Karalienes, kas mainīja pasauli!
Vēstures annālēs, kurās vienmēr dominējuši vīrieši, sievietes ir uzskatītas par otršķirīgām. Tomēr dažām dāmām bija milzīga vara, un viņas valdīja tā, ka to varētu apskaust jebkurš vīriešu kārtas valdnieks. Kas bija šīs dāmas, kā viņas kāpa tronī, un kurā laikā sievietei būt bija pat izdevīgi?
Ar vēsturnieku, zinātnieku un psihologu palīdzību skatītājiem būs ļauts to uzzināt otrdienu vakaros kanālā VIASAT HISTORY plkst. 22.00 no 12. decembra, ar atkārtojumiem trešdienās plkst. 12.55 un svētdienās plkst. 10.10.
Stāstu sāksim ar Anglijas karaļa Henrija VIII Tjudora un marķīzes Annas Boleinas meitu Elizabeti I Tjudoru, kas bija Anglijas un Īrijas karaliene no 1558. gada 17. novembra līdz pat savai nāvei. Elizabete bija piektais un pēdējais monarhs no Tjudoru dinastijas. Dažkārt politisku apsvērumu dēļ viņa lietoja arī titulu – Francijas karaliene, demonstrējot pretenzijas uz Franciju (11. –13. gadsimtā Francijas karaļi bija Anglijas karaļu vasaļi).
Elizabete izsludināja t. s. Iecietības aktu, kas, lai novērstu pilsoņu karu starp katoļiem un protestantiem, apturēja oficiālās katoļu vajāšanas, atļāva tiem savās baznīcās ievērot savus rituālus, svinēt Misi, kā arī viņas vadībā Anglija piedzīvoja uzplaukumu. Jāteic gan, ka par Dzelzs karalieni dēvētajai Elizabetei piemita arī šādi tādi grēciņi – savas valdīšanas laikā viņa iztērēja aptuveni 10 tūkstošus mārciņu apģērbam vien. Tā bija grandioza summa! Galma kases pārzinātāji gan atrunājās, ka «viņas majestātes drānas bija karaliskas, ne pārlieku dārgas, ne pārlieku ārišķīgas». Elizabetei ārkārtīgi patika zīda zeķes, kas tolaik bija kaut kas kas jauns un neredzēts, turklāt maksāja divas mārciņas par pāri jeb tikpat, cik nelielas zemnieku saimniecības īre. Pie tam karaliene sev jaunu zeķu pāri gādāja ik nedēļu, bet lietotās atdāvināja kādai no savām kalponēm.
Seriāla 2. sērija, kas skatāma 19. decembrī, vēstīs par faraonaTutmosa I meitu Hatšepsutu, pirmo faraoni sievieti Senajā Ēģiptē. Citas viņas priekšgājējas, kuras bija nokļuvušas valdnieka tronī, valdīja tikai kā reģentes savu nepilngadīgo dēlu vietā. Hatšepsuta valdīja 18. dinastijas laikā no apmēram 1479. gada p.m.ē. līdz 1458. gadam p.m.ē.
Viņa kļuva par līdzvaldnieci Tutmosa III valdīšanas laikā, bet pēc sešiem gadiem nāca pie varas, kad pēc tronī pavadītajiem 14 gadiem Tutmoss III nomira no smagas slimības. Lai nostiprinātu varu, viņa lika celt sava tēva Tutmosa I pieminekļus un sauca sevi par tēva pirmdzimto meitu. Hatšepsutu uzskata par vienu no veiksmīgākajām un spēcīgākajām Ēģiptes valdniecēm, jo viņas vadībā valsts piedzīvoja uzplaukumu. Proti, faraone atbalstīja tirdzniecību un ekspedīcijas uz tālākiem Zemes nostūriem, kas ļāva Senajai Ēģiptei iegūt vērtīgus resursus un dārgumus. Jāatzīmē, kamēr viņa bija tronī, valsts neiesaistījās karos un iedzīvotāji varēja baudīt mieru. Hatšepsuta bija pazīstama arī kā dāsna mākslas mecenāte. Tāpat kā citi Ēģiptes valdnieki, arī viņa pavēlēja uzcelt sev par godu daudz jaunu celtņu un tempļu. Templī Tēbu tuvumā, netālu no Nīlas, ir saglabājušies uzraksti, kas liecina par viņas ambīcijām: «Es spīdēšu mūžībā jūsu priekšā pēc mana tēva gribas. Es paveikšu to, ko mani priekšteči nevarēja. Hatšepsutas pēctecis dažas desmitgades vēlāk nolēma viņu dzēst no vēstures liecībām. Tāds lēmums tika pieņemts ne vien personīgas atriebības dēļ, bet arī tādēļ, ka tajā laikā nebija pieņemts, ka Ēģiptē varētu būt valdījusi sieviete.
3. sērijā 26. decembrī atgriezīsimies 19. gadsimtā, kad 1837. gadā 18 gadu vecumā Apvienotās karalistes tronī kāpa karaliene Viktorija. Pēc trim gadiem viņa apprecējās ar savu brālēnu, princi Albertu. Kāzas tika nodēvētas par gadsimta galvenajām kāzām, jo jaunā dāma pie altāra devās sniegbaltā kleitā un mirtēm izrotātu plīvuru.
