Kurš nogalināja latvieti Annu Šleseri? Filmas "Boston Strangler" recenzija

Reinholds Liepa

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

Jūs jautāsiet - kāds latvietei Annai Šlesers sakars ar bēdīgi slaveno Bostonas žņaudzēju? Izrādās, pats tiešākais, kāds vien iespējams.

Tieši viņa, kas trimdas gados no Latvijas kopā ar ģimeni izceļoja uz ASV, tālajā 1962. gada 14. jūnijā, būdama jau 56 gadus veca dāma, kļuva par pirmo slepkavas upuri. Latviešu sieviete tika nožņaugta savā dzīvoklī ar halāta jostu un seksuāli izmantota.

Tā bija pirmā tā dēvētā Bostonas žņaudzēja slepkavība, kurai sekoja vēl virkne citu, kopumā 13. Kas bija šis slepkava un vai visas šīs slepkavības tiešām paveica viens cilvēks, uz šiem jautājumiem mēģina atbildēt video straumēšanas servisa «Disney+» filma «Bostonas žņaudzējs».

Sievietes, kas izsauca uz sevi uguni

Godalgotā scenārista, producenta un režisora Meta Raskina filma, kuras pamatā ir šie patiesie, šaušalīgie notikumi pagājušā gadsimta 60. gadu Bostonā, pie vēsturiskās noziedzīgo nodarījumu ķēdes atgriežas caur stāstu par divām drosmīgām žurnālistēm – divām sievietēm, kuru vārds no vēstures lappusēm nedaudz izdzisis. Pats Raskins bērnību ir pavadījis Bostonā, taču par šīm slepkavībām uzzinājis vien nesen, sācis par šo lietu lasīt, pētīt un drīz atklājis, ka Bostonas žņaudzēja vārds tolaik burtiski satricināja pilsētu, liekot daudzām vientuļām sievietēm ieslēgties savās mājvietās, lai tikai nekļūtu par kārtējo šā spocīgā slepkavas upuri.

Viss sākas ar jauno avīzes «Boston Record American» žurnālisti Loretu Maklaflinu, kuru filmā atveido britu daiļava Keira Naitlija (38). Avīzes galvenais redaktors, kuru tēlo pieredzējušais Kriss Kūpers, Loretai ir devis uzdevumu rakstīt par modi, dzīvesstilu un sabiedrības krējuma ballīšu aizkulisēm, kā jau tolaik dāmām pienācās, taču jauno sievieti daudz vairāk interesē avīzes rubrika «kriminālziņas». Spītējot tā laika stereotipiem, aizspriedumiem par sieviešu lomu sabiedrībā, Loreta un viņas kolēģe Džīna Koula, kuru filmā atveido seriāla «Zelta laikmets» («The Gilded Age») zvaigzne Kerija Kūna, atklāj, ka Bostonā notikušās dažu sieviešu nožņaugšanas ir savstarpēji saistītas. Galvenais avīzes redaktors, protams, ir skeptisks, bet Loreta skaidri un gaiši viņam jautā: «Cik vēl sievietēm būtu jāmirst, lai tas būtu avīzes vērts materiāls?»

Tieši Annas Šlesers lieta kļūst par abu izmeklētāju pirmo pieturas punktu, ar sievišķīgu viltību noskaidrojot visu nodarījumu sakarības un līdzības. Loretas un Džīnas četru avīzes rakstu sērijas nosaukums bija tieši tāds – «Bostonas žņaudzējs», tas satricināja sabiedrību un arī pašas žurnālistes iemeta uzmanības centrā, spilgtā starmešu gaismā, pakļaujot nopietnam riskam arī viņu privātās dzīves un ģimenes.

Ko mēs zinām par Annu Šlesers

Kā vēsta publiski pieejami avoti, Anna (Anna Elza Lejins Slesers) bija dzimusi 1905. gada 18. decembrī Valmierā, taču 2. pasaules kara laikā kopā ar dēlu un meitu devās trimdas gaitās. No sākuma uz Vāciju, vēlāk arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Zināms, ka Bostonā Anna strādājusi par šuvēju, pelnot 60 dolārus nedēļa, bija šķīrusies un, kā atminas laikabiedri, izskatījās desmit gadus jaunāka, nekā rakstīts pasē, proti, slepkavības brīdī viņai bija 56. Zināms, ka Anna bija reliģioza, regulāri apmeklēja vietējo draudzi, klausījās opermūziku, viņas iecienītākā bija komponista Riharda Vāgnera opera «Tristans un Izolde».

Viņas līķi dzīvoklī, kas atradās sarkanas ķieģeļu mājas 3. stāvā, netālu no halles «Simfonija», pretī Sv. Annas katoļu baznīcai, atradis dēls – 23 gadus vecais Juris Šlesers, kurš bija ieradies pie mātes dzīvokļa, kādu brīdi veltīgi klauvējis un beidzot uzlauzis durvis. leejot dzīvoklī, viņš atklājis, ka viņa māte vannasistabā nožņaugta guļ uz grīdas. Nebija nedz laupīšanas pazīmju, nekas neliecināja arī par vardarbīgu cīņu. Dēls, domādams, ka māte izdarījusi pašnāvību, izsaucis policiju, un vēlāk tiesu ekspertīzes ārsts Dr. G. Kurtišs konstatējis, ka tā tomēr ir bijusi slepkavība un paveikta apmēram pirms trim stundām. Māte bija nožņaugta ar halāta jostu. Uz grīdas bija atrastas asinis, bet tās, pēc ārsta slēdziena, tecējušas no ausīm.

