Intars Rešetins: "Mums jābūt gataviem X stundai"
Aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons kopš 2022. gada rudens ir ne tikai uzkrājis jaunas zināšanas un pieredzi militārajā jomā, bet arī ieguvis pamatīgu rūdījumu un kļuvis fiziski spēcīgāks.
Intars sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atklāj, ka izgājis pamatapmācību Zemessardzē Studentu bataljonā: “Apmācības jau gribēju sākt kara gadā – 2022. gada maijā, bet netiku uz pāris mācībām, tāpēc gaidīju līdz rudenim. Kad vien ir iespējams un es tieku, lielākoties nedēļas nogalēs, turpinu apmeklēt mācības vai kursus. Tas ir jādara, jo mums ir jāgatavojas. Tāpēc es arī priecājos un tiešām lepojos par ikvienu jauno, kas pievienojas Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.”
Beidzamā laikā arvien vairāk dzirdam, ka Latvijai jābūt gatavai un modrai par iespējamiem kara draudiem. Ļaudis neslēpj bažas un pat bailes, ka arī Latvija var piedzīvot kaut ko tikpat baisu kā šobrīd Ukraina. “Tie ir domājoši cilvēki ar veselo saprātu, kas apjēguši, kam mēs dzīvojam blakus. Un mums agrāk vai vēlāk nāksies saskarties arī ciešā kontaktā, tāpēc jāgatavojas laikus. Jau no pirmajām kara dienām es mostos ar ziņām par notikumiem kara laukā Ukrainā un eju gulēt ar šīm ziņām. Tā ir mana ikdiena, es sekoju līdzi visiem notikumiem. Cenšos skatīties reāli uz lietām, saprotot, kas gaida mūs, mūsu bērnus, tēvus un mātes. Šis ir manas paaudzes laiks. Un šeit nav nozīmes profesijai, šeit katras rokas būs vajadzīgas. Mēs esam maziņi, bet mums ir jābūt gudriem,” savu nostāju mīļotās Latvijas aizstāvībai pauž aktieris un režisors.
Vaicāts, kā viņa sieva un meitas raugās uz to, ka vīrs un tētis brīvdienās dodas uz militārām mācībām un kursiem, Rešetins teic, ka nu jau viņas to ir pieņēmušas: “Es nevaru dzīvot pret sevi, savām vērtībām. Kad dodos prom no mājām uz mācībām, katru reizi sieva un meitas mani pavada ar labiem ceļavārdiem.” Pa šo laiku, darbojoties Zemessardzē, Intars kļuvis spēcīgāks un ieguvis pamatīgu rūdījumu, piemēram, mācētu izdzīvot ziemas spelgonī mežā. “Ķermenis jau pierod; naktīs mīnusos gulēt guļammaisā un apsegties ar pončo, tā vairs nav problēma. Tāpat arī ziemā upi šķērsot, kad esi slapjš līdz pēdējai vīlei, vairs nav grūti. Bet atkal ir jāuzsver, ka tā nav varonība, tā vienkārši ir nepieciešamība, kas dzīvē noderēs. Tāpēc mēs to darām, tāpēc mēs to mācāmies!”
“Šī disciplīna tevi salauž, bet labā nozīmē. Salauž tavu ego, jo tu esi maza mikrošūniņa no kāda elementa, no nodaļas, no vada, no rotas. Viss notiek pēc reglamenta, pēc subordinācijas. Es tikai esmu pašā, pašā ceļa sākumā. Bet tā pasaule ļoti ievelk, un tā ir interesanta. Mācos ar patiesu baudu un interesi, kā apgūt kaut kādas iemaņas, taktikas, zināšanas,” piebilst Intars un saka: dodoties uz mācībām, strikti ievēro reglamentu – līdzi ņem mugursomu un pārģērbjas formas tērpā. “Studentu bataljonā vairs nav ne aktieris, ne režisors, ne Rešetins, tad mēs esam zemessargi – šīs zemes dēli, kas ierakumos ir plecu pie pleca. Tur ir mani brāļi, tur ir mana ģimene. Tāpēc, ka mums visiem ir vienotas vērtības, vienota izpratne, vienādi mērķi. Tā pleca sajūta nevienā citā organizācijā, kurā esmu strādājis, nav bijusi tik vienots veselums.”
Intars Rešetins-Pētersons iesaka ikvienam nebūt vieglprātīgam attiecībā uz iespējamiem kara draudiem: “Saprotu, ka daudzi ir noguruši, jo bija kovids, tagad karš nekad nebeigsies, bet skatieties, kas notiek pasaulē – tā cilpa savelkas. Es aicinātu draudzēties ar veselo saprātu, izvērtēt procesus un gatavoties tai X stundai.”
Runājot par to, vai daudz cilvēku ir gatavi papildināt Zemessardzes rindas, Rešetins skaidro: “Principā ir filtrs – visus neņem. Gan politiskās pārliecības, piederības un vērtību ziņā, kā arī tiek ņemts vērā veselības stāvoklis – fiziskais, mentālais un emocionālais. To visu izvērtē, tu izej cauri tādam kā sietam. Un arī pēc tam daļa atkrīt. Mēs taču nevaram uzticēt ieroci nestabilam cilvēkam, tās tomēr ir dzīvības.”
Kā norāda Intars – noderīgas būs daudzas profesijas. “Ir dronisti, mediķi, IT speciālisti. Tā kā mūsu ir maz, mums ir jādara daudzas lietas paralēli. Visiem nevajag tikai līst uz vēdera, dzīvot mežā un iet pirmajās rindās, bet vajadzēs tīklus siet, sveces vārīt un zupu gatavot. Tās ir tās lietas, ko mēs visi varētu trīs soļus uz priekšu padomāt, kur mēs varētu būt noderīgi mūsu zemē, kurā dzīvojam.”
