Ar cieņu pret valsti un valodu. Fjodors Fjodorovs: "Sevi uzskatu par latvieti!"
Beidzamajā laikā Latvijā aktualizējies valodu jautājums - daudzi jaunie speciālisti nespējot atrast darbu, ja nepārvalda krievu valodu. Bet vai tiešām krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji nerunā valsts valodā?
“Pēc tautības esmu vistīrākais krievs, taču uzskatu, latviešu valoda ir jāzina. Nu nevar dzīvot valstī, nezinot tās valodu!” atzīst Fjodors Fjodorovs. Viņš dzimis un uzaudzis Latvijā, ir kvalificēts fizioterapeits un ir lielisks piemērs, ka integrācijas pamats ir attieksme ģimenē.
Pareizā skolas izvēle
Fjodora vecāki ir krievu tautības, vecvecāki no tēva puses Latvijā ieradās Otrā pasaules kara laikos, bet mammas saknes ir no Latgales. “Ģimenē sarunājamies krieviski, tikai ar brāli runājam latviski. Patiesībā mamma latviešu valodu zina ļoti labā līmenī, taču tētis gan runā ar grūtībām,” uzsver Fjodors, kurš uzauga Tukumā. Latviešu valodu viņš apguva bērnībā. “Cik atceros, latviski sāku runāt pagalmā, jo apkārt pārsvarā bija latviešu bērni. Līdz ar to nebija jau variantu, nācās mācīties. Kad bija jāuzsāk skolas gaitas, sākumā vecāki mani gribēja sūtīt “krievu” skolā, arī uz sagatavošanas grupiņu gāju krievu skolā. Bet, kad pienāca laiks iet 1. klasē, mamma strikti pateica: “Stop! Tu iesi latviešu skolā!”” stāsta Fjodors.
Vai viņš skolā neizjuta problēmas tāpēc, ka tad vēl tekoši nerunāja latviešu valodā, ka bija krievu tautības? “Nē! Nekā tāda nebija. Es taču jau sētā biju savs čalis. Skolasbiedri mani malā nenostūma, drīzāk jau palīdzēja integrēties savā vidē,” atceras Fjodors, kurš pēc vidusskolas beigšanas iestājās Sporta pedagoģijas akadēmijā Rīgā. “Augstskolā kursabiedri bija dažādu tautību, mēs brīvi komunicējām gan latviešu, gan krievu valodā. Nebija nekādas rīvēšanās par nacionālajiem jautājumiem. Ar latviešu valodu man vispār nebija problēmu, daudz lielākas grūtības sagādāja krievu valoda, jo nācās atcerēties, kā krieviski jāraksta. Runāju un lasīju bez problēmām, bet ar rakstīšanu gan bija, kā bija. Arī tagad krieviski rakstu ar grūtībām un daudz, daudz lēnāk nekā latviski vai angliski.”
Kāpēc mācīties latviski, ja visi tāpat ar tevi runās krieviski?
Fjodors ir pierādījis – lai arī uzaudzis ģimenē, kur runāts citā valodā, tomēr var bez problēmām iemācīties latviešu valodu. Bet kāpēc vēl 30 gadu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzi iedzīvotāji to neprot, neuzskata par nepieciešamību iemācīties valsts valodu? Fjodors domā, ka galvenais ir ģimene – ja vecāki neuzskatīs par vajadzīgu integrēties, tad arī bērni to nedarīs. “Mamma saprata, ka, dzīvojot šajā valstī, ir jāmāk tās valoda. Un paldies, ka viņa mani integrēja latviešu vidē. Atceros, bija skolu reforma un vidusskolas eksāmeni bija jākārto valsts valodā, daudziem maniem vienaudžiem tas sagādāja milzu grūtības. Kāpēc tad viņi nemācījās latviešu valodu? Pirmkārt, slinkums. Otrkārt, nebija un joprojām nav vajadzības. Viņi taču zina, ka jebkur – veikalā, valsts iestādē, medicīnas centros – ar viņiem runās krieviski. Viņi līdz ar to apzinās, ka ikdienā var lieliski iztikt arī bez latviešu valodas.”
Taču Fjodors nekādi nesaprot, kāpēc, dzīvojot kādā valstī, nevar iemācīties tās valodu: “Tas ir nepareizi! Ntos gadus dzīvojot kādā valstī, ir jāmāk tās valoda! Tur pat nav vietas kaut mazākai diskusijai. Tā ir cieņa pret valsti, valoda ir visa pamats, tā ir jāzina.”
Jārada īstā vide
Vai Fjodora draugu lokā ir tādi, kas neuzskata par vajadzīgu runāt latviešu valodā un sevi saista vairāk ar citu valsti? “Nē. Mēs jau paši veidojam savu draugu un paziņu loku. Es gan nesaprotu tos, kas, lai arī zina latviešu valodu, principa pēc atsakās tajā runāt. Nu ko viņi ar to grib pierādīt? Kam viņi ar to ieriebj? Tikai paši sev, parādot savu attieksmi un intelekta līmeni. Piemēram, kad Tukumā trenējos cīņas sportā, treneris ļoti labi runāja latviešu valodā. Arī tagad hokeja treniņos ir tāpat – ar komandas biedriem sarunājamies gan krieviski, gan latviski. Taču tajā pašā laikā situācija Latvijā liecina, ka problēma tomēr pastāv. Bet tā nevajadzētu būt!”
Kā to atrisināt? “Smags jautājums. Protams, tantiņas vairs neizmainīsi, lai tas arī tā paliek. Bet jaunā paaudze, kāpēc arī tā nerunā vai negrib runāt valsts valodā? Tas ir politiķu lauciņš, taču redzams, ka līdz šim darītais nav devis vajadzīgo rezultātu. Šeit cilvēks var aiziet pie ārsta un pieprasīt, lai ar viņu runā krieviski, un ar viņu runās! Kur vēl tā notiek? Vācijā, aizejot pie vācu ārsta, kurš komunicē vācu valodā, un, ja tu to nepārvaldi, tev pašam ir sev jānodrošina tulks. Viss! Un vēl, manuprāt, integrācija noritētu daudz vieglāk un tagad nebūtu tādu problēmu, ja nebūtu “krievu” bērnudārzu un “krievu” skolu, ja skolotāji paši mācētu komunicēt latviski. Bērni ļoti ātri apgūst valodas, ja ir atbilstoša vide,” spriež Fjodors.
Par ko viņš sevi vairāk uzskata? Par latvieti vai par krievu? “Grūti atbildēt! Esmu izaudzis krievu ģimenē, taču piedzimu Latvijā, dzīvoju Latvijā, esmu Latvijas pilsonis... Jā, esmu latvietis! Un, lai arī mana ģimene ir krievu tautības, es sevi uzskatu par latvieti. Atceros, kad pirmo reizi mūžā saņēmu pasi, tad gan teicu, lai kā tautību ieraksta “krievs”. Bet pēc tam sāku iedziļināties – ko tas maina? Kāda nozīme šai tautībai? Es sevi asociēju ar Latviju, es dzīvoju Latvijā, tāpēc esmu latvietis.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.
