Teātris ekrānā. Režisora Vesa Andersona miniatūru kvarteta recenzija

Pirms ķeramies pie "Četru Vesa Andersona Roalda Dāla stāstos balstīto īsfilmu" apspriešanas, vispirms būtu jāsaprot, vai to maz drīkst dēvēt par seriālu. Visdrīzāk, tas nebūtu korekti, jo nedz Vess Andersons, nedz "Netflix" to tā nepozicionē. Tās ir četras atsevišķas īsfilmas, un tās nekur netiek dēvētas par seriālu.

No otras puses, tās visas izlaistas teju vienlaikus, tām ir vienots stils un aktieri. Regulāri iznāk seriāli, kur katru sēriju veido dažādi režisori, un stāsti nav savā starpā saistīti. Tie izskatās daudz mazāk vienoti nekā Vesa Andersona īsfilmas, kas balstītas Dāla daiļradē. Ceru, ka Vess Andersons neņems ļaunā, ja viņa jaunāko veikumu apskatīšu slejā, kas veltīta TV seriāliem. Ja gadījumā tā notiks, tad, protams, esmu gatavs viņu satikt un personīgi atvainoties.

Tas, ka jaunais darbs ieturēts perfekti noslīpētā stilistikā, gan nav nekāds pārsteigums. Vess Andersons ir viens no lielākajiem stila meistariem mūsdienu kino. Turklāt vismaz pēdējā desmitgade ir apliecinājusi, ka viņa stils ir visnotaļ lipīgs, jo visās pasaules malās top videoklipi, reklāmas un filmas, kas bieži vien pat kaitinoši tieši špiko Andersona stilu. Protams, pats autors pie tā nav vainīgs, tomēr jāatzīst, ka viņš savam rokrakstam ir tik ļoti uzticīgs, ka viņa pēdējās filmas, iespējams, ir interesantas tikai viņam pašam un kvēlākajiem faniem.

Ja caurskata Vesa Andersona filmogrāfiju, tajā vienmēr ir apzināti teatrāla aktierspēle ar nolūku filmām piešķirt režisoram raksturīgo humoru. Lai kādas zvaigznes arī piedalītos Andersona darbos, visas spēlē pēc vienas piegrieztnes. Andersons vienmēr ar savu attēlu cenšas balstīt centrālās kompozīcijas (šis paņēmiens, šķiet, ietekmējis ne tikai citus autorus pasaulē, bet arī jebkuru Instagram lietotāju). Atkarībā no budžeta iespējām viņš savu filmu vidēs vienmēr centies atkāpties no pasaules dokumentālās realitātes.

Iespējams, jums, gluži tāpat kā man, Vesa Andersona beidzamās filmas jau ir sākušas apnikt un nogurdināt. Vieni un tie paši stila gājieni no filmas uz filmu pēdējā laikā jau pārmāc pašu stāstu saturu, kas ir pakārtots viņa vizuālā rokraksta vajadzībām. Jaunais īsfilmu cikls nāk ar patīkamu svaigumu. Tas atgādina, ka viņa paņēmieni var pavisam labi darboties, ja stila rotaļas nav nepieciešams skatīties pusotru vai divas stundas, līdz kļūst raibs gar acīm. Divdesmit, pat 40 minūšu garumā tas var kļūt par ļoti šarmantu piedzīvojumu, jo krāsas nenomāc emocionālu dziļumu.

Pirmā no īsfilmām/ sērijām «Brīnišķīgais stāsts par Henriju Šugaru» ir 45 minūšu gara, pārējās trīs ilgst nepilnas divdesmit minūtes. Visi stāsti vairāk vai mazāk ļauj mums pārdomāt kādu ētisku jautājumu, kas saistīts ar pretrunīgiem vai mazliet savādiem galvenajiem varoņiem. Visos stāstos ir ietverts kāds negaidīts sižetisks pagrieziens. «Brīnišķīgā stāsta par Henriju Šugaru» gadījumā sižets vēsta par Benedikta Kamberbača atveidotu izlutinātu britu jaunekli, kurš savā mūžā nav strādājis nevienu dienu, vadot mantojuma nodrošinātu dendija dzīvesveidu. Tomēr viņa dzīves ceļi aizved pie meditācijas prakses apgūšanas līdz absolūta meistara līmenim. Tomēr tā vietā, lai kļūtu par jogu, viņš izvēlas šo prasmi izmantot, lai uzvarētu kazino. Šī pretrunīgo motivāciju ķēde arī vedīs pie kāda nākamā pārsteiguma stāsta finālā par to, ko Henrijs Šugars ar šo naudu iesāks.

