Cilvēcības stundas. Seriāla "Lessons in Chemistry" recenzija

Tas, ka par «Apple TV+» platformas seriāliem jārunā arvien nopietnāk un biežāk, nav nekāds dižais pārsteigums. Tikai loģiski, ka milzīgie ieguldījumi vairāk vai mazāk atspoguļosies arī prestižās nominācijās. Tā darbojas lielās izklaides industrijas ķīmiskie savienojumi. Tomēr uzmanību «Ķīmijas stundām» ir vērts pievērst, pateicoties tā augstajam skatītāju vērtējumam.

Vispirms jau seriāls ievelk ar savu smeķīgo piecdesmito gadu Amerikas inscenējumu. Vēl pirms paša seriāla skatīšanās daudzus var šarmēt tā plakāts. «Ķīmijas stundu» vizuālajā pasaulē jau kopš pirmajām minūtēm ir viss, kas mūsu acis fascinē no šī laikmeta – frizūras, krāsas gan kostīmos, gan vidē un lielās amerikāņu mašīnas. Ar pastkarti gan būtu par maz, lai aizrautu mūs astoņu sēriju jeb nepilnu septiņu stundu garumā.

«Ķīmijas stundas» paskatās uz šo pasauli caur talantīgas ķīmiķes skatpunktu. Tomēr varu nomierināt tos, kuros skolas gadi iedzina riebumu pret eksaktajām zinātnēm. Man skolā nepatika ķīmija (tas vēl būtu ļoti maigi teikts), bet seriāls aizrauj un uzrunā arī absolūtos ķīmijas nejēgas kā mani. Protams, «Ķīmijas stundas» nav par zinātni, bet par cilvēkiem, kuriem tā izcili padodas. Pirms skatīšanās vienu gan ieteiktu. Nelasiet filmas īso anotāciju, kas atrodama internetā un «Apple TV+» platformā. Lai gan zināmā mērā tā vēsta par notiekošo seriālā, tomēr anotācija var mulsināt skatīšanās pieredzi pirmajās sērijās, jo tā drīzāk vēsta par notiekošo seriāla vidusdaļā. Jocīgi, ka tik milzīga budžeta projektam ar milzīgu PR komandu gadījušies tik maldinoši ievadvārdi.

Stāsta centrā ir ķīmiķe Elizabete Zota, kura kādā prestižā laboratorijā ir laborante, lai gan viņas intelektuālās spējas ir daudz augstākas nekā lielai daļai ķīmiķu. Līdzās vizuālajam 50. gadu šarmam seriāls savā ievadā mums atspoguļo virkni laikmeta nevienlīdzību. No tām cieš gan sievietes, gan nebaltas ādas krāsas cilvēki. Jāatzīst, pats miniseriāla ievads tā dēļ kļūst stipri šablonisks. Šķiet, mums tiek noskaitīta tāda kā neseno laiku obligātā literatūra, kam jāietilpst katrā lielbudžeta ASV seriālā. «Ķīmijas stundu» gadījumā Elizabetes ambīciju vietā par zinātnieces karjeru viņa saņem piedāvājumus piedalīties institūta laboranšu skaistumkonkursā.

Tomēr pavērsiens stāstā ir viņas iepazīšanās ar institūta ķīmijas superzvaigzni Kelvinu, kurš sociāli ir vēl neveiklāks par Elizabeti. Tomēr Kelvinu apbur viņas intereses ķīmijā un skatījums uz zinātnes aktualitātēm DNS izpētes jomā. Viņš uzaicina Elizabeti līdzdarboties savā laboratorijā, kur viņa tikai formāli skaitītos laborante, bet varētu pētīt, ko vien pati vēlas. Ir dzirdēts teiciens, ka attiecībās visseksīgākais orgāns ir smadzenes. Ne pārāk bieži gan šīs parunas atspoguļojumu gadās redzēt ekrānā. «Ķīmijas stundu» romantiskā līnija fascinē ar to, ka tas ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri iemīlas viens otra intelektā. Turklāt iemīlas tā, ka zaudē galvu. Nemaz jau tik bieži šāds romantiskais ceļš nav izvēlēts filmās vai seriālos, bet «Apple» seriāla veidotājiem tas izdevies eleganti. Tālākajā notikumu gaitā Elizabeti gaida sadursmes ar seksismu, dzīves traģēdijas un karjera televīzijas šovā, kur viņa, pat gatavojot cepešus, spēs cilvēkiem stāstīt par ķīmiju.

