Roberto Meloni vairs nav vienīgais sardīnietis Latvijā - viņam uzradies konkurents

Tas noticis pirms mazliet vairāk nekā gada. “Eju pa Rīgu, un man acis pēkšņi ieplešas – redzu, ka pretī nāk puisis sardīniešu tērpā. Apstādinu un itāļu valodā jautāju – tu esi no Sardīnijas? “Bet, protams!” viņš man atbild,” pirmo satikšanos ar tautieti atceras Roberto. Ikdienā viņu gaitas nekrustojas, vienīgais ar Sardīnijas popularizēšanu saistītās oficiālās norisēs, kādās abus saticis arī žurnāls "Kas Jauns" - Sardīnijas stendā tūrisma izstādē "Balttour". Roberto iepazīstina, ka viņa tautietis Mikele Konkass esot no Sardīnijas salas dienvidiem, kamēr pats – no ziemeļiem, tāpēc dialektu lielās atšķirības dēļ savā starpā sarunājas vai nu itāliski, vai latviski.

Sarunāšanās gan vairāk ievirzās kā savstarpēja apcelšanās – humora ziņā latvieši un sardīnieši esot ļoti līdzīgi, jo patīk “ķircināties”, otru “vilkt uz zoba”. “Mums ļoti tas patīk, tāpēc varam smieties arī par nāvi. Piemēram, manai mammai bija joks – “kad es miršu, gribu mirt ar pilnu vēderu, labi paēdusi”. Un viņa tā arī aizgāja, starp citu. Ar humoru mums viss ir kārtībā, man varbūt pat vairāk nekā Mikelem,” tautieti provocē Roberto un turpina, “Mikele nesmaida, jo ir tērpā un ar karogu.” “Mēs esam ļoti nopietni, ne tik smaidīgi un sirsnīgi kā itāļi, mums ir cita kultūra,” iebilst Mikele, norādot, ka viņa tautietis ir diezgan netipisks. “Tā ir labā lieta, ka esam diezgan atšķirīgi. Jo es jau tā vairs šeit neesmu “ekskluzīvs”. Tikai nesaki, ka Latvijā ir vēl kāds no Sardīnijas, nevajag popularizēt citus konkurentus!” saņemot mierinošu atbildi, ka neviena cita sardīnieša Latvijā nav, turpina Roberto, neslēpdams, ka baidās kļūt greizsirdīgs.

Izrādās, Mikele Latvijā ieradies jau pirms sešiem gadiem, taču teju līdz pat pagājušajam gadam neesot nekā zinājis par Roberto esamību. Lai arī iemācījies runāt latviski, Mikele dzīvo citā informatīvajā telpā, kas saistīta ar kristīgo pasauli. Milānas konservatorijā studējis klasisko mūziku, viņš Latvijā nodevies Rīgas Svētā Pāvila evaņģēliski luteriskās baznīcas kapelmeistara pienākumiem. Izdzirdējis, ka apsver domu iepauzēt ar šo darbu, lai vairāk pievērstos komponēšanai, Latvijā slavenākais sardīnietis ierosina, ka abiem varētu sanākt sadarbība – Mikele komponētu, bet Roberto dziedātu. “Galvenais, lai viņš nesāk dziedāt vai lai dara to tikai savā baznīcā!” robežas cenšas nospraust Roberto, uz ko Mikele reaģē pārsteidzoši – nograndod balsij pa visu halli un pievēršot apkārtējo nedalītu uzmanību, klasiskajā mūzikā skolotais sardīnietis pārliecinoši nodzied Sardīnijas himnu. Roberto nākas piekrist, ka arī dziedātājs Mikele ir varens. “Grūti būs, man vajag ātrāk tikt uz kājām. Bet tu taču esi aizņemts baznīcā, tev ir, ko darīt, vai ne? Un nedziedi tik skaļi, lai nesadzird Raimonds Pauls!” padomos dāsns ir Roberto, kurš, kā zināms, pēc rudenī veiktās mugurkaula diska operācijas joprojām iziet rehabilitāciju.

Nebūdams kritis uz mutes, Mikele bilst, ka konkurents Roberto gan nejūtoties, īpaši to sieviešu, kam patīk sirsnīgi un smaidīgi itāļi, kas dzied nevis nacionālo himnu, bet visādas “itāļu muļķības”, vidū. Cenšoties pārtraukt tautieti, Roberto iesāk dungot vārdus “Lasciatemi cantare…” no Toto Kutunjo repertuāra, norādot, ka tas, tāpat kā Čelentāno un grupa "Ricchi e Poveri", “nav nekādas muļķības, bet gan darbs, ko dara no sirds”. “Jā, es apzināti neesmu viņu ņēmis savos šovos, jo baidījos, ka viņš sāks vadīt un es dabūšu klusēt. Labāk katrs pie sava darba paliekam,” atskanot ne tikai pašu, bet nu jau arī apkārtējo smiekliem, rezumē Roberto.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.