Pārējie trīs īsākie stāsti fokusējas uz notikumiem vienas vai pāris dienu robežās. Starp «Indi», «Gulbi» un «Žurku vīru» emocionāli spēcīgākā noteikti ir «Gulbis». Mūžam aktuālais stāsts par pusaudžu neticamo nežēlību citam pret citu ir izstāstīts ar tādu maigumu un no tik īpatnējas perspektīvas, kur Vesa Andersona stilīgā teatrālā maniere labi nāk talkā, lai īsfilmiņa nepārvērstos vienā vienīgā raudamgabalā, bet ļautu mums aizdomāties. Savukārt «Žurku vīrs» noteikti būs asprātīgākais darbs ar Ralfu Fainsu tādā lomā, kādā viņu vēl nekad nebūsiet nedz redzējuši, nedz iedomājušies ieraudzīt. Ralfs Fainss visās sērijās spēlē arī rakstnieku Roalda Dālu, kurš, sēžot ērtā krēslā, sniedz kādu komentāru par rakstīšanas procesu vai cilvēku dabu.

«Četras Vesa Andersona īsfilmas, balstītas Roalda Dāla stāstos» vismaz man zināmā mērā atbildēja uz jautājumu, ko slavenais kulta režisors ar savu kino mēģina panākt. Viņa jaunie darbi ir kļuvuši par kaut ko starp teātra izrādi un kino. Šeit es nedomāju tikai līdz šim teatrālo stilu, bet teātri uz ekrāna daudz tiešākā nozīmē. Regulāri kadrā ir kādi anonīmi personāži, kas galvenajiem varoņiem izsniedz vajadzīgos rekvizītus. Filmiņu vidē ir acīm redzamas dekorācijas, kuru uzzīmētība ir neslēpta. Rudzu laukā var atvērt durvis, un pa tām nonākt kādā citā vidē, vilciena tuvošanās tiek ilustrēta ar to, ka varonis parāda lapiņu ar vilcienu. Tāpat arī galvenie personāži bieži mēdz pagriezties pret skatītājiem un pa taisno paskaidrot notikumus vai noskaņu. Līdzīgi ir jau ar pieminēto Fainsa atveidoto rakstnieku Dālu, kurš mums arī gluži kā nedaudz vecmodīgā teātrī kā teicējs kaut ko izskaidro. Andersons lieto teju visu, ko klasiskais teātris, lai veidotu modernu kino. Līdzīgi ir arī ar aktieriem šajās četrās īsfilmās. Viņi tajās atkārtojas, spēlējot dažādas lomas, vai jau pieminētais Fainss «Žurku vīrā» spēlē veselas divas lomas. Arī tas, kas biežāk raksturīgs teātrim.

Tomēr nebaidieties! Tas viss kopā nekļūst par sarežģītu laikmetīgās mākslas darbu, kas tikai meklē formas oriģinalitāti. Ja vēlaties, tad to tur atradīsiet, bet daudz būtiskāk ir tas, ka, savu stilu ieliekot īsfilmu formātā, Andersons iegūst vieglumu. Šo kvalitāti viņš teju jau bija zaudējis. «Četras Vesa Andersona īsfilmas, balstītas Roalda Dāla stāstos» ir filmas garuma piedzīvojums vienam vakaram, kurš video straumēšanas platformu saturā izceļas ar īpašu garšu. Vēl svarīgāk. Nešaubīgi varu teikt, ka šīs četras filmas ir arī gana jūtīgs un emocionāls piedzīvojums. Iespējams, no pārējām iepaliek «Inde», bet varbūt tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis. Dažreiz, lai labāk pārdomātu cilvēka dabu, vajag atsvešināties līdz teātra dekorācijām bērnu grāmatu krāsainībā. Vess Andersons mums piedāvā pakāpties vairākus soļus projām no tā, kā izskatās ikdienība, lai tieši no šī skatpunkta padomātu par mums un cilvēkiem apkārt. Pats labākais, ka viņš to dara, gan smejoties, gan nebaidoties būt nežēlīgi traģisks kā 17 minūšu garajā «Gulbī», kuru nevairīšos nodēvēt par šedevru.

Atsauksmes

Dita Rietuma, kino kritiķe un Nacionālā kino centra vadītāja:

«Visas īsfilmas ir izsmalcinātas un savā rafinētībā atsvešinošas un uzrunājošas vienlaikus. Teorētiķi varēs izrakstīties par vēstījuma stratēģijām un autorkino radikālismu, arī savs prieciņš. Tomēr 17 minūšu garā/īsā filmiņa «Gulbis» emocionāli satrieca, par spīti (vai pateicoties) Andersona tehnikai.»

«The New Yorker»

«Visās četrās filmās stāsta varoņi gandrīz tiešā tekstā kamerā atstāsta Dāla tekstus no sākuma līdz beigām, paralēli izspēlējot tos ar žilbinošu teātra skatuves piegājienu.»