku stāstu no kāzām un citiem pasākumiem kā Valteram – es taču neiešu stāstīt ziņas un politiskos notikumus! Un es vispār zinu tikai vienu anekdoti, un to pašu nevar stāstīt publiski. Tāpēc biju diezgan piesardzīgs, taču padomāju, ka dzīvojam vienreiz, un, ja zvaigznes tā salikušās, vajadzētu pamēģināt. Tagad es jau daudz citādāk skatos uz stand up aktieriem, jo zinu, cik grūti ir divas stundas uz skatuves noturēt publikas uzmanību. Turklāt pašam bija interesanti izsecināt, ka pa šiem 25 gadiem televīzijā man bijušas daudzas diezgan raibas situācijas piedzīvotas! Līdz šim, kad cilvēki vaicāja, lai pastāstu kādu kuriozu no darba dzīves, man šķita, ka īsti nekā interesanta nav bijis. Bet, gatavojoties koncertiem, palūkoju senos arhīvus, un izrādās, ka diezgan daudz amizanta noticis.

V.: Ir lietas, kurām Arnis nav piešķīris nozīmi – ka tas ir interesants, stāstāms fakts. Bet es, klausoties viņa stāstus, cenšos pārliecināt, ka tas ir patiešām interesanti. Piemēram, Arnis taču bija tas, kurš pirmo reizi saveda kopā Imantu Kalniņu un Raimondu Paulu! Visi pirms tam runāja, ka lielajiem dižgariem ir savstarpējs naids, ka viņi nesveicinās, bet Arnis noorganizēja abu sarunu divu stundu garumā!

Nosaukums ir "Krauze pret Krauzi". Vai šajos koncertos cenšaties viens otru pārspēt stāstos?

V.: Protams, ir maza sacensība, nu kuram gan nepatīk aplausi uz skatuves! Bet tie ir visu laiku un abiem mums.

Un kuram no Krauzēm vairāk?

A.: Protams, Valteram! Bet vispār mums ir sacensības – koncertu konferansjē Ojārs Rubenis kādam skatītājam liek skaitīt, kuram no mums ir vairāk punktu, pajokojot, ka uzvarētājs no vietējās pašvaldības saņems vienistabas dzīvokli. Un...

V.: Arni, nestāsti tālāk!

A.: Pēc pirmajiem deviņiem koncertiem bilance ir tāda, ka Valteram jau ir dzīvoklis Smiltenē, Līvānos, Bauskā, Madonā, Viesītē... Bet man arī ir viens – Tukumā!

Tagad esat viens otru vairāk iepazinuši. Ko tālāk? Kāda būs brāļu Kraužu turpmākā dzīve?

A.: Ja šis ir mūsu simtgades koncerts, tad tagad jau strādājam pie 150 gadu koncertprogrammas.

V.: Un tas būs Mežaparka estrādē, skatītāju būs tik, cik būs... Nu tik, cik mūs vēl atcerēsies!

A.: Bet, ja nopietni, kad šai "Krauze pret Krauzi" avantūrai piekritu, biju domājis, ka tie būs kādi divi trīs koncerti, bet nu jau tie pārauga 12 koncertos, un tiek plānoti vēl koncerti rudenī! Ārprāts, kur es esmu iepinies! Ja es kādreiz būtu iedomājies, ka man būs koncerti VEF Kultūras pilī, "Splendid Palace" kinoteātrī, man tas pat sapņos nerādījās!

Nebūs grūti vasarā vienam bez otra?

V.: Es vienmēr atcerēšos vienu gadījumu, kad pavisam negaidīti kādā jubilejā satikos ar klasesbiedru, ar kuru nebijām redzējušies kopš izlaiduma. Mēs norunājām visu to vakaru, pilnībā ignorējot jubilāra svinības, un šķiroties teicu, ka nu vajadzētu apmainīties ar telefona numuriem un satikties biežāk. Bet viņš atbildēja: “Nesačakarējam visu! Kad vēl kādu reizi nejauši satiksimies, mums atkal būs ko runāt!” Un arī mūsu attiecībās ar Arni, manuprāt, šī būtu pareizā pieeja. Iespējams, ka kaut kad nākotnē satikšos arī ar citiem radiem. Taču to nevajag steidzināt un uzlikt par pašmērķi – tagad visi mani draugi pastāvēs malā, jo es nu iešu pie saviem radiem. Nē, kā būs, tā būs! Nevajag uzreiz saiet Krauzēs.

A.: Tieši tā! Ja vēl pirms gada man kāds teiktu, ka es katru nedēļu satikšos ar Valteru, es tam nekad neticētu. Bet tā ir noticis, un, manuprāt, tas ir pareizākais veids, ka tas notiek tik brīvi, plūstoši... Tāpat kā tas notika ar mūsu satikšanos Liezērē. Tā nebūtu bijusi tik lieliska un sirsnīga, ja būtu to plānojuši iepriekš, vismaz trīs nedēļas runājot, ko liksim galdā...

V.: Un ko liesim glāzēs, kas arī nav mazsvarīgi!

Runājot par “liešanu glazēs”, jums kā brāļiem ir līdzīgas gaumes?

V.: Manuprāt, jā!

A.: Mums abiem garšo ūdens ar citronu.

V.: Bet darbā! Starp citu, es pie Arņa aizbraucu ar kļavu sulām.

Kā jūs viens otru uzrunājat? “Sveiks, brāli” vai saucat vārdos?

V.: Vārdos. Kaut gan mums jau ir neapzināti izsprucis “brālis”, “bračka”. Tas ir normāli.

A.: Vai – hei, Garais!

V.: Jā, es Arni saucu par Garo, bet viņš mani par Pelmeni gan nesauc. Taču, ja arī sauktu, tāpat to piedotu! Pat ne piedotu, zināmā mērā priecātos! Un vēlreiz uzsvēršu – nedzīsim zirgus! Mums vienam otram nav jāpierāda sava brāļu būšana, nav tagad pēkšņi jāatgūst visi šie gandrīz 50 gadi, kad bijām šķirti.