"Viņš mani gaidīja... " Hosams Abu Meri paguva atvadīties no tēta
Veselības ministrs un ārsts Hosams Abu Meri, pirms tētis Abduls Hafizs Abu Meri devās mūžībā, paguva aizlidot uz dzimto Libānu, lai atvadītos. Tiesa gan, tētis jau tobrīd bija reanimācijā un ģimene gatavojās visbēdīgākajam iznākumam.
Aizvadītajā nedēļā Hosams Abu Meri soctīklos nāca klajā ar skumju vēsti - viņsaulē devies viņa tēvs.
"5. februārī mani ģimene informēja, ka tētis slimo. Viņam bija problēmas ar hroniskām slimībām - gan ar sirdi, gan cukura diabēts. Taču šajā reizē viņš diemžēl bija dabūjis kādu baktēriju, vīrusu, bija saslimis ar plaušu karsoni ļoti smagā formā. Tā kā viņam bija elpas trūkums, tad tētis tika aizvests uz slimnīcu. Tad arī sapratu, ka man noteikti ir jālido pie viņa," tā portālam Jauns.lv stāsta Hosams.
"Jau aizvadītajā vasarā tētim bija kājas operācija, jo salauza gūžu. Biju aizlidojis pie viņa un nodomāju, ka man ir biežāk jābrauc pie tēta, lai satiktos, jo viņš pēdējā laikā slimoja. Taču diemžēl drošības situācija gan Libānā, gan tajā rajonā nav no drošākajām, jo apkārt norit karš. Jāteic, ka jau vairākus mēnešus biju plānojis aizlidot uz Libānu pie vecākiem. Bija grūti to saorganizēt, tāpēc arī visu laiku braucienu atliku. Plānoju, ka varētu februāra vidū lidot pie vecākiem, bet pienāca ziņas no mammas, ka tētis nejūtās labi. Nākamais zvans no mammas pienāca satraukuma pilns, jo tēta veselības stāvoklis pasliktinājās un viņš jau bija ievietots reanimācijā. Tad arī nekavējoties lidoju uz Libānu, kur biju trīs dienas. Diemžēl tētis bija reanimācijā un jāteic, ka gandrīz komā un nebija iespēja ar viņu vairs kontaktēties. Taču vēl pirms pāris nedēļām, kad sazvanījāmies, viņš vēl bija mājās, un es teicu, ka februāra vidū atlidošu. Viņš mani gaidīja... Viņš zināja, ka es jau no pagājušā gada rudens gribu braukt, bet visu laiku bija jāatceļ, jo politikā bija daudz darba un arī aktuāls drošības jautājums."
"Tētim, esot reanimācijā, stāvoklis katru dienu pasliktinājās. Viņš tā arī vairs nenāca pie samaņas. Pēdējā dienā pirms prombraukšanas uz Latviju, mēs ar ģimeni jau zinājām, ka tas ir tikai laika jautājums un tas var notikt pēc dienas, četrām vai nedēļas. Es nevarēju pagarināt savu palikšanu Libānā, jo esmu ministrs un ir jāveic savi darba pienākumi. Tāpēc atgriezos Latvijā. 13. februārī, otrdien, biju Ministru kabineta sēdē, kad sēdes beigās saņēmu īsziņu no mammas, kas uzrakstīja, ka tētis nupat ir aizgājis mūžībā. Pēc sēdes bija vēl viena sapulce, bet es palūdzu, ka nevarēšu ierasties. Aizbraucu mājās... Bija jāizraudās, jāatvadās no tēta. Bērēm ģimene jau bija sākusi laicīgi gatavoties, jo diemžēl bija skaidrs, ka tas viss iet uz to pusi. Otrdien tūlīt arī ķēros pie aviobiļešu meklēšanas, bet divas nākamās dienas caur Turciju tas nebija iespējams, varēju vienīgi lidot caur četrām valstīm, kamēr nonāktu Libānā. Ģimene zvanīja un teica, lai nebraucu, jo esmu jau atvadījies no tēta slimnīcā. Tāpēc diemžēl uz bērēm es netiku. Mazliet ir sāpīgi, ka tā."
"Es Latvijā dzīvoju jau vairāk kā 30 gadu un ik pa laikam aizdomājos, ka tas var notikt, un es, visticamāk, nepaspēšu aizlidot, lai satiktu vecākus vai radiniekus, un nepaspēšu arī uz bērēm. Lai tiktu uz Libānu, it īpaši tagad, kad drošības jautājumi šajā rajonā nav stabili, ir ļoti sarežģīti. Sākumā no Latvijas ir jālido uz Turciju, un tad, ja nevar paspēt tajā pašā dienā tālāk uz Libānu, ir jābrauc tikai nākamā dienā. Ceļā var aiziet diennakts vai 12 stundas, lai nokļūtu galapunktā,” sarunā ar Jauns.lv stāsta veselības ministrs.
Abu Meri dzimta ir liela, viņa tētis bija ietekmīgs cilvēks. Uz bērēm bija atnākuši vairāki simti cilvēku – ģimene, radi, draugi, kaimiņi un paziņas. “Tētis bija ļoti spēcīgs cilvēks. Vēl pirms diviem gadiem viņš bija Rīgā pie manis. Bija paredzēts, ka arī aizvadītajā vasarā vecāki atbrauks, bet tā kā tētim bija gūžas operācija, viņi neatbrauca.”
Hosams Abu Meri teic, ka jau dažas dienas viņš jūt, ka dzīve pēc tēta aiziešanas kļuvusi citādāka: “Kopš esmu ministrs un darba ir daudz, ar vecākiem sazvanījāmies katru otro dienu, un centos sarunas laikā parunāties gan ar mammu, gan tēti. Tagad viss ir mainījis, jo tēvs vairs nav šajā pasaulē. Esmu zaudējis vienu no vecākiem. Libānā ir manas divas māsas un divi brāļi, kas parūpēsies par mammu. Viņai nav šobrīd viegli, jo ar tēti laulībā nodzīvoja 51 gadu. Es noteiki pēc kāda laika arī aizlidošu pie mammas un gribu šajā vasarā viņu atvest padzīvot pie manis."
