"Ļoti, ļoti viņa pietrūkst,"- Jānis un Andrejs Rītiņi Mārtiņdienā skumst pie brāļa kapa

Tā bija liktenīga sagadīšanās, kad pēc daudziem ārzemēs nodzīvotiem gadiem Mārtiņa Rītiņa brāļi izlēma, ka viss – viņi no Londonas atgriežas uz dzīvi Latvijā. Tā kā Mārtiņš bija noskaņojies apmesties Rīgā, kur atrada īres dzīvokli, brāļi – mākslinieks un dizainers Andrejs un kādreizējais būvuzņēmējs Jānis – uz dzīvošanu iekārtojās pavāra jaukajā Baltezera mājā.

Viņi visi trīs beidzot bija tuvumā, regulāri tikās, sazvanījās, ar kopīgu dziesmu uz skatuves un lustīgu balli nosvinēja Mārtiņa Rītiņa 70. jubilejas balli.

Kopābūšanas prieks gan bija īss. Drīz Mārtiņa dzīves pavediens aprāvās, brāļiem atstājot nebeidzamas ilgas, leģendāru fotogaleriju ar pasaulslaveniem ļaudīm, kas baroti pēc Rītiņa receptēm, ierakstus no TV raidījumiem. Sarunā ar "Kas Jauns" Jānis Rītiņš atklāj, kā abiem ar Andreju klājas un kā abi jūtas šogad, Mārtiņdienas noskaņās.

Esat apmierināti ar lēmumu atgriezties Latvijā?

Pilnīgi noteikti! Tas bija pareizais lēmums. Un īstajā laikā, jo paguvām vēl ar Mārtiņu pabūt kopā, kaut tikai pēdējo viņa dzīves gadu.

Viņš jau aizvien vēl nav tālu prom no mūsu domām. Aizvien ir klātesošs gan prātā, gan sirdī, gan Baltezera mājā... Te ir viņa bildes, viņa lietas, viss, kas bija viņa.

Balsī tomēr saklausāms, ka tā klātesamības sajūta aizvien ir sāpīga...

Ir ļoti grūti to pieņemt, ka Mārtiņa vairs nav te, ka vairs neskan viņa smiekli, jā. Mārtiņš bija tik dinamisks, tik pilns enerģijas... Tā ļoti, ļoti trūkst. Reizēm paņemam kādus diskus, kur ierakstīti TV gatavošanas raidījumi ar Mārtiņa piedalīšanos, un tajos viņš ir tik īsts... Bet tā klātbūtnes sajūta ir krasi divējāda – no vienas puses, ir tāds priecīgs satraukums, miers, viņu tādu rosīgu un runātīgu redzot, bet, no otras puses, ir bēdīgi un smeldzīgi sāpīgi, jo saprotam, ka tas ir bijis, ka dzīvē tādu Mārtiņu vairs nekad, nekad neredzēsim. Iešana pie Mārtiņa kapa mums vienmēr ir ļoti skumīga, grūta. Tur kopā pastāvam, paklusējam, padomājam, atminamies.

Mārtiņš Rīgā bieži bija tāda kā kultūras norišu dvēsele. Kā ar jums? Kultūras dzīvē arī piedalāties pēc atgriešanās dzimtenē?

Uz Dziesmu svētkiem gan bijām! Bet ikdienā nekādus pasākumus neapmeklējam. Lielākoties tomēr dzīvojam pa mājām. Skatāmies TV, lasām par Ukrainu, par Izraēlu... Vienvārdsakot, dzīvojam līdzi tam, kas notiek pasaulē.

Mēs ar Andreju esam klusi. Nekur daudz arī neejam, un te viens no iemesliem ir arī tāds, ka Andrejam ir lielas problēmas ar muguru. Viņam ir grūti kustēties. Iet jau vēl pats uz savām kājām, ar spieķīti, bet garus gabalus nevar pastaigāt. Muguras neizturamo sāpju dēļ viņš ir izgājis neskaitāmus izmeklējumus un terapijas, taču vienīgais, kas ļauj izturēt, ir stipras pretsāpju zāles.

Andrejs divreiz dzīvē ir pārcietis vēzi. Pirmoreiz agrā jaunībā – 18 gadu vecumā, bet otro reizi nupat – pirms trim četriem gadiem.

Andreja cīņa ar vēzi, sanāk, teju sakrita ar laiku, kad zaudējāt Mārtiņu.

Jā, diemžēl tas bija tāds ilgāks grūtais periods. Paldies Dievam, uzveikts vēzis ir, bet domājam, ka problēmas ar muguru ir šī audzēja sekas.