Tas bija kaut kas neredzēts, jo pirms tam neviena sieviete laulājoties nebija vilkusi baltu kleitu, kur nu vēl plīvuru. Abu kopdzīves laikā pasaulē nāca deviņi bērni. Šeit jāpiebilst, ka Viktorija pret bērniem jutusi riebumu un pat naidu, jo atvases bijušas par traucēkli viņas un Alberta laikam divatā. Karaliene ir viena no diženākajām Lielbritānijas valdniecēm, viņas valdīšanas laiks 60 gadu garumā bija tik spilgts, ka visu laikmetu mēdz dēvēt viņas vārdā. Lielbritānija šajā laikā piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu, industriālo attīstību un britu impērijas varenības nostiprināšanu, kā arī ar pārspīlētu tikumības normu dominēšanu. Runā, ka arī Ziemassvētku eglīšu ieviešana bijusi Viktorijas ideja.
Viktorijas visi deviņi bērni un 34 mazbērni ieprecējās cienījamās ģimenēs, ļaujot karalienei izpelnīties Eiropas vecmāmiņas titulu. Jāpiebilst, ka viņa ik dienas pierakstīja savas domas aptuveni 2500 vārdu garumā, un kopumā tapa dienasgrāmatas 122 sējumos.
2. janvārī 4. sērija ieskatīsies Annas Stjuartes, pirmās britu monarhes dzīvē. Viņa tronī kāpa 1702. gadā, valdot pār Angliju, Skotiju un Īriju. Klīst baumas, ka, par spīti tam, ka Anna bija precējusies ar Dānijas princi Džordžu, viņai bijuši slepeni sakari ar sievietēm. Savas īsās dzīves laikā Stjuarte piedzīvoja 17 grūtniecības, dienas gaismu ieraudzīja pieci bērni, bet diemžēl tikai viens, princis Viljams Gločesteras hercogs, nodzīvoja ilgāk par 11 gadiem.
Kā pēdējais Stjuartu monarhijas valdnieks, Anna ne vien apvienoja Angliju un Skotiju, bet arī veidoja nācijas tējas kultūras mīlestību, kas ir aktuāla arī šobaltdien. Pretēji tā laika uzskatiem, Anna tēju brokastīs dzēra labprātāk nekā alu, un tas strauji veicināja jaunu modes kliedzienu, īpaši sieviešu starpā. Viņas valdīšanas laikā radās arī tradīcija, ka valdību veido tā partija, kurai konkrētajā brīdī parlamentā ir vairākums.
9. janvārī 5. sērijā valdīs Akvitānijas Eleonora. Viņai bija tikai 15 gadu, kad 1137. gadā mūžībā devās viņas tēvs Akvitānijas hercogs Viljams X, atstājot meitai titulus un lielas bagātības. Tas Eleonoru padarīja par vienu no iekārojamākajām kontinenta līgavām. Jau pēc trīs mēnešiem meitene apprecējās ar Francijas karali Luiju VII.
Viņi kopā piedalījās Otrajā Krusta karā (Leģendas vēsta, ka viņa tērpusies kā Amazone, un savās gaitās devusies no Marijas Magdalēnas atdusas vietas, tā akcentējot sieviešu lomu karā), bet drīz pēc atgriešanās no tā, 1152. gadā pāris izšķīrās, jo Eleonora esot Luija asinsradiniece (ceturtās pakāpes māsīca). Tūlīt pēc tam viņa kļuva par Normandijas hercoga Henrija II sievu, kurš 1154. gadā kļuva par Anglijas karali. Eleonora abu laulību laikā kopumā pasaulē laida 10 bērnus. 1173. gadā Henrijs II sievu ieslodzīja cietuma mūros, jo viņa atbalstīja dēla Henrija Jaunā sacelšanos pret tēvu. Ieslodzījumā viņa pavadīja 16 gadus, līdz pēc Henrija nāves par karali kļuva Eleonoras dēls Ričards I Lauvassirds.
Noslēdzošā sērija16. janvārī vēstīs par ķeltu karalieni Būdiku. Romieši Lielbritāniju iekaroja mūsu ēras 43. gadā, un uz ceļiem nospieda visu ķeltu impēriju. Pēc sava vīra nāves, Būdika tika publiski pērta, bet viņas meitas – izvarotas.
Dumpīgā sieviete nolēma cīnīties par saviem paverdzinātajiem ļaudīm un izveidoja armiju, kuras sastāvā bija bezbailīgi ķeltu kaujinieki. Viņi devās uzbrukumā Romas impērijas Lielbritānijas galvaspilsētai Kolčesterai, kuru nolīdzināja līdz ar zemi. Kaujas turpinājās Londonā, kur bojā gāja vairāk nekā 80 tūkstoši romieši. Diemžēl Vatlingā, kur tika nogalināti aptuveni 200 tūkstoši britu, Būdika tika sakauta un saņemta gūstā. Īsti gan nav skaidrs karalienes nāves iemesls. Viena no versijām skan, ka viņa mira no gūtajiem ievainojumiem, bet otra – izdzerot indi. Lai gan ķeltu varonei neizdevās līdz galam izpildīt iecerēto, viņa vēsturē savu vārdu ierakstījusi kā drosmīga, spēcīga un inteliģenta līdere ar spēcīgu raksturu.
