Krāšņs ceļojums laikā - stāsts par iespaidīgo seriālu "Solījumu māja"

Šo seriālu varētu dēvēt arī par vēsturiski cilvēcisko, jo cilvēkstāsti risinās uz vēsturisko notikumu fona, un otrādi – redzam, kā cilvēki vēsturi veido.  «Solījumu māja» rāda 20. gadsimta 20. gadu Berlīni, par šo laika periodu vācieši saka «goldene Zwanziger», «zelta divdesmitie». Tad notika strauja ekonomikas attīstība daudzās jomās, turklāt tas bija arī vācu mākslas, kultūras un zinātnes uzplaukuma laiks.

Sapņi un īstenība

Tomēr ne visiem «zelta divdesmitie» patiešām bija zelta laiks… Berlīne, 1928. gads. Jauniņā Vikija Mālere no laukiem ierodas lielpilsētā, cerot uz labāku dzīvi. Viņai ir tikai viens koferis, kas turklāt uzreiz tiek nozagts. Viss izvēršas citādi, pat traģiski, arī ar viņas draudzeni Dorisu, kura vēstulēs rakstījusi, ka precējusies ar bagātu vīru – patiesībā viņas miteklis atrodas tā dēvētajā «šķūņu kvartālā», turklāt viņas pat nesatiekas, jo īsi pirms tam Dorisa izdara pašnāvību. Satriektā Vikija atrod patvērumu pie dejotājas Elsijas Šēnes, kura dzīvo vienā istabā ar vēl trim sievietēm. Uz visām ir tikai viena gulta, un gulēt nākas uz maiņām. Elsijas un Vikijas miega maiņa iekrīt dienā, naktī viņas laiku vada dansingos, kur Vikija iepazīst mirdzošo lielpilsētas naktsdzīvi un satiek pianistu Hariju.

Tālākajās sērijās sižets arvien vairāk vijas ap universālveikalu «Jonass», kurā Elsija un Vikija sāk strādāt par pārdevējām. Te pirmo reizi sāk pārdot preces uz kredīta, un nu arī nabadzīgie ļaudis var atļauties nopirkt smalku cepuri, nekrājot tai ilgu laiku. Vikijai un daudziem citiem tas kļūst par «sapņu namu» (arī oriģinālais seriāla nosaukums ir «Sapņu nams» – «Das Haus der Träume»). Universālveikals seriālā kļūst par krustcelēm, par centru, ap kuru viss vijas un tinas, un visi tēli satiekas dažādās situācijās un konstelācijās.

Balstīts uz patiesiem notikumiem

Seriāls ir balstīts uz daudziem patiesiem notikumiem, arī vairāki tēli noskatīti no īstiem, kādreiz dzīvojušiem varoņiem. Patiesībai atbilst arī tas, ka patiešām eksistēja tāds universālveikals Berlīnē, un patiešām tas bija pirmais Eiropā, kur pārdeva preces «uz krīta». Tā īpašnieks patiešām bija ebrejs, kurš vēlāk tika izraidīts. Pēc tam, kad pie varas nāca nacionālsociālisti, ēkā izvietojās hitlerjūgends, pēc tam – Vācijas sociālistiskā vienotības partija. Ēka pārdzīvojusi dažādus laikus, un tas aprakstīts arī rakstnieces Sibillas Folksas 2012. gada lasītāju un kritikas atzītajā romānā «Torstraße 1» (tā ir nama adrese). Šis romāns arī kalpojis par ierosmi un pamatu seriālam.

Tomēr «dziesma nav par krekliem», kā zināms, un arī šis stāsts nav tikai par universālveikalu, tas vienkārši izvēlēts kā centrālais punkts, ap un iekš kura savietot cilvēkus un notikumus. Seriālā skartas daudzas tolaik aktuālas tēmas – antisemītisms, aborti, emancipācija, nabadzība, iedzīvotāju sociālo slāņu atšķirības, ģimenes un kara traumas, bet arī – jauniešu mīlestība, alkas dzīvot, stipra cerība uz nākotni. Tiesa, tēmas skartas, neejot dziļumā, tamdēļ seriāls nekļūst pārlieku nomācošs, un te savu prieciņu atradīs arī tie, kas mīl ko izklaidējošu, bet bez lieka kiča. Jo katru reizi, kad situācija draud kļūt pārāk nopietna vai pārāk muļķīga, notiek kāds sižeta pavērsiens, kas ne vienmēr ir paredzams.