Izdomāti īstā biogrāfija

«Ķīmijas stundu» ritms ir ļoti mierīgs. Seriāls vairāk līdzinās nesteidzīga biogrāfiska romāna lasīšanai. Tomēr Elizabetes dzīvesstāsts ir gan ekranizēšanas, gan skatīšanās vērts. Miniseriāla pirmavots ir literārs darbs, kas zināmā mērā iedvesmojies no reālā 50. gadu zinātnieces Rozalindas Frenklinas akmeņainā zinātnes ceļagājuma. «Balstīts patiesos notikumos» birku gan seriālam nevarētu piekarināt, tomēr notikumi pretendē uz precīzu laikmeta atainojumu.

Patiesi motīvi ne tuvu nav šarmantākais un vērtīgākais, ko «Ķīmijas stundas» mums piedāvā. Melodramatiskā jeb romantiskā līnija tiešām uzpērk skatītāju. Mīlasstāsts starp abiem ķīmijas nūģiem izdevies ne vien ticams, bet arī labā līdzsvarā starp sarežģījumiem un prieka mirkļiem. Piedevām starp abiem aktieriem ar ekrāna jūtu ķīmiju viss ir vislabākajā kārtībā.

Seriāla vidusdaļā gan romantisko līniju apcērt jauns problēmu vilnis. Kad Elizabete arī ar tām tiek galā (galvenokārt par visām veiksmēm savā dzīvē Elizabetei jāsaka paldies savai ēst gatavošanas meistarībai), seriāls neilgi pirms sava fināla kļūst gausāks. Sīki atainota gan Elizabetes, gan Kelvina izcelsme un bērnība. Protams, tas ļoti piestāv biogrāfiska stila darbiem, tomēr ne vienmēr, lai pastāstītu par cilvēku, ir jāizstāsta visa viņa dzīve. «Ķīmijas stundu» gadījumā tas noteikti nenāk par labu. Tomēr nominācija «Zelta globusam» labākā miniseriāla kategorijā ir absolūti pelnīta.

Vēl vairāk pelnīta ir Brī Larsones nominācija par labākās aktrises sniegumu miniseriālā vai TV filmā. Lai gan nav bijusi iespēja redzēt visu nominēto dāmu benefices, Larsone ir tiešām lieliska un pārliecinoša kandidāte zeltītā objekta iegūšanai. Tieši sava ļoti pieklusinātā aktierdarba dēļ. Larsones atveidotā Elizabete lieki nešķiež asaras, lai kā dzīve viņu pārbaudītu. Viņas atveidotā Elizabete ir ārkārtīgi racionāla, eksakti domājoša būtne, pat mazliet sociāli auksta, tomēr brīnumaini humāna. Komiksu filmu superzvaigzne un arī «Oskara» balvas laureāte ir nospēlējusi ļoti smalku dramatisku lomu. «Ķīmijas stundas» ir viena no viņas līdzšinējās karjeras virsotnēm.

Veiksmīgs ķīmijas eksperiments

«Ķīmijas stundas» ir klasisks un labi izpildīts holivudisks darbs šī apzīmējuma pozitīvajā nozīmē. Tajā pašā laikā priecē, ka autori ļāvušies zināmām rotaļām. Piemēram, trešā sērija mūs negaidot pārsteidz ar stāsta perspektīvas maiņu. Viens no stāsta galvenajiem varoņiem ir Elizabetes suns, kurš kļūst par viņas un Kelvina ģimenes locekli. Ļoti atbruņojoši izskatīgs un mīlīgs varonis. Sākoties trešajai sērijai, viss līdzšinējais stāsts un tālākie notikumi tiek kopā savilkti tieši no šī dzīvnieka perspektīvas. Suņa aizkadra balss mums pārstāsta līdz šim notikušo un ved tālākajā stāstā. Tas ir ne tikai simpātisks kinoveidotāju triks, kas fascinēs dzīvnieku mīļus, bet arī atsvaidzinošs gājiens stāsta ritējumā un labi izdevies stāstījuma eksperiments.

Atslēgas vārds panākumiem ir ne tikai Larsones sniegums, bet visai seriāla noskaņai kopumā piemītošā cilvēcība. Kamēr notikumi uz planētas Zeme turpina ierotēt arvien dziļākās p… khem nebūšanās, tikmēr vērtīgi ir šādi it kā vienkārši stāsti par mazajiem cilvēkiem ar lielu sirdi. «Ķīmijas stundas» nav mācību stundas ķīmijā, bet tajā, ka ar humānu taisnprātīgumu var tikt uz priekšu, arī nepārdodot savus ideālus. It kā jau banāli, bet man šķiet, ka patlaban tas ir ļoti veselīgi. Veselīgi arī no seriāla izpildījuma puses, jo tas neiebrauc salkanās banalitātēs. Lai gan «Ķīmijas stundām» mazliet var pārmest šablonisku problēmu atainojumu, tā ievadā vai ar zināmu gausumu tuvojoties seriāla kulminācijai, tas ir augstākajā mērā profesionāls un emocionāli trāpīgs piedzīvojums.