Slavenības

250 miljonu lidojums. Seriāla "Masters of the Air" recenzija

Jānis Pomjē

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

Amerikāņu TV seriālu producenti ar "Apple TV+" priekšgalā turpina demonstrēt savus muskuļus. Ar leģendārajiem Tomu Henksu un Stīvenu Spīlbergu producentu komandā ir tapis ambiciozs kara eposs par Otrā pasaules kara amerikāņu  lidotājiem, ko aizokeāna skatītāji vērtē ļoti augstu.

250 miljonu lidojums. Seriāla "Masters of the Air"...

«Debesu pavēlnieki» pievēršas Otrā pasaules kara vēsturei. Seriāls jau ir izpelnījies augstus skatītāju vērtējumus, lai gan slaveni vārdi ir atrodami tikai uz daudzsēriju filmas producentu komandtiltiņa. Aktieru vidū pārsvarā ir skaisti un vīrišķīgi aktieri, no kuriem par pazīstamāko var uzskatīt Ostinu Batleru. Viņš pērn atveidoja Elvisa lomu Baza Lurmena biogrāfiskajā stāstā par rokenrola karali. Par to Batlers tika arī pie «Oskara» nominācijas. Atskaitot viņu, šis amerikāņu mega-budžeta projekts izticis bez superzvaigznēm, kuru uzvārdi ietu pa priekšu «Debesu pavēlnieku» reklāmas kampaņai.

Ikdienā pagriez galvu, kur vēlies, visapkārt ir ziņas par kariem Ukrainā vai Gazā. Bez īpašām pūlēm 21. gadsimta cilvēks var atrast kaudzēm attēlu un video no frontes līnijas un antihumānajiem apstākļiem, kādus pārcieš civiliedzīvotāji kara skartajās zonās. Šodien karš ir īsts visapkārt. Tikmēr «Debesu pavēlnieki» uz kara šausmām piedāvā palūkoties no augšas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Kara lidotāji ir skaisti, stipri un labi nogrimēti. Asinis ir tikai ticamas krāsas ķīmiski šķidrumi ekrānā. Lai gan stāstā ik uz soļa varoņi mirst, tomēr viņi darbojas prasmīgi konstruētā vēstījumā, kas cildina varonību un vīrišķību. «Debesu pavēlniekos» viss ir skaidrs. Amerikāņi ir labi, vācieši nacisti – slikti. Tas nekas, ka pirmajās sērijās amerikāņu veiksmīgi nobombardētajā nacistiskās Vācijas jūras bāzē Norvēģijā, iespējams, dienēja latvieši (piebilde no vēstures: vācu okupācijas laikā jaunie jūrnieki no Latvijas nereti tika sūtīti tieši uz okupētās Norvēģijas krastiem). Pie ekrāna mēs tāpat priecājamies līdz veiksmīgajai misijai. «Debesu pavēlnieki» simboliski uz karu palūkojas no augšas, kur, lai gan militārais konflikts šķiet ļauns un nežēlīgs, tomēr loģiski sakārtots.

Kā jau vēsta nosaukums, šī kara drāma arī tīri burtiski karu piedzīvo debesīs. «Debesu pavēlnieku» stāsts ir balstīts Donalda Lī Millera literārajā materiālā par 100. gaisa spēku divīziju Otrā pasaules kara laikā. Mēs sekojam gaisa spēku grupas vadītājiem Geilam Bakam Klevensam un Džonam Bakijam Egansam, kad viņi dodas uz Eiropu. Vidējie vārdi ir viņu iesaukas, kas tā jau plašajā varoņu klāstā rada jaunus izaicinājumus sekošanai līdzi. Jaunie lidotāji atvadās no mājām un mīļotajām. Viņu uzdevums vecajā kontinentā ir bīstamās misijās bombardēt mērķus Vācijas okupētajā Eiropā. Jau gadiem karojošie briti savās gaisa spēku misijās dodas tikai nakts aizsegā un bombardē vienalga ko, lai nodarītu pēc iespējas lielākus postījumus. Amerikāņu puiši tiek dzīti uzdevumos dienas laikā, lai viņi precīzi trāpītu konkrētiem mērķiem. Kā jau noprotat, bez nakts aizsega viņi kļūst par dzīvajiem mērķiem. Katrā misijā krīt dienesta biedri, un gaisa spēki piedzīvo lielus zaudējumus, tomēr maina pasaules vēsturi.

Amerikāņu propaganda?

Pastāstīt par sižeta gaitu ir visnotaļ sarežģīti, jo «Debesu pavēlnieki» daudz vairāk šķetina armijas dzīves ikdienu, vedot mūs garās gaisa kauju ainās vai dienesta intrigās uz zemes. Vismaz tāda ir seriāla pirmā puse, kuru līdz šim ir bijis iespējams redzēt. Ir daudz armijas peripetiju, nianšu par kara dzīvi un regulāras biedru un draugu nāves. «Debesu pavēlnieki» ir ieturēti labākajās ASV kara drāmu tradīcijās, kuras cildina varonību. Pateicoties budžeta atvēzienam, arī vizuālā atgriešanās Otrā pasaules kara debesīs ir samērā ticama un vērienīga.