Baltezera īpašumā dzīvojat abi brāļi zem viena jumta?

Nē, esam katrs savā namiņā. Es esmu iekārtojies lielajā mājā, kur dzīvoja Mārtiņš, bet Andrejs ir apmeties blakus esošajā mazākajā mājiņā, kas bija paredzēta viesu uzņemšanai. Tur viņam ir viss ērtai dzīvošanai – plaša istaba, savas labierīcības, duša, pirtiņa. Faktiski mazajā dzīvot ir pat labāk nekā lielajā mājā.

Lielās mājas stiklotajā oranžērijā Mārtiņam savulaik bija daudz puķu...

Nē, ne vistu, ne puķu Baltezera mājā vairs nav. Ne tikai tāpēc, ka esam gados un negribas uzņemties liekas rūpes, bet arī enerģētiskās krīzes dēļ. Mājai ir gāzes apkure, un telpas, ko neapdzīvojam, neapsildām taupības nolūkā. Jā, bijām domājuši par gāzes apkures nomainīšanu uz malkas vai citādu, ekonomiskāku apkuri, bet tad nospriedām – cik tad mums vēl gadu palicis šaisaulē. Nu negribas ķēpāties ar tādām lielām, sarežģītām sadzīves lietām. Gan jau, ka mūsu mūžam pietiks ar to, kas ir. Septembrī elektrība un gāze bija ap 250 eiro, oktobrī – jau pāri 500. Rēķināmies, ka par novembri jau atkal būs ap tūkstoti jāmaksā. Pagājušoziem katru mēnesi rēķini bija pāri par 1000 eiro.

Labi, ka esat angļu pensionāri!

Nu nav jau arī tās pensijas nez kādas astronomiskās. Bet pa diviem jau to saimniecību pavelkam. Badā nepaliekam, ir okei.

No Mārtiņa mantojāt arī kādus finansiālus līdzekļus, kas varbūt palīdz to ikdienas izdevumu vezumu vieglāk pavilkt?

Cik viņam bankās bija, nu tur daži tūkstoši eiro, tas nāca mums. Bet nekāda milzu naudas mantojuma nebija. Viņš jau divus gadus nestrādāja un pats dzīvoja no šiem saviem ietaupījumiem. Turklāt vēl ieguldīja īres dzīvokļa remontā ar vienošanos, ka šie tēriņi samazinās uz turpmāko periodu īres maksu.

Mārtiņa lietas mājā atstājāt, cenšoties uzturēt to kopābūšanas un klātbūtnes sajūtu?

Jā, mēs gribam, lai kaut daļiņa no viņa ir ar mums. Viņam bija ļoti daudz bilžu. No tām daudzas tika atdotas kādai valsts iestādei. Pārējās stāv turpat mājā un ikdienā ir mūsu acupriekšā.

Atbrīvojamies vienīg no tām lietām, kuras mums tikai aizņem telpu un galīgi nav nepieciešamas. Piemēram, Mārtiņam bija vīna skapis ar ļoti labiem, ekskluzīviem vīniem, un tos pārdevām izsolē. Saņēmām 14 000 eiro, plus vēl 2500 eiro par vienu no Andreja gleznotajām gleznām. Šo naudu ziedojām labdarībai – Ukrainas atbalstam.

Arī tagad jau esam izskatījuši labas lietas, no kā gribam atvadīties. Ir viens samērā dārgs trenažieris, infrasarkanā pirts, kas atrodas pagrabā. Nav ko turēt lietas, kas tikai aizņem vietu un pašiem nav noderīgas. Ja izdosies pārdot, arī šī nauda tiks Ukrainai. Tas ir mūsu pašu dzimtenes nākotnes drošības vārdā.

Mārtiņam bija diezgan šiks stils. Jūs ar Andreju tādi vienkāršāki esat. Viņa apģērbus tagad jūs, brāļi, nēsājat?

Lielāko daļu atdevām labdarībai, palīdzībai ukraiņiem. Tikai šo to paši valkājam, kas mums der.

Kā ar radu apciemošanu? Braucat pie viņiem uz ārzemēm, vai viņi ceļo pie jums uz Latviju?

Andrejs bija aizbraucis pie savas meitas Kanādā. Veselu mēnesi tur nodzīvoja. Nu meita tuvākajā nākotnē taisās braukt uz Latviju. Viņa tagad gaida trešo bērniņu – Andrejam būs mazdēliņš!

Skat, cik priecīga vēsts!

Jā, mēs tiešām esam priecīgi. Un novērtējam, ka, neraugoties uz gadiem un vainām, ar visu tiekam galā. Divatā.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!