Viss pa īstam

Atsevišķs iemesls skatīties «Solījumu māju» ir estētiem. Te ir, kur veldzēt acis gan pie interjera, gan tērpiem! Par to ir atsevišķs stāsts. Lieta tāda, ka seriāla veidotājiem bija lielas ambīcijas – Vācijā radīt iespaidīgu vēstījumu, kas izceltos arī starptautiskajā tirgū. Tieši tāpēc viņi gribēja filmēt maksimāli dabiskā, tiem laikiem pietuvinātā vidē, nevis īpaši izveidotā uzņemšanas laukumā vai paviljonā, vai, kā parasti notiek ar Rietumvalstu vēsturiskajām drāmām, – ne tik dārgās ārzemēs. Tas bija liels izaicinājums gan finansiāli, gan darbinieku skaita dēļ, gan tādēļ, ka tobrīd spēkā vēl bija pandēmijas noteiktie ierobežojumi.  

Universālveikala iekštelpu kadrus arī filmēja īstā universālveikalā, tikai citā – Gerlicas pilsētas 1913. gadā celtajā tirdzniecības namā. Tas ir vienīgais sava laika universālveikals, kas saglabājis sākotnējo formu un struktūru un lepojas ar iespaidīgu interjeru. Turklāt arī šis preču nams reiz piederēja ebreju īpašniekam. Starp citu, marmora grīdas gan nav īstas – lai radītu marmora grīdu ilūziju, ēkas grīdas tika noklātas ar speciālu, marmoru imitējošu plēvi.

Seriāls patiešām ir viens no pēdējo gadu lielākajiem un iespaidīgākajiem vācu televīzijas kanālu projektiem. Brīžiem pie dekorācijām un interjeriem uzņemšanas laikā strādāja pat 80 darbinieki vienlaikus!

Savukārt drēbnieku cehā rosījās pussimts šuvēju un modelētāju. Jāpiebilst, ka seriāla galvenajiem varoņiem tika šūdināti vairāk nekā 1000 ietērpu, bet otrā plāna tēliem – vairāk nekā 4000! Filmēšanas vietā allaž dežurējušas vairākas šuvējas, lai varētu veikt operatīvas izmaiņas tērpos. Audumus tērpiem radīja modelētājs Driss van Notens. Režisore Šerija Hormana teikusi, ka seriāla kostīmiem ar saviem rakstiem un krāsām paredzēts simbolizēt alkas pēc dzīves uz citādi pelēkā iekšējā un ārējā fona.

Izcilības piešķir seriālam dziļumu

Seriālā darbojas ļoti daudz varoņu, kaut cik nozīmīgo vien ir 108!  Un lomās aicināti gan ļoti pieredzējuši un ievērojami aktieri, gan pavisam nezināmi jaunpienācēji. Viena no tādām ir galvenās –  Vikijas Māleres – lomas atveidotāja Naemi Floreca. Aktieris Aleksandrs Šērs par viņu teicis: «Naemi seja it kā saka: «Ko tu gribi? Liec mani mierā!», bet kamerai nekas cits neatliek, kā viņā iemīlēties.» Viņas iemīļoto Hariju spēlē Ludvigs Simons. Arī viņa vecāki bija aktieri, un jau kopš mazām dienām šis gēns izpaudies arī Ludvigā. Neraugoties uz jaunajiem gadiem, viņa filmogrāfija ir jau visai būtiska.

Savukārt pēc pirmajām sešām sērijām spēlē iesaistās Samuels Finci, kuru uzskata par patlaban Eiropā visvairāk pieprasīto un nodarbināto aktieri. Bulgārijas ebreju ģimenē dzimušā, Vācijā mītošā aktiera pūrā jau ir simtiem  lomu kino un televīzijas filmās un seriālos, arī teātros. Arī seriāla uzņemšanas laikā viņš bija iesaistīts paralēli vairākos lielos projektos, un tomēr piedāvājums viņu ieinteresēja: «Vienu dienu man iezvanījās telefons, un otrā galā bija Šerija Hormana, režisore, kuru es ļoti cienu. Viņa bija režisējusi pirmās sešas sērijas. Viņa vienkārši pajautāja, vai drīkstētu man atsūtīt scenāriju. Es to izlasīju, sacīju, ka vēlos gan šo un to pamainīt. Viņa arī tieši bija domājusi par izmaiņām un man piekrita. Man patīk arī laiks, kuru seriāls attēlo, – 20. gadsimta 20. gadi. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es piekritu piedalīties, kāpēc es ieinteresējos par šo stāstu, iemīlēju to.»