Tomēr skatoties neviļus nākas aizdomāties.... Ne visām filmām vai seriāliem vajag kādu virsuzdevumu. Dažreiz vienkārši pietiek iedziļināties ikdienas cilvēku dzīvēs, lai mēs pie ekrāniem varētu sajusties, ka neesam mēs tādi vieni ar savām problēmām un priekiem šajā pasaulē. Tomēr, kad milzīga producentu kompānija iztērē apmēram 250 miljonus, lai radītu deviņas sērijas, tad jādomā, ka motivācijai ir jābūt pamatīgai. Es nerunāju par to, vai «Debesu pavēlnieki» ir labs vai slikts seriāls. Gluži vienkārši ir grūti saprast, kāpēc šodien būtu jāskatās šis seriāls. Vai Amerika cenšas visiem parādīt kara svarīgo misiju? Vai arī viņi gatavo savus jaunos puišus būt varonīgiem, jo var gadīties pašiem drīz doties kara laukos? Biedējošas domas.

«Debesu pavēlnieki» īpaši nekoncentrējas uz «mazo» cilvēku, kurš ierauts karā. Drīzāk tiek cildināta drosme un panākumi karā ar klasiskiem patriotismu pumpējošiem paņēmieniem. Tas jūtams gan seriāla muzikālajā celiņā, gan skaistajos jaunekļos, kuri braši cīnās un uzvar pat tad, ja tas prasa draugu un dienesta biedru dzīvības.

Specefektu sprādzienu virpulī

Ar jaunekļiem ir vēl viena problēma. Līdzīgas ir ne tikai galveno varoņu iesaukas. Lielu daļu no seriāla laika viņi atrodas lidmašīnās ar ķiverēm galvās un skābekļa maskām uz sejām. Jau sižeta darbībā uz zemes līdzpārdzīvojums nav īpaši liels. Debesīs viņu citu no cita ir pat grūti atšķirt.

Filmēšana, protams, bijusi prātam neaptverami sarežģīta. Ir uzbūvēti vairāki autentiski tā laika kara lidmašīnu modeļi, pacelti 50 metru augstumā un 360 grādos visapkārt izvietoti ekrāni, kas rada nepieciešamo fonu gaisa kauju laikā. Tas darīts gan vizuālā vēriena vārdā, gan, lai aktieriem nodrošinātu pēc iespējas reālistiskāku pieredzi. Stīvens Spīlbergs, viens no producentiem, ir izteicies, ka viņš savā karjerā nav pieredzējis tik vērienīgu filmēšanu. Ņemiet vērā, ka to saka cilvēks, kurš saviem projektiem jau sen spēj piesaistīt visu nepieciešamo Holivudas naudu! Spīlbergs kā režisors arī ir veidojis daudzas iespaidīgas kara drāmas. Piemēram, vienu no spilgtākajām žanra klasikām «Glābjot ierindnieku Raienu».

Bet! Beigu beigās, kam tas viss? Jāatzīst, ka seriāla vizuālie efekti ar neko īpaši nav labāki par citiem Holivudas lielbudžeta ražojumiem. Nevienu kino vai TV darbu nevar atraut no laika un fona, kurā to skatās. Nepamet neērtuma sajūta, ka mums jāskatās glauni safrizēts karš, kamēr pasaulē notiek reāla iznīcība. Iespējams, esmu subjektīvs, tomēr, ja seriāla autori nepiedāvā pārāk daudz iedziļināties varoņu emocijās un prātos, tad atliek tikai domāt par «Debesu pavēlnieku» tēmu un toni, kādā tā pasniegta. Un tas viss, maigi sakot, šķiet šim brīdim šķebinošs.

Nešaubos, ka kara vēstures interesentiem un konkrētā žanra mīļotājiem «Debesu pavēlnieki» būs aizraujoša skatāmviela. Zināmā mērā starp viņiem ietilpstu arī es, tomēr dažreiz darbi pie mums ierodas neīstā vietā un laikā. Par seriāla tapšanu iespējams izlasīt daudz. Galvenokārt to, cik pamatīgam militārajam sagatavošanās procesam izgāja cauri seriāla galvenais aktieru ansamblis. Nešaubos par ekrānā redzamo mēģinājumu būt autentiskam. Tajā pat laikā ieraudzīt aktiermeistarības nianses mums neļauj autoru vēlme sasniegt episkumu. Pieļauju, ka Spīlberga meistarība pie režijas pults būtu sakārtojusi seriāla emocionālos uzsvarus, tomēr viņš šoreiz ir producents. Ceļojumā ar «Debesu pavēlniekiem» ir, kam dzīvot līdzi, tomēr es patlaban labāk izvēlos pārdzīvot kopā ar cilvēkiem, nevis lielbudžeta specefektu sprādzienu virpuļiem.