No Mērilendas notikuma vietā ieradās arī Annas meita. Šis notikums satricināja arī vietējo Amerikas latviešu kopienu, jo šis bija pirmais gadījums, kad par slepkavības upuri bija kļuvusi latviete. 1962. gadā trimdas laikraksts «Laiks» publicēja ziņu, kur sīki aprakstīja šo notikumu, piebilstot, ka Šlesere Bostonā dzīvoja vien nepilnu gadu.

Kas īsti bija Bostonas žņaudzējs?

Bēdīgi slavenā Bostonas žņaudzēja slepkavību sērija sākās 1962. gada 14. jūnijā ar minēto Annas Šlesers slepkavību. Tai sekoja nākamās – cita pēc citas nežēlīgāka. Jau 30. jūnijā tiek atrasta mirusi 68 gadus vecā Nina Nikolsa, viņas līķis uziets izvandītā dzīvoklī uz virtuves grīdas. Nikolsa tikusi nogalināta ar pašas zeķbiksēm, kas glīti sasietas mezglā tieši zem zoda. Pēc tam aptuveni 25 kilometrus no Bostonas centra policija atrod 65 gadus vecās Helēnas Bleikas mirstīgās atliekas. Arī viņa nožņaugta ar pašas neilona zeķēm, kas sasietas jau izmeklētājiem un žurnālistēm pazīstamajā mezglā. Laikposmā no 1962. gada jūnija līdz 1964. gada janvārim Bostonas žņaudzējs kopumā nogalināja 13 sievietes.

Tiesa, ja sākumā viņa upuri bija gados vecākas sievietes, tad drīz tika nonāvēta arī kāda 19 gadus jauna meitene, vēlāk arī 23 gadus veca sieviete, kas lika izvirzīt hipotēzi, ka, iespējams, bijuši vairāki Bostonas žņaudzēji. Kopīgais visiem upuriem bija tikai tas, ka viņas dzīvoja vienas un lielākā daļa pirms nāves tika izvarotas. Arī eksperti, kas modelēja slepkavu psiholoģisko portretu, sāka izvirzīt pieņēmumu, ka, visticamāk, pirmās piecas vecākās sievietes nogalinājis viens noziedznieks, bet pārējās, kas ir jaunākas, tostarp afroamerikānietes, varbūt nemaz nav tā paša sērijslepkavas upuri. Policija nevienā no gadījumiem neatklāja ielaušanās pēdas, kas lika secināt, ka slepkava uzdevies par santehniķi vai kādu citu meistaru un dzīvoklī tika ielaists labprātīgi.

Filmā drīz tiek atrasts arī iespējamais vaininieks – kāds garīgi nestabils vīrietis, vārdā Alberts Desalvo. 33 gadus vecais vīrietis bija ielauzies pie kādas sievietes guļamistabā, draudot ar nazi, piesējis viņu pie gultas, mēģinājis izvarot, bet tad atvainojies un aizgājis. Policija viņu ātri atrada, jo jau iepriekš viņš bijis likumsargu redzeslokā, kad, uzdodoties par modeļu aģentūras pārstāvi, uzmācies jaunām sievietēm. Sākumā policistiem ir grūti sasaistīt Desalvo ar Annas Šlesers un pārējo sieviešu nonāvēšanu, taču drīz pats Desalvo, pavadīdams kādu laiku ieslodzījumā, nāk klajā ar šokējošu atzīšanos. Sabiedrība ir nomierināta, it kā slepkava ir atradies, turklāt pats visos noziegumos atzinies, taču abas žurnālistes – Loreta un Džīna – līdz galam nenotic, ka Desalvo tiešām ir īstais Bostonas žņaudzējs. Kad Desalvo pēc pāris gadiem savam advokātam paziņo, ka «beidzot izstāstīs patiesību», viņš cietumā tiek nogalināts.

Filmā attēlotie notikumi iezīmē identitātes maiņu – gan pilsētas dzīvē, gan vientuļo sieviešu un abu žurnālistu, gan paša slepkavas vai slepkavu dzīvēs. Filmas izskaņā skatītājs paliek neizpratnē, jo atbilde uz jautājumu, kurš ir īstais Bostonas žņaudzējs, saņemta netiek. Tas vairāk atstāj pie pārdomām, vai lielā publicitāte medijos neradīja citus slepkavas, kas imitēja Bostonas žņaudzēja stilu vai šā stila aizsegā kārtoja savus rēķinus ar sievietēm… Šī arvien ir viena no dīvainākajām un līdz galam neatrisinātām krimināllietām.

Atsauksmes

Pīters Bredšovs, TV kritiķis:

«Filmā trūkst dramatisma. Kur ir spriedze? Kur ir neziņa, šausmas? Tādi režisori kā Džonatans Dems vai Deivids Finčers būtu ķērušies šādam materiālam klāt pie rīkles, bet Mets Raskins ir pārlieku skrupulozs, ietur labo, pieklājīgo toni. Kur ir baiļu trīsas?»

Dženeta Katsuliss, TV kritiķe:

«Par spīti filmā dotajām blāvajām norādēm uz seksismu – 60. gadu Amerikā pie kriminālziņām avīzē tiek pievienotas sieviešu žurnālistu sejas, lai pārdotu vairāk avīžu –, filma kopumā ir neizteiksmīgs, pārlieku stilizēts darbs. Sievietes bailēs klīst pa tumšajām ielām, tālumā rej suņi... Filma mēģina runāt par nopietnām tēmām, bet rezultāts sanācis nedaudz šķebinošs.»