Starp citu, daļa Vācijas apskatnieku domā, ka tieši izcilie aktieri Nina Kuncendorfa un Samuels Finci glābj seriālu, lai tas nepārvērstos par «pliekanu raudamgabalu». Sueddeutsche.de, piemēram, raksta: «Samuels Finci seriālā spēlē ebreju Karlu Goldmanu. [..] No sava varoņa viņš uzbur veselu romānu. Kā viņš spēlē, kā attēlo alkas būt kaut kam nozīmīgam, cilvēcību, kas patiesībā viņam traucē  – tā dēļ vien ir vērts skatīties šo seriālu!» Jāpiebilst, ka par vēl vienu aspektu, kā dēļ seriāls ir skatīšanās vērts, portāls min tieši daudzos mazos cilvēkstāstus, kas «risinās visapkārt mīlas pārīša jaunības egocentriskumam un Aleksandra Šēra spēlētajam Arturam, kura sejas izteiksme liek domāt, ka viņš pastāvīgi cieš no gremošanas traucējumiem».

Samuels Finci par savu varoni saka tā: «Sākumā varonis bija tāds mazliet plakans, viņš bija tikai slikts vai tikai labs, un es vēlējos viņu padarīt pretrunīgāku. Otrs – valoda, ko viņš izmantoja. Viņš runāja sava veida Berlīnes dialektā, tas uzreiz uzlika viņam tādu kā zīmogu. Tādēļ vēlējos, lai viņš runā normālā vācu valodā. Negribēju viņu uzreiz pazemināt līdz zemākās klases varonim. Viņš ir uzņēmējs. No vienas puses, veiksmīgs – viņam pieder pāris nelielu dzelzslietu un citu preču veikaliņu. Viņš gan nodarbojas arī ar šo to nelegālu. Taču viņš nav slikts cilvēks, ir mīlošs tēvs un gatavs uz visu, lai meita ietiktu augstākajā sabiedrībā, kurai arī pats vēlas piederēt, kaut tas nav iespējams. Viņa dzīves mērķis ir padarīt savu meitu laimīgu. Domāju, ka tā ir lieliska īpašība. Spēlēt nebija lielu problēmu. Likās, ka intuitīvi sajūtu, kā un ko darīt. Jo, redzat, es arī esmu tēvs, zinu, ko tas nozīmē. Pārējais ir vienkārši tēla raksturs, apraksts – viņš ir mazliet blēdis, mazliet spēlmanis, tāds, kurš spēj visu ko nokārtot. Apsviedīgs vīrs, kurš īpaši neļaujas tukšiem sapņiem, izņemot tajā, kas attiecas uz meitu. Šo tēlu spēlēt bija tīrais prieks, man arī patika strādāt ar abiem režisoriem, kā arī ar maniem partneriem, viņi bija patiešām spīdoši.»

Izjust pagātni tagadnē

Arī Finci, kā vēl vairāki citi aktieri, uzsver to, ka viņam paticis – seriāls tiek filmēts maksimāli autentiskās lokācijās. Seriāla veidotāji teic, ka sekojuši  vienam mērķim – savienot pagātni ar tagadni. Hormana atceras: «Mēs pārvērtām pusi no Gerlicas centra tā laika pasaulē. Un, tiklīdz ielas piepildījās ar statistiem, mašīnām, dzīvniekiem, ēdienu un smaržām, pēkšņi katrs sajuta to laiku un pielika klāt kaut ko no sevis. Pie manis reiz pienāca mazs puisēns, viens no tās dienas 250 statistiem. Viņš teica: «Es staigāšu basām kājām!» Es viņam saku: «Kāpēc? Tu taču saaukstēsies!», bet viņš atbildēja: «Es taču vīrietim lūdzu naudu, tātad esmu nabags, man nav naudas apaviem.» Un tā katrs no dalībniekiem kļuva par šī ceļojuma laikā daļu, ikkatrs it kā iedzīvināja savu vecvecāku stāstus un dzīves, ikdienas ainas.» Un seriāla veidotāji cer, ka arī skatītāji kļūs par daļu no šī ceļojuma laikā, sajūtot, ka viss – pagātne, tagadne un nākotne – ir vienots un dzīvo mūsos.